„Cienīgs sirmgalvis” (citos tulkojumos „laiku vecais”, „dienu vecais”) ir savāds izteiciens, kas nav sastopams nekur citur Bībelē, bet līdzīgas frāzes ir atrodamas ugaritu (kānaāniešu) literatūrā, kur varenais dievs El raksturots kā „ķēniņš, gadu tēvs” un soģis. Šeit ietverta ideja par ķēniņa-tiesneša mūžīgo dabu, ko uzsver arī balto matu simbolisms. Daudzo kalpu ieskauts, „cienīgais sirmgalvis” aino pašu Dievu (sal. Psalmi 68:18; Ebrejiem 12:22). Viņš ir tas, kurš sēžas varenajā tronī, lai valdītu un spriestu tiesu. Bībeliskajā domāšanā tieši Viņa cienījamais vecums vislabāk kvalificē Viņu kā tiesnesi. Vecums ir gudrības zīme. Norādot uz šo Daniēla grāmatas tekstu, Talmuds ar smaidu stāsta, ka Dieva mati ir melni, kad Viņš dodas karā kā jauns vīrs, un balti, kad Viņš sēžas spriest tiesu kā vecs vīrs. Kā norāda Viņa vārds, cienīgais sirmgalvis jeb laiku vecais bija klāt laika sākumpunktā. Viņš zina katru darbību, kad tā vēl nav dzimusi (Psalmi 139:1-4). Vienīgi Viņš zina visu stāstu un ir vispiemērotākais būt par tiesnesi. Viņa drēbes, kas ir „baltas kā sniegs” (Daniēla 7:9), aino Viņa raksturu. Viņš ir tiesnesis, kuru nav iespējams uzpirkt, un Viņa spriedums būs pilnīgi objektīvs. Tā kā Viņam nav nekā kopīga ar grēku, ko Viņš notiesā, Viņa morālās spriešanas spējas nav notrulinātas. Vienīgi Viņš atšķir labo no ļaunā; šo paradoksu formulē jau 1. Mozus grāmata. Kad pirmie cilvēki grēkoja, ļaunais sajaucās ar labo tiktāl, ka cilvēciski tos vairs nebija iespējams atšķirt. Jo vairāk cilvēki nododas ļaunumam, jo mazāk viņi to redz kā tādu. Vienīgi Viņš, kurš nekad nav bijis pakļauts ļaunumam, var to tiesāt.
Tiklīdz kā „cienīgais sirmgalvis” apsēžas uz sava troņa, tiek atvērtas Grāmatas. Tā ir tiesas kulminācija. Pravietis neko vairāk nepiebilst. Bībelē tiesas kontekstā Dievs parasti attēlots kā tāds, kurš raksta (sk. 5. nodaļu). Grāmatu pieminēšana arī norāda uz tiesu.
To uzdevums ir fiksēt visas pagātnes darbības un kalpot kā klusām lieciniecēm tiesā (2. Mozus 13:9; 17:4). Tāpēc arī pravietis Maleahija runā par „piemiņas grāmatu” (Maleahija 3:16-18). Šī piemiņas perspektīva no jauna saista tiesu ar glābšanu.
Piemēram, Dievs atceras (piemin) Noa (1. Mozus 8:1), Ābra hāmu, Īzaku, Jēkabu (2. Mozus 32:13), Rahēli (1. Mozus 30:22), Annu (1. Samuēla 1:19) un Israēlu (Psalmi 115:12). Psalmos apspiedēju upuri sauc: „Piemini, Kungs!” (Psalmi 25:6; 74:2; 89:50; 119:49 utt.).
Bet dievišķā piemiņa var nest arī sodu. Dievs piemin Amaleku (1. Samuēla 15:2), mūsu noziegumus (Psalmi 79:8; Jeremijas 14:10), kā arī Bābeli (Atklāsmes 16:19) un tās noziegumus (Atklāsmes 18:15).
Daniēlam tiek sacīts, ka „paglābsies – visi, kas ierakstīti dzī vības grāmatā” (Daniēla 12:1). Bet arī mazā raga iznīcināšanu Daniēls redz (Daniēla 7:11, 12) ierakstītu grāmatās. Tomēr brīdis, kad tiek atvērtas grāmatas, nesakrīt ar sprieduma izpildi. Tas, ko Daniēls grāmatās redz, ir tikai spriedums, verdikts, – vainīgs vai ne. Sprieduma izpilde seko vēlāk. Vienpadsmitais un divpadsmitais pants paziņo mazā raga, konkrētāk, ceturtā zvēra, kas mazo ragu nes, likteni. Ceturtā zvēra iznīcināšana ir pilnīga, pretstatā pirmo trīs zvēru daļējai bojāejai, kuri visi kaut kādā ziņā turpinās savos sekotājos.
Tātad pantus, kas pasludina ceturtā zvēra iznīcināšanu, mums vajadzētu lasīt kā tālas nākotnes paredzējumu, bet pantus, kas apraksta pārējo trīs zvēru bojāeju, – kā atskatu pagātnē. 10.-12. pants: „Un atvēra grāmatas. Es raudzījos [atvērtajās grāmatās] (..) Es skatījos tālāk, kamēr zvēru nogalināja, viņa miesu sadalīja gabalos un to iemeta ugunī. (Pārējiem zvēriem atņēma varu, bet viņiem tika atļauts kādu laiku dzīvot.)”
Dievs ir devis atklāsmi par tiesu kā labu vēsti. Cilvēces vēstures mijkrēslī tiesa ir pēdējais cerības stars. Tiesa pasludina jaunu pasauli, jaunu kārtību, miera un taisnības pilsētu. Apsolot galu mūsu ciešanām, tā paredz jaunu rītausmu.
