Daniela noslēpumi

Cilvēka Dēls

Vīzijas pēdējā daļa ir visbrīnišķīgākā un arī vissatraucošākā. Nākdams no mākoņiem, redzeslokā parādās kāds „kā Cilvēka Dēls savā izskatā” (13. pants). Viņa identitāte un viņa parādīšanās mūs ārkārtīgi intriģē.

Viņa identitāte

Jau no paša sākuma vīzija nepārprotami pretstata cilvēka dēlu zvēriem, salīdzinot Viņa „izskatu” (kā Cilvēka Dēls) ar zvēru „izskatu” (kā lauva, kā lācis utt.). Tāpat arī šī „cilvēka dēla” cilvēciskums („cilvēka dēls” ir bībeliska idioma, kas apzīmē kādu, kam piemīt cilvēciska daba) spilgti izceļ Daniēla iepriekš redzēto hibrīdu zvēra īpašības. Cilvēciskais ir pretstatīts dzīvnieciskajam. Uz šo kontrastu norādīts jau nodaļas sākumā ar mājienu uz Nebukadnēcara pie dzīvojumu (4. pants) un pantos par mazo ragu (8. pants). Daniēla izteiksmes veidā šis kontrasts pauž būtisko atšķirību starp divām fundamentālām iekārtām: zvēru un „cilvēka dēla”. Dzīvnieks simbo lizē zemes valstu politisko dimensiju, kamēr cilvēks simbolizē debesu valsts reliģisko dimensiju, uz ko jau bija norādīts vairākos pantos iepriekš (Daniēla 2:45; 3:25; 4:31; 5:5 u.c.).

Daniēla grāmatas kontekstā „cilvēka dēls” savā būtībā ir saistīts ar Dieva valsti. Skaidrāk šo tekstu mums palīdz saprast babiloniešu uzraksts, kurā vārds Barnash (cilvēka dēls) lietots, norādot uz augstu valsts amatpersonu, līdzīgi kā spāņu valodā vārds Hidalgo.

Turklāt Viņa nākšana „debesu padebešos” skaidri identificē

Viņu ar Dievu, kura nākšanu Bībele apraksta līdzīgiem vārdiem (Jesajas 19:1; Psalmi 18:10-13). Jūdu tradīcija (Raši, Ibn Ezra, Sadia Gaons u.c.) vienprātīgi atzīst, ka šī persona ir Mesija-Ķēniņš. Jaunā Derība un vēlāk kristīgā tradīcija „cilvēka dēla” jēdzienu ir sasaistījusi ar Jēzu Kristu. Tieši no šī teksta agrīnie kristieši atvasināja savu cerības sveicienu, Maran atha, „Kungs nāk”. Aramiešu darbības vārds atha („nākt”) parādās mūsu tekstā, norādot uz šī „cilvēka dēla” ierašanos (Daniēla 7:13).

Viņa nākšana

Daniēls viņu redz „nonākam” (13. pants, burtisks tulkojums) no debesīm. Cerība nāk no ārpuses, no citurienes – tā ir patiesība, ko Bībele uzsver atkal un atkal. Cilvēki nevar glābt sevi paši. Tiem ir nepieciešams Dievs, kas ir ārpus viņiem. Daniēls apraksta „cilvēka dēla” nākšanu, izmantojot septiņus darbības vārdus, kuru formas norāda uz trim atšķirīgām fāzēm.

Pirmā fāze noris pravieša laikā un uz to norāda darbības vārda divdabja forma: „Redzi, kāds kā cilvēka Dēls nākdams debesu padebešos.” (13. pants, burtisks tulkojums)

Otrajā fāzē pravietis vēršas pagātnē attiecībā pret iepriekš minēto divdabi un izsaka trīs darbības vārdus aramiešu valodas perfektā, ko mēs varam tulkot ar pluskvamperfektu jeb pabeigto pagātni: „Viņš bija atnācis pie laiku vecā, bija nostatīts viņa priekšā, un viņam tad bija piešķirta vara, godība un valstība.” (13., 14. pants, burtisks tulkojums)

Tālāk, trešajā fāzē pravietis lūkojas nākotnē attiecībā pret 1. fāzes divdabi un izsaka trīs darbības vārdus aramiešu valodas imperfektā, nepabeigtajā laikā, ko mēs tulkojam ar nākotni: „Un visas tautas, tautības un visu valodu ļaudis viņu pielūgs. Viņa valdīšana ir mūžīga valdīšana, kas nepaies, viņa valsts nekad netiks iznīcināta.” (14. pants, burtisks tulkojums)

Citiem vārdiem, starp Cilvēka Dēla nākšanu, kurš saņem valdīšanu (1. fāze), un faktisko šīs valdīšanas sākumu (3. fāze) autors iestarpina atskatu pagātnē, kurā redzama „cilvēka dēla” tieša sastapšanās (qrb, 13. pants) ar Laiku Veco tiesā. Ar šo pārvietošanos laikā – tagadnē, pagātnē un nākotnē – pravietis norāda, ka viens no pakāpieniem ceļā uz Dieva valsts nodibināšanu ir tiesas periods. Šis pats „cilvēka dēls”, kurš ir piedalījies tiesas norisē, no jauna parādās, lai glābtu „svētos”, nodibinot savu valstību. „Cilvēka dēlam” ir pēdējais vārds jautājumā par to, kurš tiks glābts un kurš ne. Viņš ir saikne starp tiesu un valstību. Lai no tiesas nokļūtu valstībā, mums jāiet caur Viņu.

Mūsu cerība nav bijusi velta. Pravietis ir saskatījis „cilvēka dēlu” tālajās debesīs. Šī saikne starp debesīm un zemi, par ko, gulēdams ar akmeni pagalvī, reiz sapņoja arī sentēvs Jēkabs (1. Mozus 28:11, 12), ko sludināja pravieši un apdziedāja psalmi, Israēla un kristiešu cerība, beidzot ir īstenojusies. Uz tā arī balstās visa 7. nodaļas struktūra. Redzējumam pārslēdzoties turp un atpakaļ no debesīm uz zemi, teksts trīs reizes mainās no prozas uz poēziju:

Šķiet, pirmoreiz debess un zeme atbild viena otrai, jo debess nav vairs tukša. Tai beidzot ir balss – uzvaras balss, samierināšanās, saskaņas balss. Tā ir Daniēla grāmatas sirds. Septītā nodaļa ir cerības nodaļa, atjaunota dialoga nodaļa.

Tomēr, neskatoties uz to, Daniēls ir „ļoti satraukts”. Notikumi paliek neskaidri gan laikā, gan saturā. Daniēls šo lietu patur savā sirdī (28. pants). Viņš joprojām ir pravietis trimdā, kas gaida atpestīšanu.