Traģiskajos brīžos, kad mazais rags gūst uzvaru, atklāsme pāriet no skatiem uz skaņām. Daniēls noklausās sarunu starp divām debesu būtnēm. Līdzīgi notika 4. nodaļas vīzijā, kur arī skatu nomainīja skaņa un bija dzirdama runājam būtne, kas apzīmēta ar vārdu „svēts” (Daniēla 4:10, 11, 20; 8:13). Izmantojot to pašu vārdu, ko 4. nodaļā, Daniēls rosina domāt par līdzīgu tiesas konteks tu. Šoreiz vienas no svētajām būtnēm izteiktais jautājums attiecas uz lēmumu: „Cik ilgu laiku pastāvēs šī parādība par dienišķo upuri [burtisks tulkojums – „līdz kādam laikam šī parādība par pastāvīgo”], par apgrēcības postu, ka svētnīca un debesu karapulks tiek atdoti samīdīšanai?” (Daniēla 8:13)
Gandrīz visi vārdi šajā pantā norāda uz iepriekš aprakstītajām mazā raga darbībām: „parādība” (1. pants), „pastāvīgais” jeb „die nišķais” (11., 12. pants), „atdots” jeb „aizdots” (12. pants), „svētnīca” (11. pants), „karapulks” (10.-12. pants), „samīt” (10. pants). Tas ir protests pret mazā raga uzvedību. Atsauce uz dienišķo upuri un ar to saistītajām lietām (grēks, svētnīca, bauslība utt.) iebilst pret mazā raga centieniem aizstāt Dievu. Karapulka un ar to saistīto lietu (nodošana, samīšana) pieminēšana norāda uz svēto vajāšanu. „Cik ilgi [tas viss] turpināsies?” „Cik ilgi?” (ad matay?) Psalmos šī frāze bija apspiesto sauciens (Psalmi 6:4; 13:2; 62:4; 74:10; 94:3 u.c.). Un kā atbilde uz šo jautājumu nāk cerības vēsts.
Tas pats vārds, kas formulē jautājumu – „ad” (līdz) –, ievada otras būtnes sniegto atbildi.
„Līdz kādam laikam?” – jautā viens svētais (sk. Daniēla 8:13). „Līdz divi tūkstoši trīs simti vakariem un rītiem, tad svētnīca tiks šķīstīta”, atbild otrs (sk. 14. pantu).
Kā vēlāk paskaidro eņģelis Gabriēls, tikai pēc 2300 vakariem un rītiem mazā raga destruktīvā plosīšanās tiks apturēta: „to satrieks bez cilvēku roku palīdzības.” (25. pants) Mazā raga gals nepienāks dabīgā ceļā, bet tam punktu pieliks unikāls Dieva tiesas akts, tādējādi noslēdzot vēstures ciklu (Daniēla 2:34; 11:45).
Tāpat kā 7. nodaļā, mazais rags tiek tiesāts no augšas un vēlāk iznīcināts (Daniēla 7:10-12). Astotās nodaļas struktūra ir tāda pati, kā septītajā nodaļā:
7. nodaļa: dzīvnieki/valstis – mazais rags – tiesa
8. nodaļa: dzīvnieki/valstis – mazais rags – svētnīcas šķīstīšana Ņemot vērā abu nodaļu paralēlismu, notikums, kas 8. nodaļā aprakstīts kā svētnīcas šķīstīšana (jeb no jauna iesvētīšana), atbilst tiesas dienai 7. nodaļā. Zīmīgi, ka Septuaginta šo terminu tulko ar grieķu vārdu katharisai (attīrīt, šķīstīt), kas ir speciāls vārds, ko parasti izmantoja saistībā ar Kippur. Arī ievērojamais jūdu komentators Raši norāda, ka šis teksts būtu jālasa Salīdzināšanas dienas kontekstā.
Ko 7. nodaļa sauc par Tiesas dienu, 8. nodaļa apzīmē kā Salī dzināšanas dienu. Faktiski runa ir par vienu un to pašu notikumu. Israēls piedzīvoja Salīdzināšanas dienu kā pēdējās tiesas aktualizāciju.
3. Mozus 16 ievada Kippur ceremoniju ar mājienu uz tiesu. Teksts sākas ar Ārona dēlu nāvi, kurus pārsteidza dievišķā uguns, un ar nāves draudiem, kas kā ēna paliek pār Āronu (1., 2. pants) un visu tautu (33., 34. pants). Pats rituāls ir bagāts ar tiesas pieskaņu: divu āžu nošķiršana, viena šķīsta, otra nešķīsta; liktenis (goral), kas tos atšķir (8.-10. pants); pienākums gavēt un pazemot savu dvēseli (29. pants); daudzkārtējā asins slacīšana (15., 19., 27. pants); mazgāšanās (24., 26., 30. pants) utt.
Vēl pat šodien jūdi svin Kippur kā tiesas vai grēku izpirkšanas dienu. Gada gaitā kāds var aizmirst Dievu un reliģiju un pastrādāt ļaunus darbus. Bet pat vislielākais ļaundaris, ja viņš ir jūds, Salīdzināšanas dienā nožēlos grēkus un nodrebēs, dzirdot tauru (shofar) skaņu, kas ir dievišķās tiesas zīme. Jūdi identificē Kippur ar tiesas dienu. Šajā dienā tiek skaitītas zīmīgas lūgšanas:
„Mums šai dienai jāvelta viss svētums, jo šī ir baiļu un drebēšanas diena. Šajā dienā tava valdīšana tiks nodibināta un tavs tronis nostiprināts. (..) Jo tu esi tiesnesis, apsūdzētājs un liecinieks, viņš, kurš raksta un apzīmogo. Un tu atcerēsies sen aizmirstas lietas un atvērsi piemiņas grāmatu. (..) Tad skanēs lielais shofar, un būs dzirdama klusuma balss, eņģeļus sagrābs bailes un drebēšana, un [tie] sacīs: ‘Lūk, Tiesas diena!’”
Saskaņā ar senu tradīciju, Kippur dienā „Dievs, sēdēdams uz sava troņa, lai tiesātu pasauli, tajā pašā laikā tiesnesis, aizstāvis, eksperts un liecinieks, atver Ierakstu grāmatu; tā tiek lasīta, tajā tiek atrasts ikviena cilvēka vārds. Ir skanējusi lielā taure; ir dzirdēta klusa balss; eņģeļi nodreb, sakot, šī ir tiesas diena”.
Faktiski jūdu tradīcijā Kippur tiesa sākas ar mēneša un arī gada pirmo dienu (Rosh Hashanah). Abiem svētkiem ir sena saistība. Abos ir ietverts tas pats rituāls (4. Mozus 29:1-5, 8-11) un ir dzirdamas tās pašas raga (shofar) skaņas (3. Mozus 25:9; 23:24).
Desmit dienas, pēc kurām seko Kippur, jūdi uztver kā pārbaudes laiku, kurā tiem ir jāsagatavojas tiesas dienai. Tradicionālais sveiciens šajā laikā ir Hatima tova, „Lai tu būtu tiešām apzīmogots” – tas ir mājiens uz dievišķo tiesu, kas izlems un apzīmogos katra indivīda likteni.
„Vidusmēra cilvēkam, kurš nav nedz galīgi samaitāts, nedz arī pilnīgi labs, būs dotas desmit dienas [Tišri mēneša 1.-10. diena]; līdz Kippur viņiem jānožēlo, tad tie dzīvos; pretējā gadījumā nāve sodīs viņu grēcīgo uzvedību.”
Saskaņā ar 3. Mozus 16, šiem svētkiem bija pasaules vai pat kosmiska mēroga nozīme. Ļaudis nodeva „visus viņu pārkāpumus” dievišķai tiesai. Izteiciens „visi viņu grēki” ir kā 3. Mozus 16. nodaļas vadmotīvs (21., 22., 30. pants), un tas parādās arī šo vareno svētku iedvesmotajā psalmā (Psalmi 130:8). Salīdzināšanas diena ir brīdis, kad visi Israēla grēki iegūst „salīdzināšanu” jeb piedošanu. Gada gaitā piedošanu nodrošināja „pastāvīgais” upuris, bet Salīdzināšanas dienā tam pievienojās vēl citi upuri. Grēku izpirkšana vairs nebija individuāla lieta. Salīdzināšanas diena bija vienīgā reize, kad tika pilnībā „šķīstīts” viss Israēla tautas kopums un svētnīca (3. Mozus 16:17, 33, 34). Tāpat tā bija vienīgā reize, kad augstais priesteris varēja ieiet svētnīcas Vissvētākajā vietā un fiziski stāties Dieva priekšā (2. Mozus 30:6-10; 3. Mozus 16:2, 14). Un tā bija vienīgā reize, kad Dieva Lielā Apžēlošana pārklāja parasto, individuālo apžēlošanu. Grēks tika ne vien piedots, bet izdzīts no nometnes. Augstais priesteris izdzina „Azazēlu”, grēka iemiesojumu, tuksnesī (21. pants).
Bet šī ceremonija nenozīmē tikai tiesu. Svētnīcas šķīstīšana faktiski simbolizē visas zemes attīrīšanu Dieva tiesas dienā. Bībeliskā teoloģija Israēla svētnīcu uztvēra kā visas Dieva radītās pasaules simbolu. Svētnīcas būves apraksts 2. Mozus 25-40 daudzējādā ziņā līdzinās stāstam par pasaules radīšanu 1. Mozus 1:1-2:4. Abi notikumi noris septiņos posmos, un abi apraksti beidzas ar speciālu frāzi: „pabeidza darbu” (1. Mozus 2:2; 2. Mozus 40:33). Arī Salamana tempļa celtniecība norit septiņos posmos un noslēdzas ar tiem pašiem vārdiem: „pabeidza darbu” (1. Ķēniņu 7:40, 51). Šāda frāze Bībelē parādās vienīgi šajos trijos tekstos un skaidri norāda uz saistību starp svētnīcutempli un radīšanu. Šo saistību apstiprina arī psalmi: „Viņš cēla Savu svētnīcu līdzīgu augstajiem kalniem un tik spēcīgu kā zemi, kurai Viņš mūžīgus pamatus licis.” (Psalmi 78:69; sal. 134:3; 150:1, 6)
Kippur zināmā mērā atgādina iknedēļas sabatu, jo arī šī diena satur norādi uz pasaules radīšanu (2. Mozus 20:11; 1. Mozus 2:1-3). Zīmīgi, ka no visiem 3. Mozus grāmatā minētajiem svētkiem tikai par šiem diviem, sabatu un Salīdzināšanas dienu, ir teikts, ka tās ir dienas, kurās cilvēkiem nav jādara „neviens darbs” (3. Mozus 23:3, 28, 35 utt.).
Israēliešiem Kippur simbolizēja pasaules attīrīšanu, īstu pārradīšanu. Tāpēc arī Daniēls lieto izteicienu „vakari un rīti” (Daniēla 8:14), frāzi, kas Bībelē parādās tieši radīšanas kontekstā (1. Mozus 1:5, 8, 13, 19, 23, 31).
Arī jūdu tradīcija radīšanu, tāpat kā tiesu, saistīja ar Kippur dienu. Senais Midrašs, skaidrojot pirmos radīšanas apraksta pantus, paziņo: „Bija vakars un bija rīts, viena diena, tas nozīmē, ka Svētais, lai Viņš ir slavēts, deva tiem (Israēlam) vienu dienu, kas nav neviena cita, kā Kippur diena.”
Kippur dienas lūgšanas ticīgajam atgādina, ka Dievs, kurš tiesā, ir arī Radītājs, kurš piedod. „Svētīts esi Tu, ak, Kungs, mūsu Dievs, universa Valdniek, kurš atver savas žēlastības durvis un atver acis tiem, kuri gaida piedošanu no Viņa, kurš ir radījis gaismu un tumsu, un visas lietas.”
„Kā cilvēks var būt taisns sava Radītāja priekšā, kad tas stāv Viņa priekšā kails?”
Daniēla pravietojums redz pie vēstures apvāršņa debesu Kippur, kas aprakstīts tiesas un radīšanas valodā. Kippur, ko israēlieši svinēja tuksnesī, ir tikai raupjš debesu Kippur uzmetums. Abi notikumi pieder divām pilnīgi atšķirīgām iekārtām. Un tomēr, lai aptvertu dievišķo Kippur, ir jāsaprot šīszemes Kippur. Tā garīgais vēstījums mums atgādina, ka vēsturei reiz pienāks gals, ka celsies Dievs-Tiesnesis, lai apzīmogotu cilvēces likteni un sagatavotu tai jaunu valstību.
Mēs tagad saprotam abu – gan tiesas, gan radīšanas – nozīmi šādos vēstures brīžos. Faktiski tiesa un radīšana darbojas vienā un tajā pašā veidā. Tiesa izrauga jaunu tautu, ļaudis, izrautus no grēka un ciešanu skavām, nošķirtus, no citiem atdalītus ļaudis, bet arī ļaudis, kuriem ir piedots. Radīšana veido jaunu pasauli, no nāves ēnas atbrīvotu, attīrītu planētu. Šajā kontekstā tiesa un radīšana ir sinonīmi, jo abas ietver radikālu nošķiršanu. Kippur vienlaikus ir gan dievišķās tiesas apziņa, gan pārradīšanas cerība.
