(591) Jūtos spiesta vērsties pie tiem, kas iesaistījušies pēdējās brīdinošās vēsts nešanā pasaulei. Ļoti daudz kas atkarīgs tieši no katra atsevišķa darbinieka, vai dvēseles, pie kurām viņi strādā, patiesību atzīs un pieņems, vai nē. Dieva pavēle skan: “Šķīstieties jūs, kas nesat Kunga rīkus”, un Pāvils prasa no Timoteja: “Ņem vērā pats sevi un mācību.” Darbam jāiesākas pie darbinieka; viņam jābūt savienotam ar Kristu kā zaram ar vīnakoku. “Es esmu Vīnakoks,” sacīja Kristus, “jūs — zari.” Šeit attēlota savienība, par kuru ciešāka nav iespējama. Bezlapains zariņš, uzpotēts uz spēcīga, veselīga vīnakoka stumbra, kļūst par dzīvu zaru, kas var saņemt vīnakoka sulu un barību. Šķiedrai savie-nojoties ar šķiedru, stiegriņai ar stiegriņu, jaunais zars pieķeras vīnakokam, līdz tas sapumpuro, zied un nes augļus. Zars bez dzīvības sulas attēlo grēcinieku. Savienojoties ar Kristu, dvēsele ir pievienojusies dvēselei, vājais un ierobežotais — svētajam un bezgalīgajam, un cilvēks top viens ar Kristu.
“Bez Manis,” saka Kristus, “jūs nenieka nespējat darīt.” Vai mēs, kas saucamies Kristus līdzstrādnieki, esam ar Viņu savienoti? Vai mēs paliekam Kristū? Vai mēs esam viens ar Viņu? Vēsts, ko mēs nesam, ir pasaulplaša. Tai jānonāk pie visām tautām, valodām un ļaudīm. Kungs neprasa, lai kāds no mums izietu ar šo vēsti, nedodot mums žēlastību un spēku to sludināt ļaudīm tās svarīgumam atbilstošā veidā. Šodien mums jāatbild uz nopietnu jautājumu: Vai mēs svinīgo patiesības vēsti nesam pasaulei tā, lai atklātos tās svarīgā nozīme? Kungs sadarbosies ar strādniekiem, ja tie paļausies vienīgi uz Kristu. Viņš nekad nav domājis, ka Viņa misionāriem vajadzētu strādāt bez Viņa žēlastības un spēka.
Kristus mūs izredzējis no pasaules, lai mēs būtu īpaši un svēti ļaudis. Viņš “pats nodevās par mums, ka (592) mūs atpirktu no visas netaisnības un šķīstītu sev īpašus ļaudis, kas čakli dzītos uz labiem darbiem.” Dieva strādniekiem jābūt lūgšanu vīriem, čakliem Rakstu pētītājiem, kas salkst un slāpst pēc taisnības, lai varētu būt gaisma un stiprums citiem. Mūsu Dievs ir greizsirdīgs Dievs; un Viņš prasa, lai mēs Viņu pielūdzam garā un patiesībā, un svētā glītumā. Dziesminieks saka: “Ja es netaisnību atrastu savā sirdī, tad Kungs mani nebūtu klausījis.” Mums kā darbiniekiem jāņem vērā savi ceļi. Ja dziesminieku nevarēja paklausīt, netaisnībai atrodoties viņa sirdī, kā tad var tikt paklausītas tādu cilvēku lūgšanas, kuros mīt netaisnība?
Pēc laika notecēšanas 1844. gadā adventistu rindās iespiedās fanātisms. Dievs deva brīdinošas vēstis, lai apturētu ļaunuma ielaušanos. Dažu vīru un sievu attiecībās valdīja pārāk liela vaļība. Es viņiem rādīju patiesības svēto standartu, kādu mums vajadzētu sasniegt, un uzvešanās šķīstumu, kādu mums vajadzētu saglabāt, lai saņemtu Dieva atzinību un būtu bez traipa vai grumbas, vai kādas citas vainas. Dievs vissvinīgākajā veidā norādīja vainu vīriem un sievām, kuru domas plūda netīrā kanālā, kamēr viņi paši apgalvoja, ka pār viņiem dus sevišķa Dieva labvēlība; bet Dieva sniegto vēsti nicināja un atmeta. Šie cilvēki vērsās pret mani un sacīja: “Vai Dievs ir runājis tikai uz tevi un uz mums nē?” Viņi neizlaboja savus ceļus, un Dievs pacieta viņu tālāko atkrišanu, līdz to netīrā dzīve kļuva visiem redzama.
Arī tagad mēs neesam ārpus briesmām. Katra dvēsele, kas uzņemas nest pasaulei brīdinājuma vēsti, tiks stipri kārdināta iet dzīvē tādu ceļu, kas aizliegtu viņas ticību. Sātans ir labi pārdomājis plānus, kā padarīt strādniekus vājus lūgšanās, vājus spēkā un vājus iespaidā, izmantojot savā labā viņu rakstura trūkumus. Mums kā darbiniekiem jābūt vienotiem, apspriežot un nosodot visu, kas kaut vismazākajā mērā tuvina grēkam satiksmē vienam ar otru. Mūsu ticība ir svēta; mūsu darbs ir aizstāvēt Dieva baušļu godu, un (593) tas nav tāda rakstura, kas kādu domās vai uzvedībā novestu uz zema līmeņa.
Mums jānostājas uz paaugstinātas platformas. Mums jātic un jāmāca patiesība, kāda tā ir Jēzū. Sirds svētums nekad nevadīs uz netīru rīcību. Ja kāds, sakot, ka māca patiesību, tiecas pārāk daudz atrasties jaunu vai pat precētu sieviešu sabiedrībā, ja viņš draudzīgi tās aizskar ar savu roku vai bieži ar viņām brīvi sarunājas, tad sargieties no viņa; patiesības skaidrie pamatlikumi nav ieausti viņa dvēselē. Tādi ļaudis neatrodas Kristū, un Kristus nepaliek viņos. Tiem vēl jāatgriežas, pirms Dievs var pieņemt viņu darbu. Debesu izcelsmes patiesība nekad nepazemo cilvēku, kas to pieņem, nekad viņu nepavedina pat ne uz vismazāko nepiemēroto tuvību; tieši otrādi, tā ticīgo svēto, izsmalcina viņa gaumi, paceļ un izdaiļo, un ved ciešā savienībā ar Jēzu. Tā viņu skubina ievērot apustuļa Pāvila priekšrakstu atrauties pat no tā, kas liekas ļauns, lai labais pie viņa netiek zaimots.
Tas ir jautājums, kam jāpievērš uzmanība. Mums jābūt modriem pret šī izvirtušā laikmeta grēkiem. Mums jāturas tālu no visa, kam ir kaut kas kopējs ar nepiemērotu tuvību. Dievs to nosoda. Tā ir aizliegta zeme, uz kuras likt kāju nav droši. Katram vārdam un darbam vajadzētu kalpot, lai paceltu, skaidrotu un izdaiļotu raksturu. Nevērīga izturēšanās pret šiem jautājumiem ir grēks. Apustulis Pāvils pamudināja Timoteju kalpošanas darbā būt čaklam un pilnīgam un skubināja viņu domāt par lietām, kas ir skaidras un cēlas, lai viņa derīgums kļūtu redzams visiem. Šis pats padoms ļoti nepieciešams pašreizējā laikmeta jaunajiem cilvēkiem. Ļoti no svara visu rūpīgi pārdomāt. Ja tikai cilvēki vairāk domātu un mazāk rīkotos impulsīvi, tad viņi savā darbā gūtu daudz lielākus panākumus. Mēs izskaidrojam bezgalīgi svarīgus jautājumus, un mēs nedrīkstam atļauties darbā ieaust (594) sava rakstura kļūdas. Mums jāpārstāv Kristus raksturs.
Mums darāms liels darbs, lai paceltu cilvēkus un mantotu tos Kristum, lai viņus ierosinātu kļūt par dievišķās dabas dalībniekiem, kas nopietni censtos sasniegt šo mērķi, izbēgot no samaitāšanas, kas ir pasaulē caur iekāri. Katrai darbinieku domai, katram vārdam un katras rīcības raksturam vajadzētu būt tik cēlam, kas saskanētu ar viņa aizstāvēto svēto patiesību. Ļoti iespējams, ka mūsu svarīgajos misijas laukos vīriešiem un sievietēm ir nepieciešams vairāk vai mazāk darboties kopā. Tādos gadījumos viņi nevar būt par daudz piesardzīgi. Lai precētie vīri ir atturīgi un modri, ka par viņiem patiesi nevarētu teikt neko ļaunu. Mēs dzīvojam laikmetā, kad valda netaisnība, un neapdomāts vārds vai nepareiza rīcība var ļoti kaitēt tā cilvēka derīgumam, kurš parāda šo vājību. Lai darbinieki sargā atturības robežas; lai nav tāda gadījuma, ko ienaidnieks varētu izlietot sev par labu. Ja viņi sāks viens otram pieķerties, parādot sevišķu uzmanību mīluļiem, un runāt glaimojošus vārdus, tad Dievs atraus savu Garu
Ja precēti vīri iet darbā, sievām atstājot rūpes par mājās esošajiem bērniem, tad sieva un māte dara tikpat svarīgu darbu kā vīrs un tēvs. Kaut arī viens atrodas misijas laukā, otrs ir misionārs mājās, un viņas rūpes, satraukums un nastas bieži tālu pārsniedz vīra un tēva pienākumu smagumu. Mātes darbs — veidot savu bērnu prātu un raksturu, audzināt viņus par šajā dzīvē derīgiem cilvēkiem un sagatavot nākamajai, nemirstīgajai dzīvei — ir svinīgs un svarīgs darbs. Vīrs misijas laukā varbūt saņem godu no cilvēkiem, kamēr mājas darba rūķis par savām pūlēm negūst nekādu laicīgu atzinību. Bet, ja viņa rūpējas par to, kas ģimenei dotu vislielāko labumu, cenšoties veidot raksturus pēc dievišķās Priekšzīmes, tad rakstu vedējs eņģelis atzīmē viņas vārdu kā vienu no vislielākajiem pasaules misionāriem. Dievs neskatās uz lietām tā, kā tās vērtē cilvēku ierobežotais skats. Cik uzmanīgam jābūt (595) vīram un tēvam, lai tas paliktu uzticīgs savam laulības solījumam! Cik piesardzīgam viņam jābūt savā raksturā, lai jaunās meitenēs vai pat precētās sievietēs nepamodinātu domas, kas nesaskan ar augsto, svēto standartu — Dieva baušļiem. Šie likumi, kā Kristus rāda, sniedzas ārkārtīgi tālu, pat līdz sirds domām, nolūkiem un motīviem. Šajā ziņā ir daudz vainīgo. Viņu sirds domu raksturs nav skaidrs un svēts, kādu prasa Dievs; un lai arī cik augsts būtu viņu aicinājums, lai arī cik apdāvināti tie nebūtu, Dievs viņu pārkāpumus atzīmēs un tos turēs par daudz vainīgākiem, par tādiem, kas vairāk pelnījuši Viņa dusmas nekā tie, kam mazāk spēju, mazāk gaismas un mazāk iespaida.
Man sāp, kad redzu, ka dažus vīriešus slavē, viņiem glaimo un tos lutina. Dievs man atklājis patiesību, ka daži, kam dāvā tādu uzmanību, nav cienīgi ņemt Viņa Vārdu savā mutē; tomēr mirstīgas būtnes, kas spriež tikai pēc ārienes, viņus paaugstina līdz debesīm. Manas māsas, nekad nelutiniet nožēlojamos, maldīgos un kļūdainos vīriešus, vienalga, vai tie ir veci vai jauni, precēti vai neprecēti, un nekad viņiem neglaimojiet. Jūs nepazīstat viņu vājības un nezināt, vai tieši uzmanības parādīšana un slavēšana tos nepazudinās. Mani satrauc tuvredzība un gudrības trūkums, kādu daudzi šajā ziņā parāda.
Vīri, kas dara Dieva darbu un kuru sirdī mājo Kristus, nepazeminās tikumības standartu, bet pastāvīgi centīsies to paaugstināt. Viņus neiepriecinās sieviešu glaimi un no viņām saņemtā lutināšana. Lai vīrieši, kā neprecējušies, tā precējušies, saka: “Rokas nost! Es nekad negribu dot ne vismazāko iemeslu runāt par mani ļaunu. Mana labā slava man ir daudz vērtīgāka par zeltu un sudrabu. Ļaujiet man to paturēt neaptraipītu. Ja cilvēki man uzbruks, tad lai tas nenotiek tādēļ, ka es viņiem būtu devis iemeslu to darīt, bet gan tā paša iemesla dēļ, kāpēc runāja ļaunu par Kristu, —tie ienīda Viņa rakstura skaidrību un svētumu, jo tas tiem bija pastāvīgs pārmetums.” (596)
Es vēlos, kaut spētu katru strādnieku Dieva lietā pārliecināt, cik ļoti nepieciešama ir nepārtraukta, sirsnīga lūgšana. Viņi gan nevar pastāvīgi atrasties uz ceļiem, bet vienmēr savā sirdī var palikt atvērti Dievam. Tieši tā Ēnohs staigāja ar Dievu. Esiet uzmanīgi, ka nekļūstat pašpaļāvīgi, neaizdzenat Jēzu un nestrādājat vairāk savā spēkā nekā Meistara garā un spēkā. Neizšķiediet zelta acumirkļus vieglprātīgā tērzēšanā. Atgriežoties no sava misijas darba, neslavējiet sevi, bet pagodiniet Jēzu; paaugstiniet Golgātas krustu. Nevienam neļaujiet jūs slavēt vai jums glaimot, vai turēt jūsu roku, it kā negribētu to atlaist. Bīstieties no katras tamlīdzīgas rīcības. Ja jauni vai pat precēti ļaudis parāda tieksmi jums atklāt savus ģimenes noslēpumus, tad sargieties. Ja viņi izsaka ilgas pēc līdzjūtības, tad ziniet, ka ir laiks būt ļoti uzmanīgiem. Tie, kas ir Kristus Gara pilni un staigā ar Dievu, nejutīs nekādas nesvētas alkas pēc līdzjūtības. Viņiem ir sadraudzība, kas apmierina visas gara un sirds ilgas. Precētiem vīriem, kas pieņem no sievietēm uzmanību, uzslavu un lutināšanu, vajadzētu saprast, ka šo personu mīlestība un interese nav vērtas, lai censtos tās iegūt.
