Katrs, kas savienojas ar draudzi, līdz ar šo soli dod svinīgu solījumu strādāt draudzes interesēs, kuras jāvērtē pāri visiem laicīgiem apsvērumiem. Viņa darbs ir uzturēt dzīvu savienību ar Dievu, ar sirdi un dvēseli iesaistīties lielajā glābšanas plānā un ar savu dzīvi un raksturu apliecināt, ka Dieva baušļi ir daudz pārāki par pasaules ieradumiem un noteikumiem. Katrs cilvēks, kas pieņēmis Kristus vārdu, ir solījies darīt visu iespējamo, lai kļūtu par garīgu strādnieku, darbīgu, dedzīgu un auglīgu sava Kunga darbā. Kristus gaida, lai katrs cilvēks darītu savu pienākumu. Ak, kaut tas būtu visu Viņa sekotāju lozungs.
Mums nav jāgaida, kamēr mūs lūdz sniegt gaismu vai uzbāzīgi jautā pēc padoma vai pamācības. Katram, kas saņem Taisnības Saules starus, jāatstaro tās spožums uz visiem apkārtesošajiem cilvēkiem. Viņa reliģijai jāatstāj labs un izšķirošs iespaids. Lūgšanām un lūgumiem jābūt tā piepildītiem ar Svēto Garu, ka tie aizkustinātu un klusinātu dvēseli. Jēzus sacīja: “Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs!” Pasaules cilvēkiem būtu labāk, ja tie nekad neredzētu reliģijas apliecinātāju, nekā nonākt tāda cilvēka iespaidā, kas nepazīst dievbijības spēku. Ja Kristus būtu bijis mūsu paraugs, Viņa dzīve — mūsu mērogs, kāda dedzība tad būtu parādīta, kādas pūles, kāds derīgums, kāda pašaizliedzība! Cik nenogurstoši tad mēs strādātu un cik dedzīgi lūgumi pēc spēka un gudrības uzkāptu pie Dieva! Ja visi, kas saucas Dieva bērni, saprastu, ka viņu galvenais dzīves uzdevums ir darīt tiem pavēlēto darbu un nesavtīgi strādātu Viņa labā, tad pārmaiņa būtu redzama kā sirdī, tā mājā un draudzē, jā, pat visā pasaulē.
Visos laikmetos no Kristus sekotājiem ir prasīta modrība un uzticība. Bet tagad, kad mēs stāvam tieši uz mūžīgās pasaules robežas, kad mūsu rokās ir šīs patiesības, kad mums ir tik liela un pasaulei tik svarīga gaisma, mums savu uzticību vajag (461) dubultot. Katram savus talantus jāizlieto līdz pēdējai iespējai. Mans brāli, atturoties tu apdraudi pats savu izglābšanos. Ja tu neveiksi Dieva doto darbu, Viņš prasīs norēķinu! Vai jums ir zināšanas par patiesību? Tad dodiet tās citiem!
Ko man sacīt, lai pamodinātu mūsu draudzes? Ko man sacīt tiem, kas ir spēlējuši svarīgu lomu pēdējās vēsts pasludināšanā? “Kungs nāk!”, tādu liecību jāizteic ne tikai ar lūpām, bet arī ar dzīvi un raksturu. Bet daudzi, kuriem Dievs devis gaismu un zināšanas, iespaidu un līdzekļus, ir cilvēki, kas nemīl patiesību un to neīsteno dzīvē. Viņi ir tik dziļi dzēruši no savtības un pasaulīguma apreibinošā kausa, ka tagad ir piedzērušies ar šīs dzīves rūpēm. Brāļi, ja turpināsiet būt tikpat kūtri, pasaulīgi, tikpat savtīgi, kādi esat bijuši līdz šim, Dievs noteikti jums aizies garām un izvēlēsies tos, kas mazāk rūpējas par sevi, kas mazāk kāro pasaules godu un kas, tāpat kā viņu Kungs, nevilcināsies iziet ārpus nometnes nest negodu. Darbu nodos tiem, kas to pieņems, kas to vērtēs, kas tā pamatlikumus ieaudīs katras dienas piedzīvojumos. Dievs izvēlēsies pazemīgus cilvēkus, kas centīsies pagodināt Viņa Vārdu un virzīs uz priekšu Viņa lietu, nedomājot tik daudz par savu godu un augstāku amatu. Viņš pamodinās cilvēkus, kuriem nav tik daudz pasaulīgas gudrības, bet kas ir saistīti ar Viņu, kas spēku un padomu meklē no Dieva.
Daži mūsu vadošie vīri ir noskaņoti nodoties garam, kādu savā laikā parādīja Jānis, kad viņš sacīja: “Mācītāj, mēs vienu redzējām Tavā vārdā velnus izdzenam, un mēs to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums.” Organizācija un disciplīna ir būtiski svarīga, bet tagad draud ļoti lielas briesmas atkāpties no Kristus Evaņģēlija vienkāršības. Mums mazāk jābalstās uz formām un ceremonijām, un tā vietā daudz vairāk jāpaļaujas uz patieso dievbijības spēku. Lai visi, kas vēlas, strādā jebkurā vietā, ja to dzīve un raksturs ir priekšzīmīgi. Ja arī tie gluži nepakļautos jūsu metodēm, tad tomēr neva-jadzētu izteikt nevienu vārdu, kas nosodītu vai atņemtu tiem interesi un drosmi. Kad farizeji vēlējās, lai Jēzus apklusina bērnus, kas Viņu slavēja ar dziesmu, Pestītājs sacīja: “Ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks!” Pravietojumam ir jāpiepildās. Arī mūsu dienās ir jāveic kāds darbs. Ir daudz darba nozaru, tādēļ katrs dara savu daļu pēc labākās sirdsapziņas. Cilvēks, kam ir viens pods, nedrīkst to aprakt. Dievs katram ir paredzējis savu, viņa spējām atbilstošu darbu. Tiem, kam uzticētas lielākas atbildības un spējas, nevajadzētu censties apklusināt citus, kas ir mazāk spējīgi vai piedzīvojuši. Cilvēki ar vienu podu var aizsniegt tādu ļaužu kategoriju, kuriem nespēj tuvoties tie, kam ir divi vai pieci podi. Kā lieli, tā mazi ir vienādi izredzēti trauki, lai nestu ūdeni slāpstošajiem. Lai tie, kas sludina Vārdu, neliek savas rokas uz vienkāršāka strādnieka un nesaka, ka tev vajag strādāt tur un tur, vai arī tu vispār nedrīksti neko darīt! Rokas nost, brāļi! Lai ikviens strādā pats savā sfērā, pats savā apbruņojumā, darot visu, ko viņš savā vienkāršībā spēj darīt. Stipriniet viņu rokas darbā. Šis nav laiks, kad jāvalda farizejismam. Lai Dievs strādā, caur ko Viņš vēlas. Vēstij ir jāiet uz priekšu.
Visiem jāpierāda sava uzticība Dievam, gudri izlietojot Viņa piešķirto kapitālu, ne tikai naudu, bet ikvienu spēju, kas sekmētu Viņa valsts uzcelšanu. Sātans ķersies pie katras iespējamās viltības, lai neļautu patiesībai sasniegt tos, kas ir aprakti maldos. Tomēr brīdinājuma un lūguma balsij pie tiem jānonāk. Un, kamēr tikai nedaudzi ir iesaistījušies šajā darbā, tikpat ļoti ieinteresētiem vajadzētu būt tūkstošiem. Dievs nekad nav domājis, ka varētu atvainot draudzes ierindas locekļu bezdarbību. “Ej, strādā Manā vīnakalnā!” — to Kungs pavēl katram savam sekotājam. Kamēr vien pasaulē ir Dievam nepievērstas dvēseles, tikmēr būs vajadzīgas visrosīgākās, visnopietnākās, visdedzīgākās un visnoteiktākās pūles to glābšanai. Tiem, kas saņēmuši gaismu, tā jāsniedz tālāk citiem, kuriem tās nav. Ja draudzes locekļi personīgi neiesaistās šajā darbā, tad ar to viņi pierāda, ka tiem nav dzīvas savienības ar Dievu. Viņu (463) vārdi ir ierakstīti kūtro kalpu sarakstā. Vai tiešām jūs nespējat saskatīt iemeslu, kāpēc mūsu draudzēs nav vairāk garīguma? Kāpēc? Tāpēc, ka jūs neesat Kristus līdzstrādnieki.
Dievs katram cilvēkam devis savu darbu. Katram no mums jāgaida uz Dievu, un Viņš mācīs, kā strādāt un kāda darba veikšanai esam visvairāk piemēroti. Tomēr neviens nedrīkst neko darīt neatkarīgi no citiem, izplatot jaunas teorijas. Strādniekiem jābūt saskaņā ar patiesību un saskaņā ar saviem brāļiem. Vienam no otra vajadzētu prasīt padomu un kopīgi sadarboties. Tomēr viņiem nav jādomā, ka uz katra soļa jājautā kādai augstākai amatpersonai, ko vajadzētu darīt un ko nē. Nemeklējiet cilvēku vadību, bet skatieties uz Israēla Dievu.
Darbs, kuru draudze nokavējusi pabeigt, dzīvojot mierā un labklājībā, būs jāveic visnospiedošākajos un drosmi atņemošos apstākļos, briesmīgas krīzes laikā. Brīdinājumi, kurus, piemērojoties pasaulei, tā ir noklusējusi vai aizturējusi, būs jāpasludina, ciešot ticības ienaidnieku visniknāko pretestību. Un šajā laikā seklie un mērenie ticīgie, kuru iespaids pastāvīgi kavējis darba uz priekšu iešanu, atteiksies no ticības un nostāsies ienaidnieka pusē, kam tie jau ilgi simpatizējuši. Tad šie atkritēji parādīs visrūgtāko naidu , darīdami visu viņu spēkos esošo, lai kaitētu un apspiestu agrākos brāļus un izraisītu pret viņiem sašutumu. Šī diena ir tieši mūsu priekšā. Draudzes locekļi tiks pārbaudīti atsevišķi, pa vienam. Viņus noliks apstākļos, kur tie būs spiesti liecināt par patiesību. Daudziem nāksies runāt koncilu un tiesu priekšā, varbūt atšķirtiem un vieniem pašiem. Piedzīvojumus, kas viņiem būtu palīdzējuši šajā kritiskajā stundā, tie būs nokavējuši iegūt, un dvēseli nomāks sirdsapziņas pārmetumi par pazaudētajām izdevībām un neizmantotajām priekšrocībām.
Mans brāli, mana māsa! Es jūs lūdzu, apdomājiet šīs lietas! Jums katram ir darāms darbs. Jūsu neuzticība un nolaidība ir atzīmēta iepretim jūsu vārdiem Debesu grāmatās. Jūs esat atstājuši novārtā savus spēkus un savas spējas. Jums (464) trūkst pieredzes un prasmes, ko tomēr varējāt iegūt. Bet, pirms ir par vēlu uz visiem laikiem, es jūs aicinu pamosties. Nevilcinieties vēl ilgāk. Diena ir gandrīz pagājusi. Saule rietumos gatavojas nozust jūsu skatiem uz visiem laikiem. Bet, kamēr Kristus asinis vēl aizstāv, jūs varat atrast piedošanu. Sakopojiet visus dvēseles spēkus un izmantojiet vēl atlikušās stundas nopietnam darbam Dieva un citu cilvēku labā.
Mana sirds ir satraukta līdz pašiem dziļumiem. Vārdi nespēj izteikt izjūtas, kad domāju un lūdzu par bojāejošām dvēselēm. Vai man velti jālūdz? Kā Kristus vēstnese es vēlos jūs atmodināt, lai jūs strādātu tā, kā nekad iepriekš neesat strādājuši. Savu pienākumu jūs nevarat novirzīt uz citiem. Neviens, izņemot jūs pašus, nevar padarīt jūsu darbu. Ja jūs savu gaismu aizturat, tad kādam jūsu nolaidības dēļ vajadzēs palikt tumsā.
Mūsu priekšā paveras mūžība. Priekškars jau gatavojas pacelties, bet mēs, kas ieņemam šo svinīgo, atbildīgo stāvokli, ko mēs darām, ko mēs domājam, savtīgā mīlestībā pieķeroties ērtībām, kamēr dvēseles ap mums iet bojā? Vai mūsu sirds ir kļuvusi pilnīgi cieta? Vai mēs nespējam sajust vai saprast, ka mums ir darāms darbs citu glābšanai? Brāļi, vai jūs piederat tai cilvēku šķirai, kam ir acis, bet kas neredz, kam ir ausis un kas tomēr nedzird? Vai Dievs jums velti devis sava prāta atziņu? Vai Viņš velti jums sūtījis brīdinājumu pēc brīdinājuma? Vai jūs ticat mūžīgās patiesības liecībai par to, kas jau gatavojas nākt pār zemi, vai jūs ticat, ka Dieva sodības jau guļ uz ļaudīm, un tomēr jūs vēl joprojām varat mierīgi sēdēt, paliekot kūtri, bezrūpīgi un izpriecas mīloši?
