Ja varētu pacelt plīvuru, kas šķir redzamo pasauli no neredzamās, un Dieva ļaudis varētu skatīt lielo cīņu, kas par cilvēka pestīšanu norisinās starp Kristu un svētajiem eņģeļiem no vienas puses un sātanu ar viņa ļauno pulku no otras puses; ja tie spētu saprast, cik brīnišķīgi Dievs darbojas, lai dvēseles atbrīvotu no grēka saitēm, un kā Viņa spēks tās pastāvīgi sargā no sātana naida, tad tie būtu labāk sagatavoti pretoties viņa viltīgajiem nodomiem. Redzot pestīšanas plāna milzīgo apjomu un svarīgumu, kā arī darba lielumu, kas tiem jāveic kā Kristus līdzstrādniekiem, viņu prātu pildītu svinīga godbijība. Tie kļūtu pazemīgāki, bet arī drošāki, zinot, ka viņu glābšanā ieinteresētas visas Debesis.
Visspēcīgākais un iespaidīgākais ainojums par sātana darbu un Kristus darbu, kā arī mūsu Vidutāja (468) spēku uzvarēt Viņa ļaužu apsūdzētāju ir dots Cakarijas pravietojumā. Svētā atklāsmē pravietis redz augsto priesteri Jozuu, netīrās drēbēs tērptu, stāvam Kunga eņģeļa priekšā un lūdzam no Dieva žēlastību savai tautai, kas atrodas lielās bēdās. Sātans stāv viņam pa labi, lai tam pretotos. Tāpēc ka Israēls bija izredzēts, lai virs zemes saglabātu Dieva atzīšanu, pret to, kopš tas pastāvēja kā tauta, vērsās sevišķs sātana naids, un viņš bija nolēmis to iznīcināt. Kamēr israēlieši paklausīja Dievam, ļaunais tiem nevarēja kaitēt; tomēr viņš izlietoja visu savu varu un viltību, lai tos pavedinātu uz grēku. Viņa kārdināšanu savaldzināti, tie bija pārkāpuši Dieva baušļus un tādā veidā atšķīrušies no sava spēka Avota. Viņi tika atstāti par laupījumu viņu pagāniskajiem ienaidniekiem. Tos aizveda gūstā uz Bābeli, kur viņi palika daudz gadu. Tomēr Kungs tos neatstāja. Viņš pie tiem ar rājieniem un brīdinājumiem sūtīja savus praviešus. Tauta tika pamodināta atzīt savu vainu, tā pazemojās Dieva priekšā un patiesā nožēlā atgriezās pie Viņa. Tad Kungs tiem sūtīja iedrošinošas vēstis, paziņojot, ka Viņš pats tos atbrīvos no gūsta un atkal parādīs savu labvēlību. Un tieši to sātans apņēmās aizkavēt. Israēla atlikums jau bija atgriezies savā zemē, un sātans centās kā savus ieročus izmantot pagānu tautas, lai Israēlu pilnīgi iznīcinātu.
Kad Jozua pazemīgi lūdz, lai Dievs piepilda savus apsolījumus, sātans tam droši un nekaunīgi pretojas. Viņš norāda uz Israēla pārkāpumiem kā uz iemeslu, kāpēc pret šo tautu Dievam vairs nevajadzētu parādīt savu labvēlību. Viņš tos uzskata par savu laupījumu un pieprasa to nodošanu viņa rokās iznīcināšanai.
Augstais priesteris pret sātana apsūdzībām nespēj aizstāvēt ne pats sevi, ne savu tautu. Viņš neapgalvo, ka Israēls ir bez kļūdām. Savās netīrajās drēbēs, kas simbolizē ļaužu grēkus, kurus viņš nes kā tautas pārstāvis, tas stāv Eņģeļa priekšā, atzīstot tautas vainu, bet arī norādot uz tās nožēlu (469) un pazemošanos; viņš paļaujas uz grēkus piedodošā Glābēja žēlastību un ticībā pieprasa Dieva apsolījumus.
Tad Eņģelis, kas ir pats Kristus, grēcinieku Pestītājs, pavēl klusēt viņa ļaužu apsūdzētājam, sakot: “Tas Kungs lai norāj tevi, sātan! Jā, tiešām, lai liek tev klusēt Tas Kungs, kas izredzējis Jeruzālemi! Vai šis vīrs nav no uguns izrauta apdegusi pagale?” Israēls bija ilgi atradies bēdu ceplī. Tautu tās grēku dēļ gandrīz aprija liesmas, kuras sātans un viņa palīgi bija aizdedzinājuši tās iznīcināšanai; bet tagad Dievs bija izstiepis savu roku, lai to glābtu. Tā kā ļaudis ir nožēlojuši un pazemojušies, tad līdzcietīgais Pestītājs tos neatstās pagānu nežēlīgajai varai. “Ielūzušu niedri Viņš nesalauzīs, un kvēlojošu dakti Viņš neizdzēsīs.”
Jozuas aizlūgšanu pieņem, un atskan pavēle: “Novelciet viņam netīrās drēbes!” Bet Jozuam Eņģelis saka: “Redzi, Es atņemu tev tavus grēkus un ietērpju tevi svētku drānās.” “Un tie uzlika viņam galvā tīru cepuri un uzvilka viņam svētku drēbes.” Viņa paša un viņa tautas grēki bija piedoti. Israēlu ietērpa svētku drēbēs, — tam piešķīra Kristus taisnību. Cepure, ko uzlika Jozuam galvā, bija tāda, kādu nēsāja priesteri, un uzraksts “Svēts Kungam” norādīja, ka, neskatoties uz saviem agrākajiem pārkāpumiem, tagad viņš bija derīgs kalpošanai Dieva priekšā Viņa svētnīcā.
Pēc tam, kad Jozuam tik svinīgi bija piešķirts priestera gods, Eņģelis sacīja: “Tā saka tas Kungs Cebaots: Ja tu staigāsi Manus ceļus un Man kalposi ar šķīstu sirdi, tad tu pārvaldīsi Manu namu un uzraudzīsi Manus pagalmus, un Es tev atļaušu brīvi nākt pie Manis kopā ar tiem, kas še stāv Manā priekšā.” Viņu godās templī kā tiesnesi vai kā noteikumu devēju visai tur notiekošajai kalpošanai; jau šajā dzīvē viņam jāstaigā kopā ar eņģeļiem, un beidzot jātiek pievienotam pagodinātajam pulkam pie Dieva troņa.
“Klausies, Jozua, tu augsto priesteri, tu un tavi (470) amata biedri, kas sēž tavā priekšā, — vīri, kam priekšvēstījuma nozīme. Jo redzi: Es likšu nākt savam kalpam Cemakam (Atvasei).” Šeit atklāta Israēla cerība. Ticībā gaidāmajam Atpestītājam Jozua un viņa tauta saņēma piedošanu. Ticot Kristum, viņus atkal uzņēma Dieva labvēlībā. Ja tie Viņa nopelna spēkā staigās Viņa ceļos un turēs Viņa baušļus, tad tie būs par “brīnuma zīmi” un starp pasaules tautām tos godās kā Debesu izredzētos. Kristus bija viņu cerība, viņu sargs, viņu taisnošana un pestīšana, tāpat kā Viņš arī šodien ir savas draudzes cerība.
Kā sātans apsūdzēja Jozuu un viņa tautu, tā viņš visos laikos apsūdz tos, kuri meklē Dieva žēlastību un labvēlību. Atklāsmes grāmatā viņš ir nosaukts par “brāļu apsūdzētāju”, “kas tos apsūdz mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm”. Šī cīņa atkārtojas par katru dvēseli, kas ir atbrīvota no ļaunā varas un kuras vārds tiek ierakstīts Jēra Dzīvības grāmatā. Nekad nevienu nevar uzņemt no sātana ģimenes Dieva ģimenē, neizsaucot ļaunā noteiktu pretošanos. Sātans tos, kas meklē Kungu, neapsūdz tāpēc, ka tam nepatiktu viņu grēki. Viņš gavilē par viņu kļūdainajiem raksturiem, bet varu pār tiem viņš var iegūt tad, ja viņi pārkāpj Dieva baušļus. Iemesls, kas izraisa sātana apsūdzības, ir vienīgi viņa naids pret Kristu. Ar pestīšanas plānu Jēzus salauž sātana varu pār cilvēces ģimeni un atsvabina dvēseles no ļaunā ienaidnieka pakļautības. Redzot pierādījumus, kas liecina par Kristus pārākumu, iedegas viss vecā dumpinieku vadoņa naids un ļaunums, un ar velnišķīgu spēku un viltību viņš cenšas atraut Kristum cilvēku bērnu atlikumu, kas pieņēmuši Viņa pestīšanu.
Viņš ved cilvēkus pretī skepticismam, liekot tiem pilnībā neuzticēties Dievam, lai tos šķirtu no Viņa mīlestības. Sātans tos kārdina pārkāpt Dieva baušļus un tad pieprasa kā savus gūstekņus un apstrīd Kristus tiesības tos viņam atņemt. Viņš zina, ka tie, kas nopietni meklē no Dieva piedošanu un žēlastību, to dabūs, tāpēc viņš norāda uz to grēkiem, lai tiem atņemtu drosmi. Viņš pastāvīgi meklē iespējas cīnīties pret tiem, (471) kas mēģina paklausīt Dievam. Pat vislabāko un pieņemamāko kalpošanu viņš cenšas attēlot kā samaitātu. Ar neskaitāmām ļoti gudri izdomātām un ļoti nežēlīgām viltībām sātans cenšas nodrošināt to notiesāšanu. Cilvēks pats nespēj stāties pretī šīm apsūdzībām. Dieva priekšā tas stāv grēka aptraipītās drēbēs, atzīdams savus noziegumus. Bet Jēzus, mūsu Aizstāvis, efektīvi aizlūdz par visiem, kas grēku nožēlā un ticībā nodevuši savas dvēseles Viņa apsardzībai. Viņš tos aizstāv un ar Golgātas varenajiem pierādījumiem uzvar apsūdzētāju. Viņa pilnīgā paklausība Dieva baušļiem, pat līdz krusta nāvei, ir Viņam devusi visu varu Debesīs un virs zemes, un Viņš no sava Tēva prasa žēlastību un salīdzināšanu vainīgajam cilvēkam. Ļaužu apsūdzētā-jam Viņš saka: “Kungs lai tevi rāj, sātan! Šie ir atpirkti ar Manām asinīm. Viņi ir kā pagale, izrauta no uguns.” Tie, kas ticībā uz Viņu paļaujas, saņem iepriecinošu apliecinājumu: “Redzi, tavu noziegumu Es tev esmu atņēmis un tevi apģērbšu ar svētku drēbēm.” Visi, kas apvilkuši Kristus taisnības drēbes, stāvēs Viņa priekšā kā Viņa izredzētie, uzticīgie un patiesie sekotāji. Sātanam nav spēka tos izraut no Kristus rokas. Kristus nepieļaus, ka kāda dvēsele, kas grēku nožēlā un ticībā prasījusi Viņa apsardzību, nokļūtu ienaidnieka varā. Ķīlā dots Viņa vārds: “Lai viņš satver Manu stiprumu, ka tas var mieru derēt ar Mani, un viņš derēs mieru ar Mani.” Visiem pieder Jozuam dotais apsolījums: “Ja tu turēsi, ko Es tev pavēlu, ... Es tev atļaušu brīvi nākt pie Manis kopā ar tiem, kas še stāv Manā priekšā.” Dieva eņģeļi abās pusēs ies tiem blakus jau šinī pasaulē, un beidzot tie stāvēs starp eņģeļiem, kas atrodas ap Dieva troni.
Tam, ka Dieva atzītie ļaudis attēloti netīrās drēbēs stāvam Kunga priekšā, vajadzētu vadīt visus, kas saucas Viņa vārdā, uz pazemību un dziļu sirds pārbaudi. Tie, kas, paklausot patiesībai, tiešām šķīstīs savu dvēseli, sevi vērtēs pavisam zemu. Jo rūpīgāk viņi ieskatīsies Kristus (472) neaptraipītajā raksturā, jo stiprāk ilgosies tikt pārvērsti Viņa līdzībā un jo mazāk skaidrības un svētuma viņi saskatīs paši sevī. Bet, saprotot savu grēcīgo stāvokli, mums tajā pašā laikā jāpaļaujas uz Kristu kā mūsu taisnību, mūsu svētošanas un mūsu pestīšanas Klinti. Mēs nespējam atbildēt uz apvainojumiem, ko sātans vērš pret mums. Vienīgi Kristus var ietekmīgi aizlūgt mūsu labā. Viņš var apklusināt apsūdzētāju ar pierādījumiem, kas dibināti ne uz mūsu, bet uz Viņa paša nopelnu.
Tomēr mums nekad nevajadzētu samierināties ar grēcīgu dzīvi. Domai, ka katra kļūda raksturā, katrs punkts, kurā nav sasniegts dievišķais standarts, ir atvērtas durvis, pa kurām var ieiet sātans, lai kārdinātu un iznīcinātu, vajadzētu pamodināt kristiešus uz lielāku dedzību un nopietnību cīņā pret ļaunumu. Un vēl vairāk — katra nolaidība un kļūda no viņu puses dod kārdinātājam iemeslu zaimot Kristu. Lai panāktu uzvaru, mums jāstrādā ar visiem dvēseles spēkiem, lūkojoties uz Jēzu, lai Viņš mūsu labā darītu to, ko paši nespējam. Neviens grēks netiks paciests cilvēkos, kas ar Kristu staigās baltās drēbēs. Mums ir jānovelk netīrais apģērbs un jātiek ietērptiem Kristus taisnības drēbēs. Nožēlojot un ticot mēs kļūstam spējīgi paklausīt visiem Dieva likumiem un tiekam atrasti Viņa priekšā bez vainas. Tie, kas saņems Dieva atzinību, jau tagad skumst savās dvēselēs, nožēlojot grēkus un sirsnīgi lūdzot piedošanu caur Jēzu, savu Aizstāvi. Viņu uzmanība ir pievērsta Kristum, viņu cerība, viņu ticība ir koncentrēta Viņā, un, kad tiek dota pavēle: “Atņemiet viņam netīrās drēbes, apģērbiet ar svētku drēbēm un lieciet tīru cepuri galvā!”, tad tie par savu glābšanu visu godu grib atdot Jēzum.
