Jeruzalemes krišana. Pēc Mesijas nāves pravietis Daniēls pievērš uzmanību Jeruzalemes un tās tempļa liktenim: „Un kareivīgā valdnieka ļaudis izpostīs pilsētu un svētnīcu; gals būs plūdos; līdz kara beigām ir nolemtas postīšanas (..) un uz spārniem negantības, postot līdz galam, un tad, kas nolemts, tiks izliets uz postošo varu.” (Daniēla 9:26, 27, burtisks tulkojums)
Pravietojums ir pietiekami skaidrs. Tas attiecas uz Jeruzalemes krišanu un tempļa izpostīšanu, bet nedatē šo notikumu. Septiņdesmit nedēļu pravietojuma hronoloģiskā informācija aprobežojas ar notikumiem, kas saistīti ar Mesiju (sk. iepriekš). Tas tikai ziņo, ka būs „kari”, „postīšanas” un „negantības” un ka traģēdija norisināsies hronoloģiski kaut kad pēc Mesijas nāves.
Jūdu tradīcija vienprātīgi atzīst, ka šis pravietojums attiecas uz romiešiem, kas „pārpludināja” pilsētu, „izpostīja” templi, un rezul tātā viss bija pilnībā „izpostīts”. Jozefs Flāvijs, kurš acīmredzot bija šī notikuma liecinieks, Talmuds, kā arī ievērojamie viduslaiku rabīni Raši, Ibn Ezra u.c., visi ir vienisprātis, ka šis pravietiskais redzējums mums būtu jāattiecina uz Vespasiāna un vēlāk Titus leģionu īstenoto Jeruzalemes aplenkumu mūsu ēras 70. gadā.
Ievērojiet, ka pravietojums nenorāda uz šo notikumu kā Dieva sodu pār savu tautu. Visas atsauces uz Jeruzalemes vēsturi (tās atjaunošanu, kā arī tās izpostīšanu) kalpo kā orientieri, lai situētu laikā ar Mesiju saistītos notikumus. Taču romiešus tas raksturo kā ļaunumu. Darbības vārds „izpostīt” (yashhît Daniēla 9:26) parādās arī Daniēla 8:24 saistībā ar ļauno varu, mazo ragu. Romieši ir arī kā tiešs objekts dievišķai atmaksai, kas „tiks izlieta pār tiem” – šāda valoda netieši norāda uz Dievu kā darītāju.
Ja arī teksts ietver iespējamu saistību starp Jeruzalemes krišanu un Israēla grēkiem, tas nekādā ziņā nevedina domāt par jūdu galu, kā tas ir attiecībā uz romiešiem. Tas gan stāsta par upuru sistēmas noslēgumu. Tāpat tas norāda uz jūdu teokrātijas izbeigšanos, jo pēdējais Dāvida līnijas ķēniņš tagad sēž debesu tronī. Bet jūdu tauta turpina dzīvot un turpina pielūgt un liecināt par Ābrahāma, Īzaka, Jēkaba un Daniēla Dievu. Daudzi no viņiem atzina Jēzu par savu Mesiju un aiznesa seno liecību tālām pasaules daļām.
Derība. Uzmanības vērts ir fakts, ka Daniēls neapraksta Mesi jas darbu kā „jaunu derību”, bet drīzāk kā sākotnējās derības nostiprināšanu. Teksts izmanto vārdu „slēgt” jeb „apstiprināt” (NIV; higbir, no saknes gbr – stiprums, stiprība). Sastapšanās ar Mesiju nebija paredzēta, lai vestu „jaunatgrieztos” ārā no Israēla, bet gluži pretēji, lai stiprinātu tā saknes un tā derību ar Israēla Dievu.
Turklāt šī derība attiecas uz rabbim („daudziem”); tas ir spe ciāls termins, kas ietver universālisma ideju. Tādējādi derība ir „stiprināta” ne tikai ar „daudziem” jūdiem, bet tā ietver „daudzas” tautas. Pretstatā Jeruzalemes krišanai šis notikums ir situēts laikā, jo tas ir saistīts ar Mesiju: „Viņš stiprinās derību ar daudziem: vie na nedēļa” (Daniēla 9:27). Tādējādi pravietojums mūs aizved uz septiņdesmit nedēļu pēdējās nedēļas beigām (34. gads m.ē.). Šis gads iezīmē notikumu, kas atstāja ievērojamu iespaidu uz civilizā ciju un kļuva par vienu no cilvēces glābšanas atslēgas punktiem. Tas ir gads, kurā vēsts par Israēla Dievu eksplozīvi izplatās ārpus Pales tīnas robežām un sasniedz pagānus, tikko pieminētos „daudzos” (sk. Apustuļu darbi 8). Tas arī ir gads, kurā Pāvils pieņem Kristu un saņem no Viņa savu misijas uzdevumu (Apustuļu darbi 9). Tāpat šajā gadā Dievs izlej Svēto Garu pār pagāniem un Pēteris saņem savu dīvaino atklāsmi, kas viņu mudina sludināt nejūdiem.
Tomēr daudzi kristieši tā vietā, lai pievērstu uzmanību tam, ko Mesija ir paveicis pasaules labā, tajā skaitā un pirmām kārtām jūdu labā (sk. Romiešiem 1:16), dod priekšroku spekulācijām par to, ko, viņuprāt, Mesija ir darījis pret jūdiem. Kristieši atsaucās uz 70 nedēļu pravietojumu, lai attaisnotu veco, primitīvo antisemītismu. Ironiski, ka atklāsme, kas runā par cerību un mīlestību, kļuva par ieganstu sludināšanai par „jūdu atmešanu”, „dievišķo lāstu pār tiem”, „Dieva ultimātu Israēlam” utt., kaut arī pravietojuma teksts nekur šādas idejas nesatur. Arī Jaunā Derība neatbalsta šādu mācību. Gluži pretēji, Pāvils jautā: „Vai Dievs Savu tautu ir atstūmis? Nepavisam 28. Jo arī es esmu israēlietis, Ābrahāma dzimuma, Benjamīna cilts. Dievs nav atstūmis Savu tautu, ko Viņš jau iepriekš bija izredzējis.” (Romiešiem 11:1, 2) Un dažus pantus tālāk apustulis norāda uz rabīnu principu, Akut Aboth (tēvu nopelni), izsakot to pašu domu: „Pēc evaņģēlija viņi ir ienaidnieki jūsu dēļ; bet pēc izvēles – Dieva mīļoti tēvu dēļ. Jo neatceļamas ir Dieva žēlastības dāvanas un Viņa aicinājums.” (28., 29. pants) No otras puses, tajā pašā nodaļā, uzrunājot kristiešus, kuriem patika lielīties un nicināt savas jūdaiskās saknes, Pāvils brīdina: „Nelielies (..) ne tu nesi sakni, bet sakne nes tevi!” (18. pants) Apustulis šeit atmasko antisemītisma dzinējspēku: jūdaisko sakņu noraidīšanu un nicināšanu. Un tāpēc, ka šie cilvēki paši atmet jūdus, viņi savā tiesas spriešanā cenšas iepīt arī Dievu, attaisnojot savu teoloģiju ar paziņojumu, ka „Dievs ir atmetis jūdus”. Tā darot, viņi identificē sevi ar Dievu; tā ir rīcība, kas viņus tuvina Daniēla 7. un 8. nodaļas mazajam ragam. Faktiski, lolojot antisemītismu, kristieši, lai kādai denominācijai tie piederētu, kļūst par despotiskā mazā raga sabiedrotajiem. Savā ziņā viņi paši kļūst par mazo ragu.
Dievs sūtīja pravietojumu par 70 nedēļām ne tikai tādēļ, lai pārliecinātu mūs par Mesijas nākšanas vēsturisko faktu. Kā mēs re dzējām, pravietim Daniēlam atklāsme par 70 nedēļām palīdz labāk „saprast” vīziju par 2300 vakariem un rītiem. Abi pravietojumi tiešām ir novietoti vienā un tajā pašā perspektīvā un būtu jāuztver saistībā viens ar otru.
1. Hronoloģiskā skatījumā pravietojums par 70 nedēļām sniedz trūkstošo posmu pravietojumā par 2300 vakariem un rītiem: tā sākumpunktu. Abi pravietojumi sākas ar vienu un to pašu noti kumu, ar Artakserksa 457. gada p.m.ē. dekrētu. Tomēr pravietojums par 70 nedēļām piepildās ātrāk: 27., 31. un 34. gadā. Pravietojums par 2300 vakariem un rītiem aptver ilgāku laika periodu. No radīšanas stāsta aizgūtais izteiciens „vakars un rīts” apzīmē „dienu”. Mūsu pravietiskajā kontekstā viena diena nozīmē vienu gadu. Tādējādi, skaitot 2300 gadus no 457. gada. p.m.ē., mēs nonākam pie 1844. gada. Bet, it sevišķi reliģiskos jautājumos, nav nekā aizdomīgāka un satraucošāka par konkrētu laiku. Mēs jūtamies ērtāk, ja reliģiskā patiesība paliek garīgās sfēras ietvaros. Tomēr ebreju domāšanā patiesība nav tikai garīga vai filozofiska vēsts, kas paredzēta vienīgi mūsu dvēseles un prāta pabarošanai. Bībeliskā patiesība savā būtībā ir vēsturiska. Dievs runā vēsturē. Un lai kā mēs gribētu izskaidrot un kādu uzsvaru likt uz šī pravietojuma piepildīšanās laiku, mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka bībeliskais pravietojums uzdrīkstas ielauzties vēstures – pat mūsu modernās vēstures – lauciņā.
2. Abi pravietojumi ir saistīti un papildina viens otru to teoloģiskās vēsts ziņā. Glābšanai ir divi posmi: pirmais ir krusta notikums, un otrais ir lielā kosmiskā salīdzināšana (2300 vakari un rīti), uz ko norāda jau 3. Mozus grāmatas rituāls. Dienišķā jeb pastāvīgā upurēšana bija nepietiekama. Pilnīgas glābšanas nodrošināšanai bija vajadzīgs Kippur. Arī pravietis Daniēls netieši norāda uz šādu nepieciešamību. Visi Daniēla 8. un 9. nodaļas galvenie darbības vārdi ir ciešamajā kārtā (niphal), kas raksturīgi 3. Mozus grāmatas valodai. Daniēla 9. nodaļa izmanto sešus ciešamās kārtas vārdus: „ir nolemts” (24. pants), „tiks atjaunota” (25. pants), „tiks nocirsts” (Bībeles latviešu tulkojumā – nogalināts; 26. pants), „ticis nolemts” (26. pants), „kas nolemts” (27. pants) un „izliets” (27. pants). Daniēla 8. nodaļa izmanto tikai vienu vārdu šādā formā: „[tiks] iesvētīta” (14. pants). Darbības vārds 8. nodaļā papildina 9. nodaļas sešus vārdus, tādējādi veidojot sakrālo skaitli 7.
Bet Daniēla 8. un 9. nodaļai ir vēl kāds kopīgs elements: augstais priesteris. Daniēla 9:24 un 2. Mozus 29:36, 37 ir divi vienīgie Bībeles teksti, kuros kopā parādās izpirkšana, iesvētīšana (iesvaidīšana) un Vissvētākā vieta. Nav šaubu, ka, pierakstot savu redzējumu, Daniēlam bija prātā 2. Mozus 29:42-44. Nodaļa apraksta Ārona, Israēla pirmā augstā priestera, iesvētīšanu (36., 37. pants) un dienišķā jeb kārtējā upura iedibināšanu (42.-44. pants). Šādā veidā Daniēla 9. nodaļas pravietojums sasaista Mesijas izpērkošo nāvi ar augstā priestera iesvētīšanu un ar dienišķo upuri. Līdzīgā veidā 8. nodaļa vairākkārt atgādina augstā priestera personu ar vārdu „vadonis” jeb „valdnieks” (sar, speciāls vārds Israēla augstā priestera apzīmēšanai; sk. 1. Laiku 15:22; Ezras 8:24; Daniēla 10:5 un iepriekš rakstīto).
Tomēr abi pravietojumi nav situēti laikā gluži vienādi. Otrais pravietojums (Daniēla 9) norāda precīzu Mesijas nākšanas (iesvaidīšanas) laiku. Pirmais (Daniēla 8) norāda laika perioda noslēgumu, atbildot uz jautājumu „Cik ilgi?” (Daniēla 8:13). Pravietojums par 70 nedēļām uzrāda precīzu notikuma laiku, kamēr pravietojums par 2300 vakariem un rītiem norāda perioda ilgumu, pēc kura būs cits notikums, svētnīcas šķīstīšana (14. pants). Devītās nodaļas notikuma datējums ir fiksēts, bet 8. nodaļas datējums paliek atklāts. Atšķirību starp abiem datējumiem izsaka izmantotās darbības vārdu formas. Mesijas nāvi apraksta ebreju valodas imperfekta forma (yekaret: „tiks nocirsts”, 9:26), kas norāda uz dinamisku darbību. Svētnīcas šķīstīšanu aino ebreju valodas perfekta forma (nitsdaq: „tiks no jauna iesvētīta”, 8:14). Mesijas nāve bija 31. gadā. Tā ir noteikta darbība, kas sākas un beidzas tieši te. Savukārt svētnīcas šķīstīšana ir nenoteikta darbība, kas sniedzas laikā pēc 1844. gada, ko Daniēls apzīmē kā „laika beigas” jeb „beigu laiku” (sk. Daniēla 8:17, 26).
