Līdztekus 2. nodaļas tēla ceturtajam metālam šis ceturtais zvērs simbolizē Romu. Līdzīgi kā 2. nodaļā tam dots trīskārtējs raksturojums: „briesmīgs un bīstams, un ārkārtīgi stiprs” (7. pants).
Otrajā nodaļā dzelzs „satriec”, „sagrauj” un „satriec drumslās” (Daniēla 2:40 NIV). Šeit, 7. nodaļā, tas „aprij”, „iznīcina” un „samin ar kājām” (Daniēla 7:23). Zīmīgi, ka baigajam zvēram ir dzelzs zobi (7. pants). Līdzīgi ceturtajai valstij 2. nodaļas tēlā tas atšķiras no iepriekšējiem hibrīdiem. Tēla ceturtā valsts bija ainota nevis ar tīru metālu, bet ar metālu, kas sajaukts ar mālu. Zvēra atšķirīgā iezīme ir rags, kuram ir cilvēka seja (8. pants).
Desmit ragi aino valstis, kas ceļas no ceturtā zvēra simbolizētās valsts (24. pants). Tāpat kā 2. nodaļas sapņa tēlā, ceturtā valsts beigās tiek sadalīta.
Vēsture to apstiprina. Ceturtā gadsimta otrajā pusē ģermāņu ciltis, sekojot huņņu iniciatīvai, iebrūk tolaik jau panīkušajā Romas impērijā un uz tās drupām izveido „apmēram desmit karaļvalstis”. Šo cilšu un valstu uzskaitījums dažādos avotos ir dažāds, bet vai rums vēsturnieku piekrīt, ka tie bija „franki, burgundi, alemaņi [jeb huņņi], vandāļi, suevi [svēvi], visigoti [vesi, rietumgoti], sakši, ostrogoti [austrogoti, austrumgoti], lombardi un heruļi”.
Kuras tieši bija šīs desmit valstis, nav galvenais. Daniēla grā matā skaitlis 10 ir jāuztver simboliski – kā norāde uz daudzumu, par kuru vairāk nav iespējams saskaitīt (sal. 1. Mozus 18). Skaitlis 10 simbolizē arī mazāko daļu, pamatvienību (Jesajas 6:13; 3. Mozus 27:30), tādējādi valsts nevar tikt vēl vairāk sadalīta, kā tā jau ir. Daniēla 2. nodaļas sapnī šis sadalīšanas periods izceļas sevišķi, jo tas seko vienotības un miera laikmetam. Galu galā šīm valstīm nav īpašas nozīmes. Pravieša interese nav vērsta uz tām, bet uz mazo ragu, kas parādās to starpā.
Šis mazais rags ar savu cilvēka seju (Daniēla 7:20) mūs ļoti intriģē. Tas ir nodaļas kulminācijas punkts, un turpmāk Daniēls visu vērību velta tam (8., 24., 25. pants). Mazais rags ir pēdējā un arī varenākā vara, kas ietver visu iepriekšējo. Pravietis to attēlo detaļās, dodot mums iespēju galu galā atpazīt tā seju, tā parādīšanās laiku un tā darbības raksturu.
Seja. Cilvēciskais elements mazajā ragā atšķir to no pārējām varām šajā nodaļā. Līdzīgā kārtā māla elements otrās nodaļas tēla ceturto valsti atšķīra no tās metāla priekštečiem. Bībeliskajā tradīcijā cilvēciskajām īpašībām, ko attēlo cilvēka seja un podnieka māls, ir reliģiska nozīme (sk. mūsu komentāru 2. nodaļā). Tātad mazais rags iemieso politisku varu, bet tā cilvēciskā seja ar muti un acīm norāda uz lietu reliģisko aspektu. Te mēs atpazīstam Daniēla 2. nodaļas ceturto varu ar tās duālo politisko un reliģisko dabu.
Laiks. Hronoloģiski mazais rags parādās pēc desmit ragiem, turklāt izlaužot trīs no tiem. Vēsture mums ziņo, ka tie sākotnēji piederēja kristietības ariāniskajam zaram un atradās nepārtrauktā konfliktā ar baznīcas galveno daļu, apdraudot tās virsvaru, it īpaši tāpēc, ka daži no tiem (visigoti, vandāļi un ostrogoti) bija ieceļojuši Itālijā un blakus esošajos reģionos. Katoliskie valdnieki uzskatīja par svētu pienākumu cīnīties pret viņu ķecerīgo ietekmi. Franku karalis Kloviss, pazīstams arī kā „jaunais Konstantīns”, pieņēma kristietību (496? 506?). Tikko izkāpis no kristību ūdeņiem, viņš uzsāka ofensīvu pret visigotiem un 508. gadā sakāva tos pie Poitīras. Austrumu Romas impērijas valdnieks Justiniāns (527-565) pasludināja pāvestu par „visu svēto Dieva priesteru valdnieku” un izsludināja karu pret ariāņiem. Katoliskās armijas 534. gadā sagrāva vandāļus Ziemeļāfrikā Trikamaras kaujā un 538. gadā padzina no Romas ostrogotus. Itālijas pussala nu bija brīva no ariāņiem, un katoliskā kristietība varēja netraucēti zelt gan reliģiskā, gan politiskā līmenī.
Proporcija „trīs no desmit” arī ir simboliska. Bībeliskajā arit mētikā trīs desmitdaļas parasti parādās upuru kontekstā (3. Mozus 14:10; 4. Mozus 15:9; 28:12, 20, 28; 29:3 utt.). Tā kā upuris tiek dalīts trīs daļās (4. Mozus 15:6, 7; 28:14 u.c.), trīs desmitdaļas tiek noapaļotas līdz vienai trešdaļai, lai izvairītos no sarežģītiem decimālskaitļiem. Trīs desmitdaļas tādējādi tiek pielīdzinātas vienai trešdaļai. Bībeles simbolikā vienas trešdaļas jēdziens tiek izmantots, lai norādītu uz pilnīgu iznīcināšanu vai pilnīgu uzvaru (Ecēhiēla 5:2; Caharijas 13:8; Atklāsmes 8:9; 9:18; 12:4). Citiem vārdiem, ar trīs valstu iznīcināšanu atklāsme dod mājienu uz visu desmit valstu sagrāvi.
Rīcība. Mazais rags vērš savus uzbrukumus pret Dievu un Viņa ļaudīm. Faktiski tie ir savstarpēji saistīti, uz ko norāda tos aprakstošais mainīgais paralēlisms (Daniēla 7:25): A Tas uzstājas pret Visuaugsto (pret Dievu) un apvaino [apspiež – NIV] Visuaugstā svētos (pret Viņa ļaudīm) un cenšas grozīt svētku [noteiktos – NIV] laikus un bauslību (pret Dievu) svētie būs nodoti viņa varā vienu gadu [laiku – NIV] un divus gadus [laikus – NIV], un vēl vienu pusgadu [puslaiku – NIV] (pret Viņa ļaudīm).
Pret Dievu. Mazā raga pirmais uzbrukums ir verbāls (8., 20., 25. pants): „Šim ragam bija (..) mute, kas runāja lielas un pārgalvīgas lietas.” Aramiešu vārds rabreban nāk no saknes rab (liels, augsts) un ietver iedomības un lepnuma ideju. Bābeles gars ir iemiesojies šajā jaunajā varā, kuras mērķis ir uzurpēt Dieva vietu.
Bet mazā raga augstprātība sniedzas tālāk par vārdiem (A). Tas tiecas arī aizstāt Dievu vēsturiskajā līmenī. Savā pirmajā lūgšanā Daniēls griežas pie Dieva kā tāda, kurš „liek mainīties laikiem un dzīvei”, tūlīt arī paskaidrojot šo izteicienu: „Viņš atceļ un ieceļ ķēniņus.” Šīs abas frāzes ir saistītas. Septītā nodaļa to pašu laiku apzīmējošo vārdu saista ar „valstības saņemšanu”: „Iestājās tas laiks” (Daniēla 7:22), norādot uz faktu, ka Dievs nosaka laiku.
Pret Dieva ļaudīm. Tagad mazais rags asinskārā izrēķināšanās tieksmē vēršas pret „svētajiem”. Starp citu, „svētajiem” nav nekāda sakara ar oreoliem un arfām. Daniēla grāmatā „svētie” ir tie, kas pieder citai valstij jeb valstībai (Daniēla 4:14, 20; 7:18, 22). Būdami svešinieki, viņi ir vairāk pakļauti vajāšanai. Faktiski, ciktāl tas ir saistīts ar Daniēla grāmatu, „svētais” ir sinonīms vārdam „vajātais” vai „apspiestais” (Daniēla 7:21; 8:24). Tāpēc, ka viņu saknes ir Dieva debesu pilsētā, „svētie” apdraud zemes „dieva pilsētas” cēlājus un met šaubu ēnu uz viņu centiem aizstāt pašu Dievu. Inkvizīcijas, etniskie grautiņi un gāzes kameras ir šādu Dieva tēlotāju nāvīgās spēles. Kad cilvēki piesavinās Dieva vietu, vajāšanas ir tā fatālās sekas.
Bet svēto vajāšana nepaliek tikai abstrakcija. Mūsu teksts norāda uz tās ilgumu laika izteiksmē – tai jāilgst „laiku, laikus un puslaiku” (NIV; arī Glika tulkojumā), tas ir, trīs ar pusi gadus. Mūsu interpretācija pamatojas uz vairākiem faktoriem:
Šādi situēts laikā, periods iegūst vēsturisku jēgu. Izmantojot iepriekš sniegto informāciju, mēs varam to pozicionēt hronoloģiski. Tomēr starp 4. nodaļas „laikiem” un 7. nodaļas „laikiem” pastāv kon tekstuāla atšķirība. Ceturtās nodaļas konteksts bija vēsturisks, kamēr septītajā nodaļā mēs atrodamies pravietiskā kontekstā. Pēdējā tiek izmantota simboliska valoda, kas nebūtu jāuztver burtiski. Bībeles pravietiskajā valodā viena diena simbolizē vienu gadu. Šāda saistība parādās pravieša Ecēhiēla grāmatā, kurš bija Daniēla laikabiedrs, turklāt arī trimdā (Ecēhiēla 4:6). Par tādu pielietojumu liecina arī pati Daniēla grāmata (sk. komentāru pie Daniēla 9. nodaļas). Tādējādi mēs varam secināt, ka izteiciens „laiks, laiki un puse laika” nozīmē 1260 pravietiskās dienas, tas ir, 1260 gadus.
Pravietiskās hronoloģijas pētījumi mūs noved pie mūsu ēras 538. Itālija ir pilnībā iztīrīta no ariāņiem, īpaši ostrogotiem. Kristīgā Baznīca liek pamatus, J. Kongāra vārdiem runājot, „lejupjoši hierarhiskai un galu galā teokrātiskai varai”. Saskaņā ar Žilu Iezāku, Gregorijs Lielais (590-604) kļūst par „pirmo pāvestu, kas apvieno gan politiskās, gan reliģiskās funkcijas”. No šī brīža Baznīcai vairs nav sāncenšu un tā var darīt visu, ko vien vēlas. Viduslaiku Baznīcas vēsture atstāj aiz sevis asiņainas pēdas: krusta kari, inkvizīcija, Bērtuļa nakts masu slepkavības, Trīsdesmitgadu karš. Tūkstošiem upuru – protestantu, hugenotu, jūdu, pat katoļu – izvēlējās drīzāk iet nāvē, nekā pakļauties politiski reliģiskajai institūcijai. Tajā laikā šāda apspiešana šķita attaisnojama. Galu galā, būdami ķeceri, tās upuri tāpat bija lemti ellei. Tomēr jau dažus gadsimtus iepriekš lielais Hilels bija teicis: „Pat ja apspiedējam ir taisnība, Dievs vienmēr ir upura pusē.” Bet apspiedējam nekad nav taisnība. Tā varmācība nav nekas cits, kā viņa paša nedrošības, viņa paša neveiksmes pazīme. Jebkurā gadījumā, lai kādas arī būtu upuru identitātes, taisnie, kurus pravietis apzīmē ar vārdu „svētie”, vienmēr ir starp tiem.
Ja vajāšanas periods sākas 538. gadā, tam būtu jānoslēdzas 1260 gadus vēlāk, 1798. gadā (1260 plus 538). Šajā gadā notiek jezuītu sacelšanās, parādās enciklopēdisti („šaubu filozofi”) un noris Franču revolūcija, ko raksturo naids pret garīdzniecības autoritāti. Franču revolūcija konfrontē Baznīcu ar ateistisko sabiedrību, kurai ir tikai viens dievs: prāts. Bet vissvarīgākais, 1798. gadā franču armija ģenerāļa Bertjē vadībā iebrūk Romā, sagūsta un aizved trimdā pāvestu. Ģenerālis Bonaparts ir nolēmis likvidēt pāvesta un Baznīcas varu. Ironiski, ka tā bija tieši Francija, „Baznīcas vecākā meita”, kas sākotnēji bija likusi pamatus pāvestības politiskajai varai. Tagad valsts atņem pāvestam viņa prerogatīvas.
