Gan forma, gan saturs, norāda uz beigām. Pirmais redzējums ir pilns notikumu, uz kuru dabu norāda jau pirmais darbības vārds „celsies” (amad). Šis ebreju valodas vārds pieder kara leksikai; tas ir kas tāds, ko veic kareivis, kurš pretojas vai uzvar savu ienaidnieku. Šeit tas ir kā atbilde daudzajiem ķēniņu veiktajiem amad 11. nodaļā (2-4, 6-8, 11, 13-17, 20, 21, 25, 31). Pēdējo amad, noslēdzošās uzvaras amad, veic Mihaēls, kura vārds pats par sevi jau ir uzvaras zīme: „kas ir kā Dievs!” Mihaēla, Jeruzalemes Valdnieka galējā uzvara ir atbilde Nebukadnēcara uzvarai 1. nodaļā. Tāpat Mihaēla „celšanās” (amad) nodaļas sākumā (Daniēla 12:1) sasaucas ar augšāmcelto „celšanos” (amad) nodaļas noslēgumā (13. pants). Uzvara ir kosmiska, vispārēja. Tas nav tikai politisks vai reliģisks triumfs, bet tā ir dzīvības uzvara pār nāvi.
Vēl krāšņāku šo uzvaru dara fakts, ka tās fonā ir smagu cie šanu un izmisuma periods, „bēdu laiki, kādi vēl nav bijuši, kamēr vien dzīvo tautas, līdz pat šim laikam” (1. pants). Mēs pagaidām nezinām, kādas tieši nelaimes vajās pēdējos izdzīvojušos cilvēces vēsturē, jo tām nav vēsturiska precedenta. Un tomēr šis izteiciens pats par sevi nav unikāls. „Bēdas” (jeb „posts”) parādās daudzviet Vecajā Derībā (sal. Jesajas 33:2; Jeremijas 14:8; 15:11; 30:7; Psalmi 37:39), it sevišķi pravieša Jeremijas grāmatā, kur šis pats ebreju valodas izteiciens „bēdu laiks” parādās trīs reizes, un Jeremijas 30. nodaļā tas aprakstīts kā kaut kas ārpus ierastā: „Ak vai! Šī ir liela diena, nav citas tai līdzīgas! Tas ir Jēkaba bēdu laiks.” (Jeremijas 30:7)
Jeremijas 30. nodaļas konteksts ir pravietojums par Israēla aiz vešanu trimdā un ar to saistīto trimdinieku izmisumu un ciešanām. Jaunajā Derībā Jēzus izsaka to pašu paredzējumu, turklāt atsaucoties tieši uz „pravieti Daniēlu”: „Jo tad būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs.” (Mateja 24:15, 21)
Tātad gala laiks līdzināsies trimdas laikam, periodam, kad nav ne Jeruzalemes, ne tempļa, kas nodrošinātu glābšanu, laikam, kad Dievs ir promesošs. Šādā veidā trimdu ir aprakstījis jau pravietis Ecēhiēls savā vīzijā par to, kā Dieva tronis atstāj zemi (Ecēhiēla 10). Dieva ļaudis atrodas Babilonas dzelzs tvērienā. Ticība paliek bez sava objekta. Mēs esam vieni. Šķiet, ka Dievs ir pazudis. Vēsture kļūst par trakojošu spēku kaujaslauku, un ļaunums šķiet triumfējam pār labo. Vāro ticības liesmu slāpē šaubas. Tā kā izejas nav, Dieva ļaudīm, kā šķiet, nav vairs nekādas cerības. Tas nudien ir „bēdu laiks”.
Nekad vēl mēs neesam atradušies tik tuvu pravietojumā ai notajiem notikumiem. Un nekad vēl mēs neesam bijuši tik vienal dzīgi. Ekologi novēro mūsu planētas sairšanu, bet, šķiet, nevienam gar to nav daļas. Ekonomistiem ir grūti uzveikt pesimismu. Pasaulē vēršas plašumā bezdarbs. Trīs ceturtdaļas zemes iedzīvotāju sastopas ar reāliem bada nāves draudiem. Protams, mēs esam tā pieraduši pie šiem skaitļiem, ka tie mūs gandrīz vairs nespēj satraukt. Mazie bērni ar izspiestām ribām un uzpūstiem vēderiem pazūd no mūsu acīm līdz ar televizora tālvadības pults klikšķi – līdz dienai, kad tie parādīsies mūsu pašu virtuvēs.
Politiskā situācija ir trausla un nestabila. Kad pie sarunu galda tiekas pasaules lielvaras, viņu mērķis ir miers. Bet ieroči, slēpti zem visdažādākajiem paktiem un starptautiskām organizācijām, paliek. Mēs dzīvojam kodolmākoņa ēnā. Nav nevienas valsts, kas kādā veidā nebūtu iesaistīta tajā vai citā konfliktā. Visi politiskie procesi atbalsojas uz starptautiskās skatuves. Mēs visi esam savstarpēji saistīti kā nekad agrāk.
Mūsu sabiedrības morāle ir sakropļota līdz nepazīšanai. No ziedzība, vardarbība, narkotikas, alkohols un AIDS iesūcas visās sa biedrības šķirās un slāņos, nesaudzējot nevienu. Līdztekus tam ir parādījusies jauna vīriešu un sieviešu rase: veiksmes profesionāļi. Lai kādi mākslinieciski un morāli ideāli mums kādreiz arī būtu bijuši, to vietā ir stājies viens mūsu sabiedrības ideāls, vienīgais, pēc kura ir vērts tiekties: nauda. Mūsdienu cilvēce tiecas kļūt aizvien vairāk racionāla un tajā pašā laikā aizvien mazāk cilvēcīga.
Mūsu civilizācija perina visļaunākās nelaimes. Un tomēr mēs joprojām esam sveiki un veseli. Mēs joprojām staigājam pa mūsu lielpilsētu ielām. Televīzija joprojām dudina iedrošinošus vārdus un zibina acu priekšā mūsu labklājības un uzplaukuma ainas; un ja arī nē, tad tā ir tikai filma! Mēs šķirojam un pārstrādājam atkritumus. Mēs nodarbojamies ar sportu. Mēs aizveram acis un meditējam, nevēloties redzēt mūsu pagrimušās sabiedrības trūdēšanu, un labāk izvēlamies ignorēt nedaudzo dīvaiņu trauksmes saucienus. Galu galā, mūsu līderi visi runā uzmundrinošos toņos un ļaudis mierīgi snauž savā miegā.
Un ļaunuma ziedi plaukst it visur. Daniēla vīzija ir globāla un attiecas uz visām „tautām” (Daniēla 12:1). Neviena zeme, neviena sala, neviena nomaļa cilts nevar izbēgt. Tas ir īsts „bēdu laiks”.
