Dieva atbilde uz Daniēla lūgšanu un uz viņa jautājumu par 2300 vakariem un rītiem ir Gabriēla paziņojums par Mesiju: „Zini un saproti to: no pavēles izdošanas par Jeruzalemes atjaunošanu un uzcelšanu līdz Svaidītā valdnieka nākšanai būs septiņi ‘septītnieki’, un sešdesmit divi ‘septītnieki’. (Daniēla 9:25 NIV)
Bībeliskā tradīcija mesiju uzlūko kā personu, kas ir izraudzīta dievišķai misijai glābt Dieva ļaudis. Ebreju vārds mashiah ir darbības vārda mashah (ieziest, svaidīt, iesvētīt) ciešamā kārta. Mashiah norāda uz indivīdu, kas ir „svaidīts”. Par mesiju izraudzītā persona paras ti gāja caur ceremoniju, kas apstiprināja tās īpašo lomu. Kāds šo cilvēku svaidīja ar eļļu, kas simbolizēja spēka un gudrības nodošanu, kā arī svaidītāja ticību tikko ieceltā mesijas panākumiem.
Priesteri, pravieši un pat ķēniņi bija svaidīti, lai kļūtu par mesijām. Israēla vēsture min vairākus mesijas. Raksti par mesiju sauc Āronu (2. Mozus 28:41; 3. Mozus 16:32), tāpat arī pravieti Jesaju (Jesajas 61:1), Saulu (2. Samuēla 1:14), Dāvidu (1. Samuēla 16:6, 13) un pat svešzemju valdnieku Kīru (Jesajas 45:1). Israēla cerība tādējādi tika uzturēta no mesijas uz mesiju.
Pravietojums par 70 nedēļām nāk kā atbilde uz pravietojumu par 70 gadiem un kā tā galīgais atrisinājums. Šajā kontekstā mums nav darīšana vienkārši ar mesiju, bet ar Mesiju. Ņemot vērā pravietojumu par 70 gadiem, Daniēls gaidīja vienu noteiktu mesiju, Kīru. Bet, kā mēs redzam jau no tekstā izmantotā izteiksmes veida, pravietojums par 70 nedēļām ir pravietojuma par 70 gadiem universālā jeb globālā versija. Septiņdesmit gadi (7 x 10) aizveda līdz sabata gada mesijam, turpretī septiņdesmit nedēļas jeb „septiņdesmit septītnieki” (7 x 7 x 10) aizveda līdz gaviļu gada mesijam. Turklāt vārdi, kas Daniēla lūgšanas kontekstā raksturoja konkrēto un relatīvo situāciju, tagad parādās vispārējā un universālā nozīmē. Piemēram, vārds „apgrēcība” (ht’) Daniēla 9:24-27 lietots nenoteiktā, vispārējā nozīmē (24. pants), kamēr 1.-23. pantā šis pats vārds tiek izmantots konkrētā un noteiktā nozīmē: „mēs grēkojām” (5., 8., 11., 15. pants), „mūsu grēki” (16. pants), „savus grēkus” (20. pants), „savas tautas grēkus” (20. pants). Līdzīgi ir ar vārdiem „pārkāpumi”, „taisnība”, „atklāsme”, „pravietojumi” utt. Tādējādi nav nekāds pārsteigums, ka šajā kontekstā arī vārdam „mesija” ir vispārēja, universāla nozīme. Un tas ir vienīgais šāds gadījums ebreju Bībelē. Šajā Rakstu vietā mesija ir Mesija, kas ietver visus citus mesijas – mesiju Mesija, universālais Mesija.
Teksta turpinājums raksturo Mesijas misiju kā universālu, kas ietver „daudzus” (27. pants). Bībeliskajā tradīcijā vārdam rabbim (daudz) ir vispārēja, universāla nozīme (sk. Ezras 3:12; Daniēla 12:2). Pravieši to bieži lietoja, lai norādītu uz ļaudīm un tautām, kas iesaistīti vispārējā Dieva pielūgsmē (Mihas 4:2). Daniēla 9. nodaļā mesija ir visu tautu Mesija, Mesija, kas glābs pasauli.
Un tāpēc šis Mesija ved pie Jubilejas jeb Gaviļu gada, 3. Mozus grāmatā aprakstītajiem svētkiem, kas simbolizēja pasaules pārradīšanu. Tas ir sabatu Sabats, kas atkārtojas ik 7 x 7 gados, žēlastības un atbrīvošanas laiks (Jesajas 61:1, 2), kad cilvēce un daba dzima no jauna (3. Mozus 25:8-17).
Bet pravietojums par 70 nedēļām ir saistīts arī ar 2300 vakariem un rītiem. Daniēlu satrauca redzējums par 2300 vakariem un rītiem, ko viņš nevarēja „pilnīgi izprast” (Daniēla 8:27), un tāpēc viņš „pievērsa uzmanību” pravietojumam par 70 gadiem (Daniēla 9:2), kas vēlāk viņu noveda pie pravietojuma par 70 nedēļām, lai nāktu „pie īstās lietu izpratnes” (22. pants). Atslēgas vārds „saprast” ir zelta pavediens, kas caurvij mūsu nodaļu. Pravietojums par 70 nedēļām sniedz trūkstošo informāciju, kas nepieciešama, lai saprastu pravietojumu par 2300 vakariem un rītiem. Turklāt tas pats eņģelis Gabriēls, kurš bija paskaidrojis pravietojumu par 2300 vakariem un rītiem, tagad no jauna parādās 9. nodaļā, lai Daniēlam „atklāsme būtu pilnīgi saprotama” (23. pants). Tāda pati frāze ar speciālo vārdu „atklāsme” jeb „parādība” (mareh) parādās arī pravietojuma par 2300 vakariem un rītiem kontekstā (Daniēla 8:16).
Dievs sūtīja Mesijas nākšanu pasludinošo pravietojumu par 70 nedēļām, lai palīdzētu „saprast” pravietojumu par 2300 vakariem un rītiem. Bet Mesijas nākšana nav kaut kas mītisks, nereāls, kas tāds, kas neiekļautos vēsturē. Gluži pretēji, tas ir laikā situēts notikums. Skaitļi, ko satur pravietojums, dod mums iespēju deducēt precīzu šī notikuma termiņu. Skaitļu mīkla – mums būtu jābrīdina lasītāji – ir īpaši izaicinoša, un tā prasa gan pacietību, gan pūles.
Pirms mēs varam hronoloģiski atšifrēt pravietisko laikposmu, mums jānoskaidro trīs lietas: tā sākums, tā ilgums un tā noslēgums. Pēc tam mēs varam atrast trūkstošo saiti starp pravietojumu par 2300 vakariem un rītiem un pravietojumu par 70 nedēļām.
Mesijas parādīšanās seko Jeruzalemes atjaunošanu pasludi nošajiem cilvēciskajiem vārdiem (davar, Daniēla 9:25), kuri atbalso uz Daniēla lūgšanu atbildošos dievišķos vārdus (davar, 23. pants). Davar (vārds) parādās abos gadījumos. Citiem vārdiem, Jeruzalemes atjaunošanu pasludinošais vārds no apakšas ir atbilde vārdam no augšas, kas to inspirē. Šis vārds ir pravietiskā 70 nedēļu perioda sākumpunkts: „No vārda iznākšanas par Jeruzalemes atjaunošanu un uzcelšanu līdz Mesijam Valdniekam, septiņas nedēļas un sešdesmit divas nedēļas.” (Daniēla 9:25, burtisks tulkojums)
Ezras grāmata ziņo, ka Jeruzalemes pilsēta tika atjaunota, pamatojoties uz trim cits citam sekojošiem rīkojumiem – pirmo izdeva Kīrs, otro Dārijs, bet trešo Artakserkss (Ezras 6:14). Pirmais dekrēts, ko izdeva Kīrs 538. gadā pirms Kristus, ievadīja pirmo trimdinieku atgriešanos. Apmēram 50 000 jūdu atgriezās savā zemē (Ezras 2:64). Bet šis dokuments bija vērsts galvenokārt uz tempļa atjaunošanu. Tas deva tiesības priesteriem atgūt 5400 kulta piede rumu, kas agrāk bija piederējuši templim (Ezras 1:11). Otrā pavēle, ko 519. gadā izdeva Dārijs I Histasps (ne mēdieties Dārijs), vienīgi apstiprināja Kīra pavēli (Ezras 6:3-12). Artakserkss, pazīstams arī kā Longimanuss, izsludināja trešo karalisko dekrētu (Ezras 7:13-26). Vairāki faktori norāda uz to, ka pravietojumā minēta tieši šī pavēle:
Zīmīgi, ka šis teksts iezīmē pāreju no aramiešu, trimdas valodas, uz ebreju, Israēla valodu. Artakserksa pavēle ievada lingvistisku pārmaiņu, kas norāda gan uz pagrieziena punktu Israēla vēsturē, gan arī uz faktu, ka nacionālā atjaunotne patiesi ir sākusies. Saskaņā ar Ezras grāmatu, Artakserkss šo pavēli izdeva vēlu savas valdīšanas
septītajā gadā (8. pants), tas ir, 457. gada p.m.ē. agrā rudenī, jo Ezra atstāja Babilonu pirmā mēneša pirmajā dienā un ieradās Jeruzalemē piektā mēneša pirmajā dienā (8., 9. pants). Tādējādi mūsu pravietojuma izejas punkts ir 457. gads pirms Kristus.
Šīs nedēļas ir pravietiskas. Viena diena tātad atbilst vienam gadam, tādējādi dodot mums nevis dienu nedēļas, bet gadu nedēļas.
1. Uz to norāda jau pats teksts. Jeremijas 70 gadu periods ievadā (2., 3. pants) atbalso Daniēla 70 nedēļas noslēgumā (24.-27.):
| septiņdesmit A | B gadi |
| nedēļas B1 | A1 septiņdesmit |
Jau pati šī struktūra dod mājienu uz to, kāda veida nedēļas tās ir, sasaistot „septiņdesmit” ar „septiņdesmit” un „gadus” ar „ne dēļām”. Jau no paša sākuma Daniēla 9. nodaļas tekstam vajadzētu dot mums norādi, kādai interpretācijas līnijai sekot: ka mums šīs nedēļas vajadzētu lasīt kā gadu nedēļas. Turklāt tūlīt pēc 9. nodaļas sekojošie 10. nodaļas pirmie vārdi tiešā veidā apstiprina iepriekš sniegto interpretāciju. Runājot par trīs nedēļu gavēni, teksts piemetina precizējumu „trīs dienu nedēļas” (2. pants, burtisks tulkojums). Tā ir vienīgā vieta Bībelē, kur parādās šāds īpašs apzīmējums, tādējādi it kā palīdzot atšķirt divu veidu nedēļas: gadu nedēļas Daniēla devītajā nodaļā un dienu nedēļas desmitajā.
2. Vienādojums „gads-diena” parādās daudzviet Bībelē. Stās tījumi bieži izmanto vārdu „dienas” (yamim) gadu nozīmē tik nepār protami, ka vairumā tulkojumu tas ir tulkots kā „gadi” (sk. 2. Mozus 13:10; Soģu 11:40; 1. Samuēla 1:21; 2:19; 27:7; 4. Mozus 9:22; 1. Ķēniņu 11:42; 1. Mozus 47:9 utt.). Bībeles poētiskie fragmenti satur daudz paralēlismu starp „dienām” un „gadiem”: „Vai Tavas die nas ir kā cilvēka dienas, vai Tavi gadi ir kā vīra dzīves laiki?” (Ījaba 10:5); „Es domāju par senajām dienām, es pieminu aizgājušos gadus” (Psalmi 77:6); „Pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu” (Jesajas 61:2). Šis princips parādās arī 3. Mozus grāmatas tekstos. Sešus gadus izraēliešu zemkopim bija jāapstrādā sava zeme, bet septītajā gadā viņam lauki bija jāatstāj neapstrādāti. Raksti šo septīto atpūtas gadu sauc par sabatu – tāpat kā nedēļas septīto dienu (3. Mozus 25:1-7); vienīgā atšķirība, ka tas bija „gadu sabats”, nevis „dienu sabats”. Tādu pašu terminoloģiju Bībele izman to attiecībā uz Jubilejas jeb Gaviļu gadu: „Un tad tev būs skaitīt septiņus tādus sabata gadus, septiņus gadus septiņas reizes, tā, ka tev viss septiņu sabata gadu laiks iznāk četrdesmit deviņi gadi” (8. pants). Šis princips attiecās arī uz pravietojumiem. Tādēļ arī 40 dienas, kuru laikā izlūki pētīja Kānaānas zemi, kļuva par 40 gadiem, kuri tautai bija jāpavada, klejojot tuksnesī. „Pēc četrdesmit dienu skaita – tik ilgi jūs izlūkojāt to zemi –, ikvienu dienu skaitot par gadu, jūs nesīsit četrdesmit gadus savus pārkāpumus.” (4. Mozus 14:34) Līdzīgā kārtā Dievs uzdeva pravietim Ecēhiēlam gulēt uz sava kreisā sāna noteiktu dienu skaitu, katrai dienai simbolizējot gadu: „Bet es tev ieskaitīšu viņu noziegumu gadus par tikpat daudz dienām, tātad trīs simti deviņdesmit dienas. Tik ilgi tu nesīsi Israēla nama noziegumus. Kad tu ar tiem būsi galā, tad gulsties vēlreiz, bet uz saviem labajiem sāniem un nes Jūdas nama noziegumus četrdesmit dienas; par katru
