Dievs izveda savus ļaudis no Ēģiptes un tos atšķīra no pasaules, lai tiem varētu uzticēt svētu uzdevumu. Viņš tos darīja par savas bauslības glabātājiem. Kungs bija nodomājis ar savas tautas starpniecību cilvēku vidū saglabāt Viņa atzīšanu zemes tumšajās vietās un likt sadzirdēt balsi, kas aicina novērsties no elku pielūgšanas, lai kalpotu dzīvajam (455) un patiesajam Dievam. Ja ebreji būtu palikuši uzticīgi savam uzdevumam, tie pasaulē izvērstos par ievērojamu spēku. Dievs būtu viņu patvērums, un Viņš tos paaugstinātu pāri visām citām tautām. Ar to starpniecību būtu atklājusies Viņa gaisma un patiesība, un šī tauta Viņa gudrajā un svētajā vadībā būtu bijusi kā paraugs, kas pierādītu Dieva valdības pārākumu salīdzinājumā ar jebkuru elku pielūgsmes formu.
Bet viņi neturēja savu derību ar Dievu. Tie sekoja citu tautu pēdās, pielūdzot elkus, un tā vietā, lai virs zemes paaugstinātu viņu Radītāja vārdu, tautas izturēšanās lika pagāniem to nicināt. Tomēr Dieva spraustais mērķis bija jāsasniedz. Viņa gribas atzīšanu vajadzēja izplatīt pa visu zemi. Dievs savus ļaudis pakļāva apspiedēju rokai un kā gūstekņus izkaisīja tautu starpā. Bēdās daudzi no viņiem nožēloja savus pārkāpumus un meklēja Kungu. Izkaisīti pa visām pagānu zemēm, tie izplatīja patiesā Dieva atzīšanu. Dievišķās bauslības principi nostājās pretī tautu paražām un ieradumiem. Elku pielūdzēji centās apspiest patieso ticību. Kungs savā aizgādībā savus kalpus Daniēlu, Nehemiju un Ezru nolika ķēniņu un valdnieku priekšā, lai šiem elku pielūdzējiem būtu izdevība saņemt gaismu. Tādā veidā darbu, ko Dievs bija devis saviem ļaudīm veikt labklājības apstākļos savās robežās, tagad neuzticības dēļ bija jāveic gūstniecībā lielās bēdās un grūtībās.
Šodien Dievs ir aicinājis savu draudzi, tāpat kā savā laikā Israēlu, lai tā būtu par gaismu virs zemes. Ar pirmā, otrā un trešā eņģeļa vēstīm Viņš šos ļaudis ir atšķīris no baznīcām un pasaules, lai viņus vadītu svētās un tuvās attiecībās ar sevi. Viņš tos ir darījis par savas bauslības uzglabātājiem un uzticējis šim laikam domātās pravietojumu lielās patiesības. Tās ir tikpat svētas atziņas kā senajam Israēlam uzticētās patiesības, un tās jādara zināmas pasaulei. Trīs eņģeļi Atkl. gr. 14. nodaļā (456) attēlo ļaudis, kas pieņem ar Dieva vēstīm doto gaismu un iziet kā Viņa pārstāvji, lai liktu atskanēt brīdinājumam visos Zemes platuma un garuma grādos. Kristus par saviem sekotājiem saka: “Jūs esat pasaules gaisma!” Katrai dvēselei, kas pieņem Jēzu, Golgātas krusts saka: “Redziet dvēseles vērtību! Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai!” Šo darbu nekas nedrīkst aizkavēt. Tas ir vissvarīgākais pienākums šajā laikā, un tam jāsniedzas līdz mūžībai. Mīlestība, kādu Jēzus parādīja cilvēku dvēselēm to glābšanas labā pienestajā upurī, pamodinās darbam visus Viņa sekotājus.
Bet ļoti maz no tiem, kas saņēmuši gaismu, dara viņu rokām uzticēto darbu. Ir maz nesvārstīgas uzticības cilvēku, kas nemeklē vieglumu, ērtības, kam pirmajā vietā nav paša dzīvība, bet kas spiežas visur tur, kur vien var atrast izdevību ienest patiesības gaismu un attaisnot Dieva svēto likumu. Tomēr grēki, kas valda pasaulē, ir ienākuši mūsu draudzēs un to sirdīs, kas sevi apliecina par Dieva īpašiem ļaudīm. Daudzi, kas saņēmuši gaismu, izplata iespaidu, kas klusina pasaules cilvēku un formālo kristiešu bailes. Pat to vidū, kas runā par Kunga atnākšanu, ir ļaudis, kas mīl šo pasauli. Valda kāre pēc bagātības un goda. Kristus paziņoja, ka Dieva diena nāks kā slazds pār visiem, kas dzīvo virs zemes, un tas attiecas uz šo šķiru. Šī pasaule ir viņu mājas. Viņi par savas dzīves uzdevumu dara laicīgu bagātību iegūšanu. Tie ceļ dārgus mājokļus un tad tos apgādā ar visāda veida vērtīgām lietām, rodot prieku apģērbā un savas ēstkāres apmierināšanā. Pasaules lietas ir viņu elki. Tās nostājas starp dvēseli un Kristu; un svinīgo un drausmīgo realitāti, kas steidzīgiem soļiem tuvojas, viņi redz pavisam neskaidri un saprot vāji. Tā pati nepaklausība un kļūda, kas atklājās jūdu draudzē, lielā mērā ir raksturīga ļaudīm, kas saņēmuši lielu gaismu pēdējās brīdinājuma vēstīs no Debesīm. Vai tiešām ļausim Israēla vēsturei atkārtoties mūsu piedzīvojumos? Vai, līdzīgi viņiem, izšķiedīsim izdevības un priekšrocības, līdz Dievs pieļaus, ka pār mums nāk apspiešana (457) un vajāšanas? Vai darbu, ko iespējams veikt miera un samērā labos apstākļos, atstāsim nedarītu, līdz to vajadzēs veikt tumšās dienās zem bēdu un vajāšanu sloga?
Ir milzum daudz vainu, par kurām draudzei būs jāatbild. Kāpēc tie, kam ir gaisma, nopietni nepūlas šo gaismu pasniegt citiem? Viņi redz, ka gals ir tuvu, ka ārkārtīgi liels daudzums cilvēku ik dienas pārkāpj Dieva likumus, un labi saprot, ka šīs dvēseles nevar tikt izglābtas, atrodoties grēkā. Tomēr personīgais darbs, personīgā saimniecība, savi nami, tirdzniecības jautājumi, apģērbs un uzturs uz galda tiem interesē vairāk par cilvēku dvēselēm, ar ko viņiem tiesas dienā vēlreiz būs jāsastopas aci pret aci. Ļaudis, kas apgalvo, ka paklausa patiesībai, guļ. Viņi nejustos tik mierīgi, ja būtu nomodā. Mīlestība uz patiesību viņu sirdī mirst. Viņu piemērs nav tāds, kas varētu pasauli pārliecināt par to, ka tiem ir skaidrāka un labāka patiesība nekā visiem citiem ļaudīm virs zemes. Tieši tad, kad viņiem vajadzētu būt stipriem Dievā, ik dienas gūstot dzīvus piedzīvojumus, tie ir vāji, nogaidoši un meklē atbalstu sludinātājos, lai gan viņiem pašiem ar prātu un dvēseli, ar balsi un spalvu, ar laiku un līdzekļiem vajadzētu kalpot citiem.
Brāļi un māsas, daudzi no jums attaisno atraušanos no darba, aizbildinoties ar nespēju strādāt citu labā. Vai tiešām Dievs jūs ir darījis tik nespējīgus? Vai šī nespēja nav jūsu pašu kūtruma radīta un pastāvējusi, pateicoties pašu apzinātai izvēlei? Vai Dievs jums nav devis kaut vienu podu, lai to izlietotu nevis savām ērtībām un priekam, bet Viņam? Vai neesat sapratuši savu pienākumu, ka jums kā Viņa līgtiem kalpiem jāpienes augļi, gudri un prasmīgi izlietojot šo uzticēto kapitālu? Vai jūs neesat nevērīgi izturējušies pret izdevībām savus spēkus izlietot šim nolūkam? Tā ir rūgta patiesība, ka tikai nedaudzi izpratuši savu atbildību Dieva priekšā. Mīlestība, spējas spriest, atziņa, tālredzība, smalkjūtība, enerģija un citas spējas tiek veltītas sev. Jūs ļaunajam kalpojat ar lielāku gudrību, salīdzinot ar to, kādu esat parādījuši Dieva lietā. (458) Ar aizraušanos laicīgos pasākumos, pametot novārtā Dieva darbu, jūs esat samaitājuši, izkropļojuši un pazaudējuši savus spēkus.
Tomēr jūs mierināt sirdsapziņu, sacīdami, ka nevarat padarīt par nebijušu pagātni un iegūt enerģiju, spēku un prasmi, kas jums varētu būt, ja savas spējas būtu izlietojuši tā, kā prasīja Dievs. Bet atcerieties, ka Viņš no jums prasīs atbildību, ja jūsu neuzticības dēļ darbs tiks paveikts nolaidīgi vai arī to nepadarīs nemaz. Jo vairāk savus spēkus izlietosiet Kungam, jo derīgāki un izveicīgāki jūs kļūsiet. Jo ciešāk savienosieties ar gaismas un spēka Avotu, jo lielāka gaisma nāks pār jums un jo lielāks būs jūsu spēks, ko varēsiet izlietot Dievam. Par visu, kas jums varēja būt, bet ko neesat ieguvuši, tāpēc ka pieķērāties pasaulei, jums būs jāatbild Dievam. Kad kļuvāt par Kristus sekotājiem, jūs devāt vārdu, ka kalposiet Viņam un vienīgi Viņam, un Kungs apsolīja būt ar jums, jūs svētīt un darīt jūs līksmus Viņa darbā. Un, ja jūs šīs svētības neesat saņēmuši, tad varat būt droši, ka tas ir jūsu pašu rīcības rezultāts.
Lai kara laikā izvairītos no iesaukšanas armijā, daži cilvēki paši sevi padarīja slimus, citi sevi sakropļoja, lai tikai būtu nederīgi dienestam. Šie ļaudis labi aino daudzu izturēšanos pret Dieva lietu. Viņi ir sakropļojuši kā fiziskos, tā garīgos spēkus, tā kļūstot nespējīgi darbam, kas tik ļoti vajadzīgs.
Iedomājieties, ka jūsu rokā ir ielikta zināma naudas summa, kas piešķirta noteiktam nolūkam. Vai jūs šo summu izmestu un pateiktu, ka par tās lietošanu vairs neesat atbildīgi? Varbūt jums liktos, ka ar to esat sevi atbrīvojuši no visām rūpēm? Tieši tā jūs esat rīkojušies ar Dieva dāvanām. Atraušanās no darba citu labā, aizbildinoties ar nespēju, bet tajā pašā laikā pilnīgi nododoties laicīgiem pasākumiem, ir Dieva apsmiešana. Cilvēku masas iet bojā. Cilvēki, kas saņēmuši gaismu un patiesību un kam jāpretojas ļaunā karapulkam, skaita ziņā ir tikai maza (459) saujiņa, bet šī pati mazā sabiedrības daļa savu enerģiju veltī visam kam citam, tikai ne zināšanu iegūšanai, kā glābt dvēseles no nāves. Kādēļ tad brīnīties, ka draudze ir vāja un neauglīga, ka Dievs tik maz var darīt to labā, kas saucas Viņa ļaudis? Viņi paši nostājas tur, kur Dievam nav iespējams strādāt ar tiem kopā un viņu labā. Vai jūs uzdrošināsieties arī turpmāk tāpat neievērot Viņa prasības? Vai joprojām jokosieties ar Debesu vissvētākajām lietām un uzdevumiem? Vai jūs teiksiet tāpat kā Kains: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?”
Atcerieties, ka jūsu atbildības lielumu noteiks nevis jūsu pašreizējie līdzekļi un spējas, bet gan tie spēki, kas jums iesākumā tika dāvināti un to uzlabošanai dotās iespējas. Nevienam nevajadzētu sev jautāt, vai viņš tagad ir nepieredzējis un nederīgs Dieva darbam, bet gan — kā un kāpēc viņš ir nonācis tādā stāvoklī. Trūkstošās īpašības Dievs mums nepiešķirs kaut kādā pārdabīgā ceļā. Vienīgi tad, ja mēs izlietosim mums piemītošās spējas, Viņš strādās ar mums, tās palielinot un stiprinot, kā arī pamodinās snaudošo enerģiju un spēkus, kas tik ilgi bijuši paralizēti.
Kamēr vien atradīsimies pasaulē, mums ar pasauli būs zināma saskare. Mums vienmēr būs nepieciešams iesaistīties laicīga rakstura darbos, bet tiem nekad nav jāpaņem visu mūsu būtni. Apustulis Pāvils deva drošu padomu: “Esiet dedzīgi garā, kalpojiet Kungam!” Visi vienkāršie un parastie dzīves pienākumi jāveic uzticīgi un no sirds, tā, kā iesaka apustulis — “kā Kungam”. Lai kāda arī būtu nodarbošanās — mājsaimniecība, lauksaimniecība vai garīgs darbs, mēs ar to varam pagodināt Dievu tik ilgi, kamēr mums visā Kristus ir pirmais un pēdējais, un vislabākais. Bet vēl bez šīs laicīgās nodarbošanās katram Kristus sekotājam ir dots īpašs darbs Viņa valsts uzcelšanai — darbs, kas prasa personīgu piepūli cilvēku glābšanas labā. Tas nav pienākums, kas jāizpilda tikai reizi nedēļā pielūgšanas vietā, bet vienmēr un visur. (460)
