„Bet tas nav mans darbs, Kungs. Un Dens gaida. Turklāt tās ir sievas drēbes.”
„Džim, es vēlos, lai tu izkarini šīs drānas uz auklas sievai par prieku. Un, Džim, tur ir arī tavas drēbes.”
Tajā brīdī man atkal domās bija jāizcīna cīņa. Vai man vajadzētu paklausīt? Ja es to darīšu, ko par mani domās cilvēks, kuru esmu ataicinājis rīta agrumā? Vai būtu godīgi likt viņam gaidīt, kamēr es izžauju drēbes? Cīņa bija īsa. Esmu laimīgs, ka izvēlējos pakļaut savas domas un gudrību visu zinošajam Dievam. Es ieaicināju Denu ienākt un piedāvāju viņam padzerties. „Pēc brīža būšu atpakaļ,” es teicu un izgāju pa durvīm ar veļas grozu rokās.
Pie veļas auklas sākās jauna cīņa. Tā kā bija jāsteidzas, es grasījos darbu paveikt „ātri, ātri”. Vai es gribēju izlīdzināt katru krunciņu, kā to būtu darījusi mana sieva? Bībeles princips ir visu, ko darām, darīt, cik labi vien spējam (Kolosiešiem 3:23). Mana miesa sacēlās un centās iegūt kontroli. Būtu tik viegli attaisnot paviršību, sakot, viņai vajadzētu būt pateicīgai, ka es vispār izkarinu veļu. Šajā šķietami tik nenozīmīgajā vajadzības brīdī Kungs bija ar mani, iedrošinot pakļauties un paklausīt. Sirds dziļumos pēc rūgtās personiskās pieredzes es zināju, ka tas ir vienīgais ceļš uz patiesu laimi.
Rūpīgi izkarinot katru apģērba gabalu, jutu, ka kāds uz mani skatās. Strauji pagriezis galvu, redzēju Denu stāvam pie loga ar ūdens glāzi rokā un raugāmies uz mani ar patiesa izbrīna izteiksmi acīs. Pēc dažām minūtēm darbs bija paveikts, un mēs ar Denu jau sēdējām viņa mašīnā.
„Džim, kāpēc tu izkarini sievas veļu?” viņš jautāja. Jocīgi, ka pirms brīža es pats tieši par to biju jautājis Dievam.
„Pirmkārt,” es atbildēju, „tā nav manas sievas veļa, bet gan mūsu. Otrkārt, man to darīt lika Dievs.”
„Ko tu ar to domā – Dievs lika?” Dens taujāja.
„Tieši tā – Dievs uzrunāja mani domās un aicināja, lai es izžauju izmazgātās drēbes.”
Mana cīņa bija pavērusi tēmu sarunai, kas turpinājās visu rītu. Nebiju nojautis, ka mana pakļaušanās Dieva mudinājumiem radīs iespēju izskaidrot Denam garīgas lietas, bet tā tas bija. Kad pabeidzām īpašuma apskati un Dens mani atkal pārveda mājās, šis cilvēks jau bija kļuvis par manu draugu un nolēmis, ka arī viņš vēlas veidot dziļas attiecības ar Dievu.
Dievs zina, kas ir nepieciešams katra cilvēka sasniegšanai. Pro blēma ir panākt, lai ikviens no mums gribētu sadarboties.
Mājot draugam ardievas, gāju istabā ar nodomu veltīt laiku Bībelei un lūgšanai. Tomēr, ieraudzījis sievu, sapratu, cik ļoti viņa ir nopūlējusies. Visu rītu viņa bija mācījusi zēniem skolas lietas. Turklāt šodien bija viņas reize gatavot pusdienas, un no rīta mazgātā veļa bija izžuvusi un gaidīja uz gludināšanu.
„Džim, palīdzi sievai,” sacīja pazīstamā balss.
„Bet, Kungs, es biju plānojis studēt Bībeli.” Vai cilvēka „es” var būt iesaistīts arī Bībeles studijās? Protams, var, īpaši gadījumā, ja kāds stājas ceļā mūsu plāniem. Gludināšana ir darbs, kas man šķiet rūgtāks par nāvi. Man nepavisam nepatīk gludināt. Es gan gludinu, bet daru to tikai principa pēc.
Tā nu ķēros pie darba. Izgludinājis dažus kreklus, paņēmu vienu no sievas blūzēm, kurai priekšpusē bija milzum daudz mazu ieloču. Tās gludināt vispār nav viegli, bet, lai izgludinātu tās nevainojami, tā, kā to darītu Sallija, – tur nu tiešām bija nepieciešams Dieva atbalstošais spēks. Kad mans darbs ar blūzi jau tuvojās beigām, Sallija atstāja ēdiena gatavošanu un atnāca palūkoties, kā man veicas. Blūze izturēja viņas pārbaudi! Es nespēju tam noticēt. Slava Dievam! Jutos kā varonis un pirmo reizi mūžā darbs ar gludekli man bija sagādājis prieku.
Biju jau gandrīz ticis galā ar veļas kalnu, kad Sallija aicināja mūs pusdienās. Tā bija brīnišķīga maltīte. Viņa bija pagatavojusi visus manus iecienītākos gardumus: zirņus, kukurūzu, rīsus un biskvītus. Sēzdamies pie galda, vēl nenojautu, ka tūlīt sāksies mana nākamā cīņa ar sevi. Es ievēroju uz galda burciņu ar mājās konservētiem tomātiem. Varbūt jums tas nešķiet svarīgi, bet es mīlu mājās konservētus tomātus. Man tie tik ļoti garšo kopā ar rīsiem un pat kukurūzu. Bet šoreiz bija acīmredzama problēma: traukā bija atlikusi tikai viena porcija, un man līdzās sēdēja vecākais dēls, kuram arī ļoti garšo tomāti – vismaz tikpat, cik man, ja ne vēl vairāk.
Es noliecu galvu lūgšanā, bet pat lūgšanas laikā mana miesa brēca: „Ņem tos ātri! Ņem tos, pirms Metjū ir paņēmis. Tu tos esi pelnījis. Galu galā, tu par tiem esi maksājis.” Vai kādreiz esat dzirdējis, ka jūsu miesa jūs tā uzrunā?
Man taču nav jāstāsta, ko Kungs tobrīd mani aicināja darīt, vai ne? Un atkal man bija jāizvēlas. Tā nu es sēdēju un vēroju, kā Metjū ēd tomātus, un ziniet, es izdzīvoju. Vai tas nav brīnums? Ja jūs būtu dzirdējis manas miesas un apetītes brēcienus, domātu, ka no šiem tomātiem ir atkarīga mana dzīvība.
Pēc pusdienām zēni mazgāja traukus, bet Sallija ķērās pie gludekļa, lai sagludinātu dažus atlikušos apģērba gabalus. Man nu bija brīvs brīdis; es apsēdos atpūtas krēslā un atvēru Bībeli. Tajā brīdī atskanēja krītoša priekšmeta troksnis. Sallijai pie kājām bija nokritis stērķeles flakona vāciņš.
„Pacel vāciņu, Džim,” čukstēja mana pastāvīgā pavadoņa klusā balss. Vispirms es gribēju sākt strīdēties un sacīt: „Tas ir tieši viņai pie kājām. Viņai ir tikai jānoliecas un jāpaņem. Es sēžu un atpūšos. Kāpēc man būtu jāceļas?” Esmu pateicīgs, ka Kungs neielaižas šādā polemikā ar mums. Viņš vienkārši norāda mums ceļu, un mūsu ziņā ir tam sekot bez iebildumiem un attaisnošanās.
Nolicis Bībeli, piecēlos, aizgāju, pacēlu nokritušo vāciņu, noliku to uz gludināmā dēļa un atgriezos savā krēslā. Tajā brīdī es uztvēru Sallijas mīlestības pilno skatienu. Šis skatiens man izteica visu. Es redzēju, ka viņa saprot, kādu pašaizliedzību man prasīja piecelšanās no atpūtas krēsla. Sallijas sapratne un fakts, ka mans mazais laipnības darbs bija padziļinājis viņas mīlestību pret mani, vairāk nekā atlīdzināja manas pūles.
Vakarā pie manis pienāca dēls. Redzēju, ka kaut kas viņu ir dziļi aizkustinājis, bet nevarēju iedomāties, kas tieši. Brīdi vilcinājies, viņš sacīja: „Es redzēju, ka tu šorīt uzklāji manu gultu. Visu dienu gaidīju, ka tu man to atgādināsi, bet tu to nedarīji. Vai mēs varētu parunāt par dzīvi ar Dievu, kāda tā ir tev?”
