Ja jūs ļaujat vaļu savam raksturam, parādot cietsirdīgu, nelīdzjūtīgu garu, tad atgrūžat tieši tos, kurus jums vajadzētu mantot. Jūsu skarbums izdzēš viņos mīlestību uz sanāksmēm, un rezultātā tie pārāk bieži tiek aizdzīti no patiesības. Jums vajadzētu atzīt, ka jūs paši esat pelnījuši Dieva rājienu. Kamēr jūs nosodāt citus, Kungs tiesā jūs. Jums ir pienākums pašiem atzīt savu nekristīgo izturēšanos. Kaut Kungs aizkustinātu katra draudzes locekļa sirdi, līdz Viņa pārveidojošā žēlastība atklātos dzīvē un raksturā. Tad (609) sapulcējoties jūs viens otru nekritizētu, bet runātu par Jēzu un Viņa mīlestību.
Mūsu sanāksmes nepieciešams izveidot sevišķi interesantas. Tām vajadzētu būt piesātinātām ar tiešu Debesu atmosfēru. Lai nav garu, sausu runu un formālu lūgšanu tikai laika aizpildīšanai. Visiem vajadzētu būt gataviem bez kavēšanās veikt savu daļu un, kad viņu pienākums ir izpildīts, tad sanāksmi beigt. Tādā veidā interese tiktu uzturēta līdz pēdējam acumirklim, un Dievam patiktu tāda Viņa pagodināšana un pielūgšana. Viņa pielūgšanas sanāksmes vajadzētu padarīt interesantas un pievilcīgas, neatļaujot tām pārvērsties par sausu formu. Mums jādzīvo Kristum no minūtes uz minūti, no stundas uz stundu un no dienas uz dienu; tad Kristus mājos mūsos, un, kad mēs sapulcēsimies, mūsu sirdīs būs Viņa mīlestība, kas plūdīs līdzīgi avotam tuksnesī, atspirdzinot visus un liekot tiem, kam draud bojāeja, kāri dzert šo dzīvības ūdeni.
Mēs nedrīkstam paļauties uz diviem vai trim locekļiem, lai viņi izpildītu visas draudzes pienākumu. Mums katram personīgi vajadzīga stipra, darbīga ticība, virzot uz priekšu darbu, ko Kungs mums uzdevis darīt. Ar ļoti dziļu un dzīvu interesi jājautā Dievam: “Ko Tu gribi, lai es daru? Kā lai es izpildu savu pienākumu šim laikam un mūžībai?” Mums personīgi visiem spēkiem jāmeklē patiesība, izlietojot visus mūsu sniedzamības robežās esošos līdzekļus, kas var palīdzēt čakli un ar lūgšanām pētīt Rakstus; un tad mums jātop patiesības svētotiem, lai varētu glābt dvēseles.
Katrā draudzē vajadzētu nopietni pūlēties atmest aprunāšanu un kritizēšanu kā grēkus, kas izraisa vislielākos ļaunumus. Skarbums un kļūdu meklēšana jānorāj kā sātana darbs. Draudzes locekļos jāstiprina savstarpēja mīlestība un uzticēšanās. Lai visi, bīstoties Dievu un mīlot savus brāļus, aizslēdz savas ausis pļāpām un nosodošām piezīmēm. Mēlnesim norādiet uz Dieva Vārda mācībām. (610) Pavēliet viņam paklausīt Rakstiem un ar savām sūdzībām iet tieši pie tiem, kuri, pēc viņu domām, atrodas maldos. Šāda vienprātīga rīcība draudzē ienestu gaismas plūdus un noslēgtu durvis ļaunuma plūdiem. Tā tiktu pagodināts Dievs un izglābtas daudzas dvēseles.
Uzticīgā Liecinieka brīdinājums Sardu draudzei skan: “Tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris. Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt, jo Es neatradu tavus darbus pilnīgus Mana Dieva priekšā! Atceries tāpēc, ko tu esi dabūjis un dzirdējis. Turi to un atgriezies!” Šai draudzei sevišķi tika pārmests grēks, ka tā nestiprina to, kas taisās mirt. Vai šis brīdinājums attiecas arī uz mums? Katrs pārbaudiet personīgi savu sirdi Dieva Vārda gaismā un uzskatiet par savu pienākumu ar Kristus palīdzību ieviest tur nepieciešamo kārtību.
Dievs ir darījis savu daļu cilvēces glābšanas darbā un tagad aicina draudzi, lai tā kļūtu par Viņa līdzstrādnieci. Vienā pusē ir Kristus asinis, patiesības Vārds un Svētais Gars, un otrā pusē — bojāejošās dvēseles. Katram Kristus sekotājam jāpadara sava daļa, paskubinot cilvēkus pieņemt Debesu sagādātās svētības. Rūpīgi pārbaudīsim sevi, lai redzētu, vai esam to darījuši. Pārmeklēsim motīvus, kādi mūs vadījuši uz katru rīcību mūsu dzīvē. Vai atmiņu telpās nav saglabājušās daudzas nepatīkamas gleznas? Jums bieži ir bijusi vajadzīga Jēzus piedošana. Jūs pastāvīgi esat bijuši atkarīgi no Viņa līdzjūtības un mīlestības. Bet kā jūs izturējāties pret citiem? Vai netrūka gara, kādu Kristus parādīja jums? Vai jūs sajutāt atbildības nastu par to, kuru redzējāt riskējam iet pa aizliegtiem ceļiem? Vai jūs viņu laipni pamācījāt? Vai par viņu raudājāt un lūdzāt ar un par viņu? Vai jūs ar maigiem vār-diem un laipnu izturēšanos rādījāt, ka to mīlat un vēlaties glābt? Sastopoties ar tādiem, kas grīļojās un (611) streipuļoja zem savu rakstura vājību un nepareizo ieradumu nastas, vai jūs viņus neatstājāt cīņās vienus, kad varējāt sniegt tiem palīdzību? Vai jūs šiem ārkārtīgi kārdinātajiem cilvēkiem neesat pagājuši garām, kamēr pasaule bija gatava parādīt tiem līdzjūtību un viņus ievilināt sātana tīklos? Vai jūs, līdzīgi Kainam, neesat bijuši gatavi sacīt: “Vai tad es esmu sava brāļa sargs?” Kā lai lielais draudzes Vadonis skatās uz jūsu dzīves darbu? Kā lai Viņš, kuram dārga katra dvēsele, jo tās atpirktas ar Viņa asinīm, skatās uz jūsu vienaldzību pret tiem, kas nomaldās no pareizās takas? Vai jums nav bail, ka Viņš jūs var atstāt tieši tāpat, kā jūs atstājāt šīs dvēseles? Jūs varat būt droši, ka Viņš, kurš ir Kunga nama uzticīgais Sargs, ir atzīmējis katru nevērību.
Vai no jūsu dzīves nav izslēgts Kristus un Viņa mīlestība, līdz sirds kalpošanas vietu ieņēmusi mehāniska forma? Kur ir dvēseles degsme, ko jūs kādreiz sajutāt, pieminot Jēzus vārdu? Cik sirsnīga bija jūsu mīlestība uz dvēselēm, kad jūs sākumā svētījāties Dievam! Cik nopietni jūs centāties viņām rādīt Pestītāja mīlestību! Šīs mīlestības izzušana jūs padarījusi aukstus, kritizējošus un stingrus prasībās. Centieties to atkal atgūt un tad strādājiet, lai vadītu dvēseles pie Kristus. Ja jūs atsacīsieties to darīt, tad citi, kam mazāk gaismas, piedzīvojumu un izdevību, nāks un ieņems jūsu vietu un darīs to, ko jūs esat pametuši novārtā; jo kārdināto, piemeklēto un pazudušo glābšanas darbam ir jātiek padarītam. Kristus šo kalpošanas darbu piedāvā savai draudzei. Kas to pieņems?
Dievs nav aizmirsis draudzes labos darbus un pašaizliedzību pagātnē. Augšā viss ir pierakstīts. Bet ar to nepietiek. Kādreiz veiktais draudzi neglābs, ja tā pārtrauc pildīt savu uzdevumu. Ja nebeigsies cietsirdīgā nevērība un vienaldzība, kas izpaudusies pagātnē, draudze nevis ies no spēka uz spēku, bet gan turpinās pagrimt nespēkā un formālismā. Vai mēs to pieļausim? Vai lai mūžīgi turpinās šis trulais sastingums, šī skumjā mīlestības un garīgas dedzības samazināšanās? (612) Vai Kristum sava draudze jāatrod šādā stāvoklī?
Brāļi, ja jūs apņēmīgi nepūlēsities laboties, tad jūsu pašu lukturi nenovēršami sāks mirgot un kļūs nespodri, līdz izdzisīs tumsā. “Tad nu piemini, no kurienes tu esi atkritis, un atgriezies, un dari pirmos darbus.” Tagad piedāvātā izdevība var būt pavisam neilga. Kurš šo žēlastības un atgriešanās laiku palaiž garām neizlietotu, tam dots brīdinājums: “Es nākšu pie tevis drīz un nostumšu tavu lukturi no tā vietas.” Šos vārdus runājušas pacietīgā un lēnprātīgā Pestītāja lūpas. Tie ir svinīgs brīdinājums draudzēm un atsevišķām personām, ka Sargs, kurš nekad nesnauž, izvērtē viņu rīcību. Vienīgi Viņa brīnišķās pacietības dēļ tie vēl nav nocirsti kā koki, kas velti aizņem zemi. Bet Viņa Gars mūžīgi nepūlēsies. Viņa pacietība gaidīs vēl tikai īsu brīdi.
Jūsu ticībai jābūt kaut kam vairāk par to, kas tā ir bijusi, vai arī jūs tiksiet svaru kausa svērti un atrasti par viegliem. Izsakot pēdējā dienā galīgo spriedumu, visas pasaules Soģis ņems vērā mūsu interesi un praktiskās rūpes par trūcīgajiem, apspiestajiem un kārdinātajiem. Jūs nevarat paiet viņiem garām un paši kā izglābti grēcinieki ieiet Dieva valstībā. “Patiesi,” saka Kristus, “ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arī man neesat darījuši.”
Vēl nav par vēlu izlabot pagātnes nolaidību. Lai atmostas pirmā mīlestība, pirmā dedzība. Uzmeklējiet tos, kurus esat aizdzinuši, un, atzīstot savu vainu, pārsieniet brūces, ko radījusi jūsu rīcība. Tuvojieties cieši lielajai līdzjūtīgās mīlestības Sirdij un ļaujiet, lai šī dievišķās līdzjūtības straume ieplūst jūsu sirdī un no jums citu sirdīs. Lai maigums un žēlastība, kādu Jēzus atklāja savā dārgajā dzīvē, ir priekšzīme mums, kā vajadzētu izturēties pret citiem cilvēkiem, sevišķi pret tiem, kas ir mūsu brāļi Kristū. Daudzi lielajā dzīves cīņā paguruši un kļuvuši mazdūšīgi, (613) bet tiem kāds laipns, iepriecinošs un iedrošinošs vārds varēja dot spēku uzvarai. Nekad, nekad nekļūstiet cietsirdīgi, auksti, neiejūtīgi un kritizējoši. Nekad nenokavējiet izdevību sacīt kādu stiprinošu vārdu un iedvest cerību. Mēs nevaram pateikt, cik tālu ejošas sekas var būt mūsu maigajiem, laipnajiem vārdiem, mūsu Kristum līdzīgajām pūlēm, atvieglojot vienu otru nastu. Nav cita ceļa maldošo atgriešanai kā vienīgi darboties lēnprātības, smalkjūtības un saudzīgas mīlestības garā.
???
