Šis beigu laiks ietver notikumu, kuru mums vajadzētu uz tvert saistībā ar notikumu 31. gadā. Daudzi kristieši savā glābšanas doktrīnā šim aspektam nav pievērsuši uzmanību. Viņi deklarē, ka ar krustu bija pietiekami. „Viss tika piepildīts.” Tādējādi kristietība kļuva par reliģiju, kas apmāta ar krustu, par pagātnes un tagadnes reliģiju. Tā ieņēma prātā pestīšanu kā rezultātu svētiem darbiem un pašaizliedzībai pēc Lielās Priekšzīmes parauga vai vienkārši kā sentimentālu ticību, kas aizņemta ar Mesijas upura pieminēšanu un pārdomāšanu. Jebkurā gadījumā – glābšana bija. Kristīgajai reliģijai nebija vajadzības pēc nākotnes, jo krusts jau bija paveicis glābšanu. Vēsturisko notikumu aizstāja subjektīva pieredze. Eksistenciāla reliģija guva pārsvaru pār bībelisko cerību uz Dieva valstību, kas apsola, ka nāves un ļaunuma vairs nebūs.
Krustam bez valstības nav jēgas. No otras puses, krusta noti kums ir nepieciešams, lai mēs varētu pārdzīvot tiesu. Lai glābtu cilvēci, Dievam bija jānolaižas cilvēces sāpēs, jāmirst, lai ar savu nāvi mūs izglābtu, atpirktu mūs no mūsu grēkiem. Tomēr Dievs nevēlas tikai parādīt savu mīlestību pret mums, kā varonis veicot grandio zu pašuzupurēšanās aktu, lai mēs Viņu mīlētu un pielūgtu. Šāda mīlestība no Viņa puses būtu visai egocentriska. Tā kā Dievs patiesi mīl, Viņš vēlas arī pa īstam glābt.
Lai nāve un ļaunums reāli mitētos, pasaule ir jāapgriež kājām gaisā, ir jātiek izmēztām visām grēka pēdām. Glābšana ir vairāk nekā tikai eņģelisks žēlastības akts – tā ir arī varmācība pret dabu, pret elementiem. Tāda ir tiesas nozīme laiku beigās.
Visbeidzot, eksistenciālajā līmenī ticība Mesijas izpērkošajam upurim un cerība uz Dieva valstību ir savstarpēji atkarīgas. Jo stiprāka ticība, jo dedzīgāka gaidīšana. Mūsu dzīve atrodas starp „tagad” un „vēl ne”. Šādā saspringtā stāvoklī dzīve iegūst jaunu nozīmi. Cerība
uz nākotni bagātina tagadni. Evaņģēlija labā vēsts ir tā, ka par spīti visam mēs tomēr varam sapņot un sagaidīt kaut ko no nākotnes.
Tomēr mūsu jaunās pasaules gaidīšana nav pasīva. Savā būtī bā dinamiska, tā ir nepacietīga, kā tas bija Daniēla gadījumā. Ētis kas izvēles, cīņa pret netaisnību un ciešanām, – mūsu gaidīšana to visu intensificē. Nākotne lej gaismu uz tagadni un piešķir tai per spektīvu. Mēs redzam tālāk par šī brīža vajadzību un neesam vairs vienaldzīgi pret citu ciešanām. Tā kā mēs raugāmies tālāk par mūsu pašreizējiem apstākļiem, mūsu lēmumiem ir dziļāks pamats.
Izmisīgi vēlēdamies saprast un nobažījies par Dieva kavēšanos, Daniēls noslīgst uz ceļiem lūgšanā. Tieši atbilstošajā vakara upura laikā Dieva atbilde ir mirstošais Mesija. Daniēla 7. nodaļā Mesija bija ķēnišķīgais „cilvēka dēls”, kurš saņem varu pār visu pasauli. Tālāk Daniēla 8. nodaļā Mesija bija kalpojošais augstais priesteris Kippur tērpā. Visbeidzot, Daniēla 9. nodaļā Mesija ir izpērkošais upuris. Ebrejiskā domāšana ritina scenāriju atpakaļ. Mesijas nāve ir glābšanas pamats (9. nodaļa). Tad, atsaucoties uz šī upura izpērkošo spēku, Mesija aizstāv mūs debesu tiesā un uzvar prāvā (8. nodaļa). Un visbeidzot tiek pasludināta valstība (7. nodaļa).
Nāves dziesma, Rekviēms Mesijam, pieaug varenā atpirkšanas un uzvaras kreščendo.
