Patiesībā parādībā redzētie zvēri tikai attāli atgādina dzīvnie kus, ar ko mēs tos parasti salīdzinām. „Pirmais izskatījās kā...” (4.- 6. pants). Aina ir gandrīz sirreāla, pazīstamu elementu nesakarīga ko lāža. Jebkurā gadījumā tai piemīt visas murgam raksturīgās pazīmes. Bet tā laika vēsturiskajā kontekstā šādu dzīvnieku pieminēšana ir ļoti zīmīga. Babiloniešu tradīcijā dzīvnieki simbolizē nākotnē gaidāmus vēsturiskus notikumus. Bet bībeliskajā tradīcijā šādi hibrīdi pārkāpj radīšanas principu, ka visiem dzīvniekiem jābūt „pēc to kārtas” (1. Mozus 1), kā arī 3. Mozus rakstīto likumu: „Saviem lopiem tev nebūs likt sajaukties ar lopiem no citas kārtas.” (3. Mozus 19:19) Šie zvēri tādējādi simbolizē ļaunprātību vai ļaunuma spēkus.
Spārnotais lauva atbilst otrās nodaļas tēla pirmajam metālam un simbolizē Babilonu. Lai to pamatotu, nav pat nepieciešams at saukties uz mitoloģiskām un astroloģiskām tradīcijām; pietiks ar bī beliskajiem avotiem un babiloniešu skulptūrām. Babiloniešu māksla tiešām bieži ataino spārnotus lauvas, kā mēs redzam, piemēram, glazēto flīžu sienu fragmentos, kas saglabājušies dažādos muzejos. Krietni daudz spārnotu lauvu greznoja galveno ceļu uz Babilonu. Interesanti, ka Raksti pašu Nebukadnēcaru simbolizē ar dubultu lauvas un ērgļa tēlu (Jeremijas 49:19, 22).
Spārnotā lauvas metafora apvieno lauvas spēku (Salamana pamācības 30:30) un ērgļa ātrumu (2. Samuēla 1:23). Tas ir kaut kas gandrīz nepārspējams. Šī valsts ir vislabākā, gluži tāpat, kā pirmā valsts, ko 2. nodaļa raksturo kā „zelta galvu” un „ķēniņu ķēniņu”. Savukārt izrautie spārni mums atgādina ceturtās nodaļas milzu koku, kurš palika bez zariem. Zvērs tad paceļas no zemes un nostājas uz divām kājām kā cilvēks. Daniēla grāmatā cilvēciskās īpašības ir saistītas ar reliģisko dimensiju (sk. mūsu komentāru par „mālu” pie 2. nodaļas). Dodot mājienu uz Nebukadnēcara atlabšanu un atgriešanos, tas iegūst cilvēka sirdi. Vertikālais stāvoklis simbolizē to, ka ķēniņš tagad var tikt Dieva vadīts, spēki, kas velk zvēru zemē uz visām četrām, tagad ir uzveikti. Šī neparastā, pirms apmēram 10 gadiem notikusī pagānu valdnieka pievēršanās Israēla Dievam joprojām ir svaiga Daniēla atmiņā un tādēļ pelna īpašu pieminēšanu. Spārnotā lauvas mīklu līdz ar to ir viegli atrisināt: tas aino Babilonu. Bet pārmaiņu vēji atnes sev līdzi vēl kādu citu monstru.
Sākot ar šo, zvēri neatspoguļo katras valsts vēsturisko un kulturālo kontekstu, bet drīzāk to psiholoģiju. Senie mīti vai horoskopi šos simbolus atšifrēt mums nepalīdzēs. Bībelē lāci raksturo nežēlība (2. Samuēla 17:8; Salamana pamācības 28:15; Amosa 5:19). Paralēlais teksts Daniēla 2. nodaļā šo lāci identificē ar mēdiešiem un persiešiem; šo slēdzienu apstiprina arī lāča dīvainā poza: „Viņš bija piecēlies tikai ar vienu savu pusi.” (Daniēla 7:5) Radījums acīmredzot nestāv uz pakaļkājām, jo vēlāk tam tiek teikts, „celies, ēd”. Visdrīzāk lācis ir pacēlies uz viena no saviem sāniem, labā vai kreisā, tādējādi vienu no sava ķermeņa pusēm parādot kā augstāku par otru. Uz šādu asimetriju norāda arī aramiešu vārds haphel, „pacēlies”. „Sāni” Bībelē simbolizē agresivitāti (sk. Ecēhiēla 34:21, kur aprakstītas agresīvas aitas, kas grūsta citas ar „sāniem un pleciem”) un norāda uz radījuma nežēlību. Astotajā nodaļā divi ragi, viens garāks par otru (3. pants), aino mēdiešu un persiešu varu. Arī lācis, kas „piecēlies tikai ar vienu savu pusi” norāda uz šīs varas duālo dabu, uz to, ka viena no tās pusēm ir zemāka jeb vājāka par otru.
Vēsture apstiprina šo pravietisko ainu. Ap 650. gadu pirms Kristus persieši bija pakļauti mēdiešiem, tomēr viņiem bija zināma autonomija un viņi paši varēja kārtot savas valsts pārvaldes lietas. Pieci simti piecdesmitajos gados Persijas tronī kāpa Kīrs, persiešu ķēniņa Kambisa I dēls un tajā pašā laikā pa mātes līniju arī mēdiešu ķēniņa Astiaga mazdēls. Ar veiklu politisku gājienu palīdzību viņš gāza valdību un drīz vien kļuva par vienīgo valsts valdnieku. Varenais politiskais zvērs pārvēlās uz otriem sāniem, piešķirot augstāko varu līdz šim pakļautajiem persiešiem. Esteres grāmata, kurā tradicionālā frāze „mēdieši un persieši” pārtop par „Persiju un Mēdiju” (Esteres 1:3), sniedz papildu apstiprinājumu Persijas iegūtajam pārākumam.
Vēl šo zvēru raksturo trīs ribas viņa mutē. Līdzīgs teksts Amosa grāmatā min trīs miesas un kaulu gabalus, izrautus no lauvas mutes, kā vienīgās tā maltītes paliekas (Amosa 3:12). Tā ir vēl vie na norāde uz zvēra rijību. Maltītes plēsīgais raksturs („trīs ribas” jeb sāni) atbalso lāča agresīvo pozu („uz sava sāna” – NIV). Teksts noslēdzas ar vārdiem „celies, ēd daudz gaļas!” – kas parasti tiek saprasts kā norāde uz trim galvenajiem persiešu iekarojumiem: Līdiju, Babiloniju un Ēģipti. Bet ja šie trīs iekarojumi ir tikai „paliekas”, cik gan daudz vairāk Kīra kara mašīna aprija patiesībā! Kāda koledžas mācību grāmata stāsta: „Persijas impēriju vienas paaudzes laikā izveidoja Kīrs Lielais. 559. gadā pirms Kristus viņš kļuva par Persijas, kas tolaik bija neliela valstiņa Mezopotāmijas līdzenuma austrumos, ķēniņu, apvienoja Persiju zem savas varas; noslēdza savienību ar Babiloniju un vadīja sekmīgu sacelšanos pret ziemeļos esošajiem mēdiešiem, kuriem Persija bija pakļauta. (..) Nākamajos gados viņš turpināja paplašināt savu impēriju visos virzienos, uzveicot arī Krēzu (Croesus) un okupējot Līdiju.”
Arī agrīnie jūdu tradīcijas avoti ne bez ironijas atzīst, ka lācis simbolizē Persiju: „Persieši ēd un dzer kā lāči, viņiem ir mati kā lāčiem, un viņi ir uzbudināti kā lāči.” Kādā citā Talmuda tekstā persiešu sargeņģelis ir nosaukts par „Daniēla lāci”.
Leopards (latviešu Bībeles 1965. gada izdevumā – pantera) atbilst tēla trešajai valstij un aino Grieķiju. Četri spārni vairo leopardam jau tā piemītošo ātrumu (Habakuka 1:8). Līdzīgā veidā četras galvas pastiprina virskundzības ideju. Kā mēs jau iepriekš konstatējām, skaitlis četri simbolizē kopumu, veselumu, norāda uz kaut ko, kas ir universāls. Tātad valsti, ko aino šis zvērs, raksturo tās ātrie un plašie iekarojumi: „Tam tika piešķirta valdnieka vara.” (Daniēla 7:6) Šī trešā valsts ir vienīgā, kuras vara ir īpaši piešķirta. Tās priekšteces šādu varu nesaņēma kā dāvanu. Lauva saņem „cilvēka sirdi” (4. pants); lācis saņem „daudz gaļas” (5. pants); bet vienīgi leopardam ir dāvāta vara („tam tika piešķirta valdnieka vara”, 6. pants). Protams, katrs zvērs iegūst sava veida varu: lauva ar cilvēka sirdi saņem cilvēcīguma pārākumu pār zvēru, līdzīgi Ādamam, kuram Dievs uzdeva valdīt „pār (..) katru dzīvu radījumu” (1. Mozus 1:28; Jeremijas 27:5-7). Lācim ir vara pār telpisko un materiālo pasauli, tomēr tā aprobežojas ar „daudz gaļas”. Bet leoparda vara ir pilnīga. No „daudz” (burtisks aramiešu vārda sagi tulkojums; 5. pants) mēs nonākam pie „visas zemes” (Daniēla 2:39). Leoparda vara ietver daudz vairāk par vienkārši ģeogrāfiskiem iekarojumiem. Tā iesniedzas arī kultūras sfērā. Un patiesi, grieķu domāšana ir iespiedusies it visur un veido arī mūsdienu Rietumu pasaules domāšanas veida mugurkaulu.
Interesanti, ka šī vara nav dabiska vai iedzimta, bet kaut kādā veidā Dieva piešķirta. Darbības vārds „dot”, „piešķirt” (Daniēla 7:4, ir saistīts arī ar Dieva spriedumu vai lēmumu (sk. 1. nodaļu). Ideja par Dieva līdzdalību vēstures asiņainajās drāmās var šķist šokējoša. Tomēr nevajadzētu jaukt varas piešķiršanu ar šīs varas izmantošanu. Vara ir Dieva rokās. Piešķirot to cilvēkiem, Dievs uzliek tiem atbildību. Rezultātu nosaka cilvēka rīcība – laba vai ļauna. Tā ir vēl viena pazemības mācībstunda ar varu apveltītajiem, lai tie neiedomājas, ka viņu vara ir viņu pašu pūļu rezultāts. Raksti mums atgādina tās avotu un mūsu atbildību apieties ar to uzmanīgi. Un tāpēc, ka Dievs kādudien varu atprasīs, mums ir atļauts cerēt. Dievs, kurš aizsāka vēsturi, to arī pabeigs.
