Pravietis izsaka savu lūgšanu lielās sāpēs un it kā tērpies nāves maskā. Tekstā minēti trīs nāves simboli: gavēšana, maisa (latviešu tulkojumā – sēru) drānas un pelni. Šāds grēku nožēlas rituāls tolaik bieži pavadīja lūgšanu. Līdzīgi kā mirušais, cilvēks neēd, tērpjas vienīgi viselementārākajā apģērbā – rupjā audumā no aitas vilnas vai kamieļa sariem, un pievienojas pīšļiem. Izraēlietis lūdzot it kā pieņem mirušā veidu, jo Dieva priekšā viņš jūtas tikpat kails un neaizsargāts kā nāvē. Kā puteklis viņš sauc uz savu Radītāju, savu dzīvības avotu. Daniēls koncentrē lūgšanā visu savu būtni; nekam citam vairs nav nozīmes. Šī ir septītā un pēdējā lūgšana Daniēla grāmata – visgarākā un arī visnozīmīgākā.
Pirmo reizi lūgšana ir patiešām universāla, jo tā ietver visus Israēla ļaudis. Uz tās universālo dabu norāda jau pati hiasma struktūra, kas sasniedz kulmināciju ģeometriskajā centrā:
4. pants – Kunga piesaukšana
5., 6. pants – mēs esam grēkojuši
7., 8. pants – „viss Israēls”
10., 11. pants – mēs neesam paklausījuši;
15.-19. pants – Kunga piesaukšana
Israēla grēks ir pārplūdinājis kaimiņu zemes: „Mūsu grēku un mūsu tēvu noziegumu dēļ ir Jeruzaleme un Tava tauta kļuvusi par apsmieklu visiem, kas mums visapkārt dzīvo.” (16. pants) Pro porcionāls tam ir arī posts, kas piemeklējis Jeruzalemi un tās ļaudis: nelaime „kāda vēl nekur apakš debess nav notikusi kā Jeruzalemē” (12. pants).
Pirmo reizi Daniēls lūdz pirmās personas daudzskaitlī: „Mēs grēkojām un darījām netaisnību, mēs bijām bezdievīgi un nepaklau sīgi un atkāpāmies no Taviem baušļiem un likumiem” (5. pants); „Mēs neklausījām arī Taviem kalpiem, praviešiem” (6. pants); „Mūsu grēku un mūsu tēvu noziegumu dēļ” (16. pants). Bet cilvēcīgais „mēs” savijas ar dievišķo „Tu”.
Lūgšanas pirmā daļa pretstata pretojošos, nepaklausīgos „mēs” (5., 6.:B) uzticīgajam „Tu” (4.:A). Līdzīgi arī otrajā daļā ļaužu pretošanos ietverošais „mēs” (10.-14.:B1) kontrastē Dieva žēlastību un labvēlību ietverošajam „Tu” (15.-19.:A1). Abas daļas atbilst viena otrai, sekojot hiasma struktūrai A B // B1 A1.
Bet pašā lūgšanas centrā (7.-9. pants) mēs atrodam šos pašus elementus saistītus visciešāk – arī hiasma struktūrā a b c b1 a1:
| b1 | mēs esam kauna klāti (8. pants NIV) |
| a1 | pret Tevi (9. pants NIV) |
Šāda mainīga struktūra atgādina izraēliešu liturģijas dinamiku. Daniēla lūgšanas stils lasītājam atsauc atmiņā psalmus (Psalmi 46; 47;75; 106; 115; 137 u.c.), kā arī Ezras (Ezras 9:6-15) un Nehemijas (Nehemijas 1:5-11; 9:5-38) lūgšanas, kuras Daniēla lūgšana vairākkārt atbalso. Pravieša lūgšana varētu būt it labi skandējama reliģiskā sanāksmē. Tā nav Daniēla augšistabas (6. nodaļa) mēroga lūgšana, bet tāda, kas iekļauj visas Izraēla nācijas likteni. Ticība un reliģija nav tikai personīga darīšana, tai piemīt arī sociāla un kosmiska dimensija, kas neaprobežojas ar konkrēto indivīdu. Svētie, kuri atkāpjas malā, lai varētu ērtāk kritizēt savus kaimiņus, agri vai vēlu izveido elkdievīgu reliģiju pēc savas līdzības. Bet Daniēls izvairās no šī kārdinājuma un pieskaita sevi Israēla ļaudīm. Viņš netriumfē uz pjedestāla augstu pār cilvēku samaitātību. Kā Israēla starpnieks un aizbildnis Dieva priekšā Daniēls uzņemas viņu grēkus uz sevis. Viņš aizlūdz par tiem patiesā dedzībā, jo arī viņš pats ir cieši saistīts ar savas tautas likteni. Un Daniēlam arī trimda ir kā viņa tēvu grēku sekas (Daniēla 9:12, 13). Liturģiskais „mēs” ietver gan pagātnes, gan nākotnes paaudzes. Daniēla Dievs ir arī Exodus (2. Mozus grāmatas) Dievs, kurš izveda Israēla ļaudis no Ēģiptes (15. pants). Vārds YHWH, vēstures Dieva un derības Dieva vārds, kurš līdz šim Daniēla grāmatā nebija pieminēts, tagad atkārtojas septiņkārt (4., 9., 10., 13., 14., 20. pants). YHWH ir arī nākotnes Dievs, kas izglābs Israēlu no gūsta. Daniēla lūgšanā „mēs” neattiecas tikai uz pagātnes paaudžu netaisnībām, bet arī uz to piedzīvoto glābšanu. Un tas ir tas, kas uztur pravieša cerību.
Liturģiskais pārdzīvojums ir skaists un aizkustinošs; šāda lūg šana rod atbalsi mūsu dvēselēs. Apkārtējo balsu pacilāti, mēs izjūtam piederību un saskaņu. Bet šāds piedzīvojums ir patiess vienīgi tad, kad tas ir iekļauts vēstures plūdumā. Liturģiskā prakse Bībelē vienmēr ietver pagātnes notikumu atceri un cerību uz notikumiem nākotnē. Liturģija savas saknes vienmēr gremdē dziļi reālā dzīvē.
Daniēls lūdz par savu tautu un par Jeruzalemi, kas guļ drupās (19. pants). Tāpat kā 6. nodaļā, viņš lūdz, pagriezies pret Jeruzalemi un tās sagrauto templi: „zemojos savā lūgšanā par Dieva svēto kalnu” (20. pants).
Zīmīgs ir arī viņa lūgšanas laiks: „ap vakara upura laiku” (21. pants). Tas ir ne tikai laiks, kad Daniēlam pārtraukt savu gavēni (Ezras 9:5), bet arī laiks, kad piepildīties notikumiem, par kuriem viņš lūdza (Psalmi 141:2; 1. Ķēniņu 18:36). Pat liturģiskā kontekstā lūgšanai jābūt ar vēsturisku rezonansi. Bez atsauces uz vēsturi, lūgšana ir tikai tukšs rituāls, gaistošas emocijas.
Pāreja no cilvēciska sauciena uz vēsturi notiek lūgšanas no slēgumā ar tehnisko frāzi „bet tagad” (Daniēla 9:17). Mēs atgriežamies pie vienskaitļa pirmās personas – tāpat, kā nodaļas ievadā (3., 4. pants). Bet pāreja no cilvēciskā sauciena uz dievišķo atbildi neizriet no rituāla, bet no Dieva labvēlības, uz ko norādīja jau „mēs-tu” ritms lūgšanā, sevišķi tās noslēgumā. Dievišķo vietniekvārdu sakopojums ir īpaši suģestīvs: „saskaņā ar visiem Taviem taisnajiem darbiem” (16. pants NIV), „paļaudamies uz Tavu lielo žēlastību” (18. pants), „Tevis paša dēļ, ak, Kungs” (17., 19. pants). Īstenībā Daniēlam nav pat jāpabeidz sava lūgšana, lai Dievs jau viņam atbildētu. Kamēr pravietis vēl lūdz, viņu apmeklē eņģelis (20., 21. pants). Lūgšanai pašai par sevi nav vērtības. Vārdiem, vienalga, cik tie būtu patiesi un skaisti, nepiemīt maģisks spēks piespiest Dievu rīkoties. Dievs pats izlemj un pats rīkojas. Tas viss ir atkarīgs no Viņa.
Tāpēc arī Daniēla lūgšana ir tik kvēla, tik neatlaidīga: „Ak, Kungs, ņem vērā, dari to un nekavējies.” (19. pants) Vairāk par garīgām attiecībām viņš vēlas pārmaiņas – vēsturiskas, konkrētas pārmaiņas. Viņa lūgšana ir pilnībā vērsta uz nākotni.
