Kristus nāca, lai pestīšanu darītu pieejamu visiem. Pie Golgātas krusta Viņš samaksāja atpestīšanas maksu par pazudušo pasauli. Jēzus pašaizliedzība un uzupurēšanās, Viņa nesavtīgais darbs, Viņa pazemošanās, bet pāri visam — dzīvības upurēšana liecina, cik dziļa ir Viņa mīlestība uz kritušo cilvēku. Viņš nāca virs zemes, lai meklētu un glābtu pazudušo. Viņa darbs bija veltīts grēciniekiem — jebkuras pakāpes grēciniekiem ar dažādu valodu un no visām tautām. Viņš atpirkšanas maksu samaksāja par visiem un mīlestības saitēm savienoja tos ar sevi. Viņš negāja garām tiem, kuri visvairāk maldījās, visvairāk grēkoja; Viņš īpaši strādāja to labā, kam visvairāk bija nepieciešama Viņa piedāvātā pestīšana. Jo vairāk tiem bija vajadzīga labošanās, jo dziļāka bija Viņa interese, jo lielāka Viņa līdzjūtība un jo nopietnākas bija Viņa pūles. Viņa plašo, mīlestības pilno sirdi līdz dziļumiem aizkustināja tie, kuru stāvoklis bija visbezcerīgākais un kam visvairāk bija vajadzīga Viņa pārveidojošā žēlastība.
Līdzībā par pazudušo avi attēlota Kristus brīnišķā mīlestība uz maldos esošajām, noklīdušajām dvēselēm. Viņš nevēlas palikt tikai pie tiem, kas pieņem Viņa pestīšanu, lai tiem veltītu visas savas pūles un saņemtu viņu pateicību (604) un mīlestību. Patiesais Gans atstāj ganāmpulku, kas Viņu mīl, un aiziet tuksnesī, panesot grūtības, stājoties pretī briesmām un nāvei, lai meklētu un glābtu avi, kas noklīdusi no ganāmpulka un kas, ja to neatvedīs atpakaļ, noteikti aizies bojā. Kad pēc rūpīgas meklēšanas pazudusī ir atrasta, gans, lai gan noguris, izsalcis un cieš sāpes, neliek tai nespēkā sekot, nedzen to, bet, ak brīnišķīgā mīlestība, — maigi ņem savās rokās, uzliek uz pleca un nes atpakaļ uz ganāmpulku. Tad viņš sasauc savus kaimiņus, lai tie kopā ar viņu priecātos par pazudušo avi, kas atkal atrasta.
Līdzības par pazudušo dēlu un pazudušo grasi satur to pašu mācību. Katra dvēsele, kurai draud sevišķas briesmas krist kārdināšanā, izraisa Kristus sirdī sāpes un vismaigāko līdzjūtību, un tās labā tiek darīts visnopietnākais darbs. Līksmība par vienu grēcinieku, kurš atgriežas no grēkiem, pārsniedz prieku par deviņdesmit deviņiem, kam atgriešanās nav vajadzīga.
Šīs mācības ir dotas mums par labu. Kristus saviem mācekļiem pavēlēja piedalīties Viņa darbā un mīlēt vienam otru, kā Viņš mūs mīlēja. Mokas, ko Viņš izcieta pie krusta, liecina, cik augstu Tas vērtē cilvēka dvēseli. Visi, kuri pieņem šo lielo pestīšanu, apsolās būt viņa līdzstrādnieki. Nevienam nevajadzētu sevi uzskatīt par sevišķu Debesu mīluli un savas intereses un uzmanību vērst uz sevi. Visiem, kuri iesaistījušies kalpošanā Kristum, jāstrādā tā, kā Viņš strādāja, un tie, kas dzīvo nezināšanā un grēkā, jāmīl tā, kā Viņš tos mīlēja.
Bet mūsos kā tautā ir atklājies dziļas, nopietnas, sirsnīgas līdzjūtības un mīlestības trūkums pret tiem, kuri tiek kārdināti un maldās. Daudzi parādījuši lielu vēsumu un grēcīgu nolaidību, ko Kristus attēloja kā aiziešanu garām vai turēšanos pēc iespējas tālāk no tiem, kam visvairāk vajadzīga palīdzība. Jaunatgrieztai dvēselei bieži jāiztur niknas cīņas ar ieradumiem, kas jau iesakņojušies, vai kādu sevišķu (605) kārdināšanu, un, spēcīgas kaislības vai tieksmes pārvarēta, tā var kļūt vainīga neapdomībā vai neapšaubāmā netaisnībā. Tad šī cilvēka garīgās veselības atjaunošana no viņa brāļiem prasa enerģiju, smalkjūtību un gudrību. Uz tādiem gadījumiem attiecas Dieva Vārda mācības: “Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojiet paši uz sevi, ka arī jūs nekrītat kārdināšanā.” “Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem.” Bet cik maz Kristus līdzjūtīgā maiguma ir parādījuši tie, kas saucas par Viņa sekotājiem! Ja kāds kļūdās, tad citi pārāk bieži atļaujas šo gadījumu nostādīt pēc iespējas ļaunākā gaismā. Cilvēki, kas, iespējams, vainojami tikpat lielos grēkos kādā citā virzienā, pret savu brāli izturas ar nežēlīgu stingrību. Kļūdas, kas izdarītas nezināšanā, neapdomībā vai vājībā, tiek pārspīlētas par apzinātiem, iepriekš nodomātiem grēkiem. Redzot dvēseles aizejam, daži sakrusto rokas un saka: “Es jau tev sacīju. Es zināju, ka uz viņiem nevar paļauties.” Tādā veidā tie nostājas blakus sātanam un garā gavilē, ka viņu ļaunās aizdomas ir izrādījušās pareizas.
Mums jārēķinās, ka jaunajos un nepieredzējušajos sastapsim lielas nepilnības, un jābūt gataviem tās panest. Kristus mums ir pavēlējis tiem palīdzēt pazemīgā garā, un Viņš prasīs atbildību, ja mēs ar savu izturēšanos tos iedzenam mazdūšībā, izmisumā un pazušanā. Ja mēs ik dienas nekopjam dārgo mīlestības stādu, tad mums draud briesmas kļūt šaursirdīgiem, neiejūtīgiem, neiecietīgiem un kritizējošiem, uzskatot sevi par taisniem, kad īstenībā atrodamies tālu no tā, lai Dievs mūs atzītu par labiem. Daži ir nepieklājīgi, nelaipni un asi. Viņi līdzinās kastaņu bumbuļiem: tie dur, kad vien tos aizskar. Viņi nodara neaprēķināmu ļaunumu, nepareizi attēlojot mūsu mīlestības pilno Pestītāju.
Mums jāsasniedz augstāks stāvoklis, vai arī mēs neesam kristieša vārda cienīgi. Mums vajadzētu kopt garu, kādā, glābjot maldošos, strādāja Kristus. Tie Viņam ir tikpat (606) mīļi kā mēs. Tie tāpat var kļūt par žēlastības trofejām un Viņa valsts mantiniekiem. Bet tie ir padoti viltīgā ienaidnieka valgiem, dažādām briesmām un iespējām aptraipīties, un, nesaņemot Kristus glābjošo žēlastību, viņi noteikti aizies bojā. Ja mēs šo jautājumu būtu apskatījuši pareizā gaismā, cik daudz tad būtu palielinājušās mūsu nopietnās, pašuzupurīgās pūles tuvoties tiem, kam vajadzīga mūsu palīdzība, mūsu lūgšanas, līdzjūtība un mīlestība!
Lai tie, kas šajā darbā bijuši kūtri, apdomā savu pienākumu lielā baušļa gaismā: “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” Šis pienākums gulstas uz visiem. Visiem jāstrādā, lai mazinātu cilvēces postu un vairotu svētības. Ja mēs spējam pretoties kārdināšanai, tad mums ir jo lielāks pienākums palīdzēt vājiem un piekāpīgiem. Ja mums ir zināšanas, tad vajadzētu pamācīt nezinošos. Ja Dievs mūs svētījis ar šīs pasaules mantām, tad mūsu pienākums ir palīdzēt trūcīgajiem. Mums jāstrādā citu labā. Lai visi mūsu iespaida robežās bauda no mūsu priekšrocībām. Nevienam nevajadzētu apmierināties ar to, ka tikai pats lieto dzīvības maizi, nedaloties tajā ar tiem, kas atrodas viņa tuvumā.
Tikai tie dzīvo Kristum un godā Viņa vārdu, kas parāda uzticību savam Meistaram, cenšoties glābt pazudušo. Īsta dievbijība noteikti izpaudīsies tikpat dziļās ilgās un tikpat nopietnā darbā, kādas izjuta un kā strādāja krustā sistais Pestītājs, lai glābtu tos, par kuriem Viņš mira. Ja mūsu sirdi mīkstinājusi un klusinājusi Kristus žēlastība, ja to aizdedzinājusi Dieva laipnības un mīlestības izpratne, tad no tās mīlestība, līdzjūtība un maigums dabīgi plūdīs arī uz citiem. Dzīvē īstenotā patiesība, līdzīgi apslēptam raugam, parādīs savu spēku visos, ar ko tā nonāks saskarē.
Dievs ir nolicis, ka, lai pieaugtu Kristus žēlastībā un atzīšanā, cilvēkiem jāseko Viņa priekšzīmei un jāstrādā, kā Viņš strādāja. Bieži nāksies savaldīt savas izjūtas un atturēties runāt kaut ko tādu, kas atņemtu (607) drosmi tiem, kuri cīnās ar kārdināšanām. Dzīve, kurā ik dienas atskan lūgšanas un slava, dzīve, kas izplatīs gaismu uz citu takas, nav iespējama bez nopietnas piepūles. Bet tādas pūles nesīs dārgus augļus, svētību ne vien saņēmējam, bet arī devējam. Nesavtīga darba gars citu labā sniedz raksturam dziļumu, izturību un Kristum līdzīgu piemīlību, tas dod mieru un laimi. Dziņas top cēlākas. Laiskumam un patmīlībai vairs neatliek vietas. Tie, kas vingrinās kristīgos tikumos, pieaugs. Viņiem būs garīgas cīpslas un muskuļi, lai varētu spēcīgi darboties Dieva labā. Viņiem būs skaidra garīga uztvere, izturīga, augoša ticība un visu pārvarošs lūgšanu spēks. Kas ir nomodā par dvēselēm, kas vispilnīgāk nododas maldošo glābšanai, tie vislabāk nodrošina paši savu pestīšanu.
Bet cik ļoti šis darbs ir pamests novārtā! Vai jūs domājat, ka tad, ja domas un jūtas būtu pilnīgi svētītas Dievam, maldos esošajām un sātana kārdināšanām pakļautajām dvēselēm būtu tik bezrūpīgi un vienaldzīgi atļauts krist, kā tas ir noticis? Vai Kristus mīlestībā un vienkāršībā nebūtu veltītas lielākas pūles, lai glābtu noklīdušo? Visi, kas patiesi svētījušies Dievam, ar vislielāko dedzību iesaistīsies darbā, kura veikšanai Viņš darījis visvairāk, kura dēļ Viņš pienesis bezgalīgu upuri, tas ir, dvēseļu glābšanas darbā. Šis ir īpašs darbs, kas jāmīl un jāatbalsta un kuram nekad nedrīkst ļaut atslābt.
Dievs aicina savus ļaudis celties un iziet no aukstās, stindzinošās atmosfēras, kurā viņi dzīvojuši, atbrīvoties no ieskatiem un iespaidiem, kas sasaldējuši mīlestības jūtas un viņus turējuši savtīgā bezdarbībā. Kungs pavēl tiem celties no sava zemā, laicīgā līmeņa un ieelpot dzidro, saulaino Debesu gaisu.
Mūsu Dievu pagodinošajām sanāksmēm vajadzētu būt svētām, dārgām stundām. Lūgšanu sapulce nav vieta, kurā brāļi drīkstētu (608) viens otru kritizēt un tiesāt, kur drīkstētu parādīties nelaipna izturēšanās un atskanēt skarbi vārdi. No sapulcēm, kurās atklājas šāds gars, Kristus tiek aizdzīts, un ienāk sātans, lai uzņemtos vadību. Nedrīkstētu pieļaut neko nekristīgu, neko, kas liecinātu par mīlestības trūkumu; jo vai tad mēs nesapulcējamies, lai meklētu no Kunga žēlastību un piedošanu? Un Pestītājs ir skaidri pateicis: “Ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu tapsit tiesāti, un, ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums tiks atmērots.” Kurš var nostāties Dieva priekšā, pretendējot uz neaptraipītu raksturu un nevainojamu dzīvi? Kā tad kāds var iedrošināties kritizēt un nosodīt savus brāļus? Tiem, kas paši uz glābšanu var cerēt tikai Kristus nopelnā, kam jāmeklē piedošana Viņa asins spēkā, ir vislielākais pienākums parādīt mīlestību, līdzjūtību un piedošanu citiem grēciniekiem.
Brāļi, ja jūs sevi neaudzināsiet cienīt pielūgšanas vietu, tad jūs nesaņemsiet no Dieva nekādu svētību. Jūs varbūt pielūgsiet Viņu formāli, bet tā nebūs garīga Viņa pagodināšana. “Kur divi vai trīs sapulcējušies Manā Vārdā,” saka Jēzus, “tur Es esmu viņu vidū.” Visiem vajadzētu sajust, ka tie atrodas Dieva klātbūtnē, un nekavēties pie citu kļūdām un maldiem, bet rūpīgi pārmeklēt savu sirdi. Ja jums jāatzīst savi grēki, tad pildiet šo pienākumu un atstājiet citus, lai viņi dara savu pienākumu.
