gadu Es tev uzlieku vienu dienu.” (Ecēhiēla 4:5)
3. Gan jūdu, gan kristīgā tradīcija šīs Daniēla grāmatas nedēļas ir sapratusi kā gadu nedēļas. Starp daudz dažādiem darbiem mēs varam atsaukties uz helēnistiskās literatūras tekstiem, piemēram, Jubileju grāmata (trešais/otrais gadsimts p.m.ē.), Levija derība (pirmais gadsimts p.m.ē.), 1. Enoha (otrais gadsimts p.m.ē.); uz Kumranas literatūru (otrais gadsimts p.m.ē.; piemēram, II Q Melchitsedeq, 4 Q 384-390 Pseudo-Ezekiel, Damaskas dokuments); uz rabīniskās literatūras tekstiem, piemēram, Seder Olam (otrais gadsimts m.ē.), Talmuds, Midrash Rabbah, kā arī uz viduslaiku klasiskajiem ekseģētiem, piemēram, Saadia Gaons, Raši un Ibn Ezra (Miqraoth Gdoloth). Kopš vissenākajiem laikiem viss liecina par labu mūsu interpretācijas līnijai. Dienas-gada interpretācijas princips, iespējams, ir vissenākais un vispamatotākais mūsu teksta ekseģēzē.
Nedalāmas nedēļas. Atklāsmes gadu nedēļas noved pie Me sijas nākšanas: „Līdz Mesijam Valdniekam septiņas nedēļas un seš desmit divas nedēļas (..) un pēc šīm sešdesmit divām nedēļām tiks nocirsts Mesija, un neviens par Viņu.” (Daniēla 9:25, 26; burtisks tulkojums)
Mesijas nākšanai ir jānotiek pēc 62 nedēļām, kas pievienotas 7 nedēļām. Starp septiņām nedēļām un sešdesmit divām nedēļām nav pārrāvuma, kā to pieļauj daži tulkojumi. Un tomēr, Masoretu teksts – teksts, ko mūsu ēras desmitajā gadsimtā interpunktēja un vokalizēja masoreti (mūsu pašreizējā ebreju valodas teksta versija) – satur atdalošo uzsvara zīmi (athnach), kas iezīmē pārtraukumu pēc „septiņām nedēļām”. Bet vairāki faktori norāda uz nepārtrauktību.
Pirmais apsvērums ir loģisks un kontekstuāls. Jau ievads summē nedēļas kā 70: „Ir nolemts par tavu tautu un tavu svēto pilsētu – dot tām septiņdesmit nedēļas laika.” (24. pants) Turklāt, ja mēs nedēļas ņemam gadu nozīmē, pārrāvums pēc septiņām nedēļām būtu neloģisks, norādot, ka Mesija nāks 49 gadus pēc 457. gada p.m.ē. (septiņreiz septiņi), nevis 483 gadus pēc 457. gada p.m.ē. (69 reiz septiņi).
Otrais apsvērums ir stilistisks. Autors teksta struktūru ir būvējis uz diviem savstarpēji savītiem – Mesijas un Jeruzalemes – motīviem, ar diviem atšķirīgiem atslēgas vārdiem. Katru reizi, kad teksts norāda uz Mesiju (A1, A2, A3), parādās vārds „nedēļas” (shabuim), bet katru reizi, kad teksts runā par Jeruzalemi (B1, B2, B3), parādās vārds „grāvis”/ „lēmums” (hrs). Pievērsiet vērību Daniēla 9:25-27 literārajai struktūrai (burtiskā tulkojumā):
| A1 |
Mesijas nākšana (25.a pants)
(kopš vārda iznākšanas par Jeruzalemes atjaunošanu un uzcel šanu), līdz Mesijam Valdniekam, 7 nedēļas un 62 nedēļas |
| B1 |
Pilsētas būvniecība (25.b pants)
tiks atjaunota un celta ar laukumiem un grāvjiem bēdu laikā |
| A2 |
Mesijas nāve (26.a pants)
pēc 62 nedēļām viņš tiks nocirsts bez kādas palīdzības |
| B2 |
Pilsētas izpostīšana (26.b pants)
un kareivīgā valdnieka ļaudis izpostīs pilsētu un svētnīcu; gals būs plūdos; līdz kara beigām ir nolemtas postīšanas |
| A3 |
Derība ar Mesiju (27.a pants)
un viņš stiprinās derību ar daudziem uz vienu nedēļu; un nedēļas vidū viņš liks mitēties upurim un upurēšanai uz visiem laikiem |
| B3 |
Pilsētas izpostīšana (27.b pants)
un uz spārniem negantības, postot līdz galam, un tad, kas nolemts, tiks izliets uz postošo varu |
Katru reizi tie paši atslēgas vārdi parādās savā atbilstošajā kontekstā („nedēļas” Mesijas kontekstā un „grāvis/lēmums” Jeru zalemes kontekstā). Šāda literāra iezīme septiņas un sešdesmit divas nedēļas saista vienīgi ar Mesiju un ne ar Jeruzalemi (tieši tāpat, kā „grāvis/lēmums” ir saistīts vienīgi ar Jeruzalemi un ne ar Mesiju). Tātad no šīs struktūras mēs secinām, ka pārtraukumam vajadzētu būt vienīgi pēc 62 nedēļām (un ne pēc septiņām nedēļām), kā tas ir senajos tulkojumos, piemēram, Septuagintā, Sīriešu Bībelē un pat Kumranas teksta versijā.
3. Trešais apsvērums izriet no sintakses un masoretu atdalošās uzsvara zīmes, athnach, kas atrodas pie vārda „septiņi”, lietojuma. Patiesībā athnach ne vienmēr nozīmē atdalīšanu. Tas bieži ir lietots, lai apzīmētu uzsvaru. Tā 1. Mozus 1:1 athnach ir zem vārda bara (radīt), acīmredzot ne tādēļ, lai atdalītu šo darbības vārdu no tā papildinātāja „debesis un zemi”, bet drīzāk gan tādēļ, lai uzsvērtu dievišķo radīšanas darbību. Ja athnach būtu jāpieņem kā pilnībā atdalošs, tas izjauktu teikuma nozīmi. Tādā gadījumā mums būtu jālasa „Iesākumā Dievs radīja. Debesis un zeme.” Cits piemērs ir atrodams 1. Mozus 22:10, kur athnach ir novietots uz vārda „nazis”, ne lai atdalītu, bet arī lai iezīmētu uzsvaru, ieturot pauzi brīdī, kad nazis ir pacelts. Athnach mērķis nav sintaktisks, un tas nebūtu interpretējams kā norāde uz atdalījumu. Tas akcentē Īzaku apdraudošo nazi un tādējādi pauž zināma veida spriedzi. Līdzīgi arī Daniēla 9:24 athnach ir novietots uz vārda „septiņi”, tā uzsverot skaitļa septiņi nozīmīgumu pravietiskajā vēstī. Patiešām, tas ir zīmīgi, ka Daniēla pravietiskais piedzīvojums sākas (Daniēla 9:2) ar atklāsmi par 70 gadiem (7 x 10) un noslēdzas ar atklāsmi par 70 nedēļām (7 x 7 x 10). Tāpat simbolisks ir arī veids, kā 70 nedēļas ir sadalītas, lai atkal norādītu uz skaitli 7. Daniēla 9:25 tas iezīmē 70 nedēļu sākumu (7 nedēļas) un 26.-27. pantā 70 nedēļu noslēgumu
(1 nedēļa = 7 dienas). Iemesls šim uzsvaram uz skaitli 7 acīmredzot ir vēlēšanās paust pabeigtības un pilnīgas glābšanas ideju, kas saistīta ar Mesijas nākšanu.
Tātad Daniēla 9. nodaļas nedēļas sastāda nedalāmu kopumu. Sešdesmit divas nedēļas mums būtu jālasa savienojumā ar septiņām nedēļām. Balstoties uz pravietojuma sākuma datumu (457. gads p.m.ē.) un tā ilgumu (70 gadu nedēļas), kļūst iespējams noteikt pravietojuma noslēgumu un atklāt notikumu, pie kura šis pravietojums noved.
Viņa nākšana. Mesijas nākšana tātad ir gaidāma 69 gadu nedēļas, tas ir, 483 gadus (69 x 7) pēc pravietojuma izejas punkta, 457. gada p.m.ē. Septiņdesmitā nedēļa tādējādi sākas mūsu ēras 27. gadā. Šo gadu būtu jāiezīmē personas, ko sauktu par „Christos” (vārda Svaidītais/Mesija tulkojums grieķu valodā) parādīšanās. Tas tieši ir gads, kurā Jēzus tika kristīts un Gara „svaidīts” (Lūkas 3:21, 22). Evaņģēlists Lūka šo notikumu datē ar ķeizara Tibērija valdīšanas piecpadsmito gadu (1. pants). Jēzus savu kalpošanu kā Mesija, ievadīja publiski nolasot no Jesajas grāmatas teksta pats savu darba aprakstu Gaviļu gada terminoloģijā: „Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu.” (Lūkas 4:18, 19)
Pieminot žēlastības jeb gaviļu gadu [sauktu arī par Jubilejas gadu], Jēzus sevi novieto tieši pravietojuma par 70 nedēļām pers pektīvā, kas arī apraksta to pašu notikumu gaviļu gada terminos (sk. iepriekš). Tādējādi Jēzus sevi definē kā pravietojuma piepildījumu: „Un Viņš iesāka uz tiem runāt: „Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts.”.” (21. pants)
Viņa nāve. Pravietojuma teksts paredz Mesijas nāvi: „Pēc sešdesmit divām nedēļām Mesija tiks nocirsts (..) nedēļas vidū viņš liks mitēties upurim un upurēšanai.” (Daniēla 9:26, 27; burtisks tulkojums)
Vardarbību, kas saistīta ar Mesijas nāvi, teksts apzīmē ar vārdu „nocirst” (krt, Niphal formā: ciešamā kārta). Interesanti, ka Pentateihā [piecas Mozus grāmatas] šis darbības vārds šādā formā parasti norāda uz personu, kas notiesāta uz nāvi. Darbības vārda laiks norāda uz brutālu un galīgu darbību (ebreju valodas imperfekts). Bet Raksti Mesijas nāvi apraksta arī 3. Mozus grāmatas terminos. Darbības vārds krt pieder ar upurēšanu saistītās derības kontekstam. Ebreju valodā vārds krt vienmēr pavada vārdu „derība” (1. Mozus 15:18; Jeremijas 34:13), jo ebreju valodā derība tiek cirsta (krt). Vārds krt satur daudz asociāciju ar derību un tai nepieciešamo upura jēru (1. Mozus 15:10; Jeremijas 34:18).
Citiem vārdiem, Daniēls, vēstot par Mesijas nāvi, izmanto terminoloģiju, kas norāda uz svētnīcas kalpošanas sistēmā jēra upura manifestēto derību. Arī pravietojuma par 70 nedēļām ievads dod mājienu uz to, pieminot grēku izpirkšanu (Daniēla 9:24).
Tādējādi pravietojums identificē Mesiju ar derības upuri. Līdzīgi upura jēram Viņa nāve darīja iespējamu derību un nodro šināja dievišķo piedošanu. Tā bija valoda, kuru izraēlieši, dzīvojot kontekstā, kur upuri bija daļa no viņu ikdienas dzīves, varēja viegli saprast. Pravietis Jesaja tos pašus vārdus izmantoja, aprakstot cietēju kalpu – tēlu, kas nesimbolizēja nedz Israēlu, nedz arī pašu pravieti, – personu, kam arī jāmirst līdzīgi jēram, lai sagādātu piedošanu un glābšanu: „Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.” Jesajas 53:6, 7) Tādējādi nav pārsteidzoši, ka Jēzus laika jūdi pazina Mesiju kā „Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku” (Jāņa 1:29), un templī ik dienas pienestajos upuros spēja saskatīt Mesijas-Glābēja ainojumu, „nākamo labumu ēnu” (Ebrejiem 10:1).
Tātad Viņa nāves rezultātā upuriem būtu jātiek atceltiem: „Kur ir grēku piedošana, tur vairs nav upuru par grēku” (18. pants), tieši kā pravietis Daniēls to bija paredzējis: „Viņš darīs galu upurim un upurēšanai” (Daniēla 9:27 NIV).
Mesijas nāvei, tātad, bija jānotiek septiņdesmitās nedēļas vidū (27. pants). „Vidus” ir labāks ebreju vārda hatsi tulkojums nekā „puse”, kā tas tulkots dažos Bībeles tulkojumos. Zināmā kontekstā šis vārds tiešām nozīmē „puse”, bet gadījumos, kad runa ir par laika periodiem, kā mūsu apskatāmā teksta gadījumā, tas vienmēr nozīmē „vidus” (sk. 2. Mozus 12:29; Jozuas 10:13; Soģu 16:3; Rutes 3:8; Psalmi 102:25). „Nedēļas vidū” norāda uz laiku trīs ar pusi gadu pēc 27. gada, tas ir uz 31. gadu, gadu, kurā Jēzus tika sists krustā. Nacarieša Jēzus nāves laiks un nozīme pilnībā saskan ar pravietojumu.
