No vienas puses, Dieva tiesas apzināšanās mūs aicina uz grēku nožēlu. Yom Kippur israēliešiem bija diena, kad „pakļaut savas dvēseles gavēnim” (3. Mozus 16:29, 31), diena, kad uzņemties atbildību par savu rīcību. Dievs radīja cilvēku un sver visus viņa darbus (Psalmi 139). Bet ticība dievišķai tiesai nenozīmē pastāvīgu pārdzīvošanu. Gluži pretēji, „Priecājies, (..) lai tava sirds labi jūtas savās jaunības dienās; staigā tos ceļus, ko tava sirds kāro, un ej pakaļ tam, kas patīk tavām acīm; zini tomēr, ka Dievs par visu to prasīs no tevis nolēsumu!” (Salamans Mācītājs 11:9) Tiesa neizslēdz priecāšanos par dzīvi, drīzāk gan tieši ietver to. Tiesas apziņa mums nodrošina ietvaru, kurā mēs vislabāk varam baudīt dzīvi.
Pārradīšanas solījums dod pamatu mūsu cerībai. Mēs varam gaidīt reālas pārmaiņas. Patiesa pestīšana ir vēsturiska, ne tikai garīga. Mēs nevaram sevi izglābt savā pašreizējā stāvoklī. Vienīgi Dievs var, un, lai to paveiktu, Viņam ir jāpārveido pasaule – lūk, Kippur svētku dziļākā nozīme. Ir sens nostāsts par desmit taisniem rabīniem, ko romieši nomocījuši līdz nāvei. Kā stāsta lūgšanu grāmata, kāda balss tad kliegusi: „Vai tāda ir taisnā atlīdzība?”, uz ko Dievs atbildējis: „Apklusti, vai arī es iznīcināšu pasauli!” Ļaunuma problēmai nav cita risinājuma. Glābšana ietver paša ciešanu un nāves cēloņa iznīcināšanu. Glābšana nav mistiska vai psiholoģiska piere dze, glābšana ir kosmiska mēroga notikums, kas nāk no ārpuses un ir situēts vēsturē.
Mēs atceramies, ka 7. nodaļa novietoja tiesu laikā pēc „laika, laikiem un puslaika”, tas ir, pēc 1798. gada. Astotā nodaļa ir vēl tie šāka: mazā raga vara ilgst 2300 vakarus un rītus. No radīšanas stāsta patapinātais izteiciens „vakars-rīts” simbolizē dienu, kas pravietiskā nozīmē mums būtu jāsaprot kā gads (tātad 2300 gadi). Bet šī jaunā informācija neko daudz nepalīdz. Laika periods bez norādes uz tā sākuma punktu var būt novietots jebkur vēsturē. Eņģelis Gabriēls vienīgi norāda, ka tas aizved līdz laiku beigām: „Ņem vērā, cilvēka bērns! Jo šī parādība ir par laiku beigām” (17. pants; sk. arī 26. pantu).
Daniēlu „ārkārtīgi uztrauca” parādība, ko viņš nevarēja „pilnīgi izprast” (eyn mebin, 27. pants). Astoto nodaļu mēs atstājam ar neap mierinātības sajūtu, jo mums nepieciešams vairāk informācijas, lai saprastu tajā aprakstīto parādību. Bet izpratne, kuras mums pietrūkst, nav filozofiskas dabas. Mūsu prāts šeit neapmaldās abs traktas patiesības sarežģītībā, bet apstājas pie pravietotā notikuma laika. Pravietis izprot, ka te ir runa par laika beigām. Daniēla grāmata izmanto šo pašu vārdu „izprast” (bin) arī attiecībā uz pravietojumu par 70 gadiem (Daniēla 9:22) un vēlāk uz pravietojumu par 70 nedēļām. Tas, ko viņš nesaprot, ir – kad tieši laika beigās tas notiks. Jautājums ir ne tik daudz par pravietojuma teoloģisko aspektu, kā par pašu notikumu, kas norisināsies noteiktā brīdī. Kamēr tam nav sākuma datuma, pravietojums paliek tikai apšaubāma abstrakcija. Lai tas kļūtu par cerības priekšmetu, pārradīšanas solījumam ir jātiek saistītam ar vēstures hronoloģiju.
Tiesa un pārradīšana ir Kippur divas sejas. Nav nekāds brī nums, ka arī Atklāsmes grāmata min šīs lietas kā divus ticības vekto rus pēdējās dienās.
Iekļaujoties Daniēla 7. nodaļas ciklā tieši pirms Cilvēka Dēla ie rašanās – tas ir, debesu Kippur norises laikā –, Atklāsmes grāmatas 13. un 14. nodaļas pravietojumi piemin vēstnesi, kas arī nes divkāršo tiesas un radīšanas vēsti: „Viņš sauca stiprā balsī: „Bīstieties Dieva un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda; pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus.”.” (Atklāsmes 14:7)
Saskaņā ar Atklāsmes grāmatu, kura ir cieši saistīta ar Daniēla grāmatu, pēdējās dienās atjaunosies pielūgsme, kas ietvers norādi gan uz tiesu, gan uz radīšanu. Šī pielūgsme būs vairāk nekā vienkārši emocionāla vai garīga pieredze. To rosinās cerība uz dievišķo tiesu un glābšanu un ticība radīšanai. Vēl vairāk, šī pielūgsme liecinās par ticību Bībelei, grāmatai, kura sākas ar radīšanu (1. Mozus 1; Mateja 1; Jāņa 1) un noslēdzas ar tiesu un glābšanu (Maleahija 4:2; 2. Laiku 36:21-23; Atklāsmes 22:17-21).
