Mīļais brāli O! Es saņēmu Tavu vēstuli, un man nav vajadzības Tev apliecināt, kādas skumjas izjūt mana sirds par šo tik pēkšņo pagriezienu, kas nesen noticis Tavā dzīvē. Atskatoties pagātnē, es atcerējos Tavus piedzīvojumus Kolorādo; Tavas pārdomas, atrodoties uz klints, no kuras nokāpšana likās neiespējama, un sekojošo daļējo atveseļošanos ticībā; Tavas kārdināšanas, ko izraisīja maldīgas un godkārīgas cerības, ka, atšķiroties no mūsu ļaudīm, iespējams iegūt augstāku stāvokli, nekā paliekot kopā ar tiem; Tavu vilšanos; Tavu teicamo rīcību, paliekot klusu; Dieva ļaužu lūgšanas un līdzjūtību, kas Tevis dēļ pacēlās Debesīs, un manus nepārtrauktos aicinājumus: “Neatstājiet viņu vienu, bet centieties glābt. Viņš ir sapinies valgos; viņš ir atrāvies no Dieva.”
Es atceros pēdējo reizi, kad braucu kopā ar Tavu sievu pirms viņas nāves. Viņu nomāca rūpes par Tevi un bērniem. Viņa teica, ka baidās no nākotnes bērnu dēļ un vīra skepticisma dēļ. “Ja man vajadzētu mirt,” tā sacīja, “un ja viņš atstātu ticību un manus bērnus vadītu uz Sabata pārkāpšanu, cik briesmīgi tas būtu, jo viņš taču saņēmis tik lielu gaismu un tik daudz pierādījumu! Šī iemesla dēļ es gribu dzīvot. Viņa dvēseli nav skāris šis dziļi pārveidojošais darbs, (622) kas, nākot kārdināšanām, būtu bijis viņam par enkuru. Ak, māsa Vaita, sava vīra un bērnu dvēseļu dēļ es turos pie dzīvības. Un es vēlos tev tieši šeit apliecināt, ka no sirds skumstu, ka man un manam vīram sniegto liecību neuzņēmu savādākā garā. Tagad es saprotu, ka mums dotā vēsts bija tieši tāda, kāda mums bija vajadzīga; un, ja mēs to būtu pieņēmuši, tad tā būtu mūs pacēlusi labākā, daudz labākā garīgā stāvoklī, nekā mēs krietnu laiku esam atradušies. Mēs abi bijām lepni garā, un kopš tā laika man gribējās no tevis izvairīties, jo es domāju, ka tu mums netici un nepaļaujies uz mums. Bet pēdējo mēnešu laikā tas viss ir pazudis, un esmu izjutusi to pašu uzticību, tās pašas dziļās simpātijas un mīlestību uz tevi, kādas man bija pagātnē; bet zinu, ka mana laulātā drauga jūtas nav tādas, un ir pavisam maza nozīme man par to ar viņu runāt. Esmu pārāk nespēcīga viņam izskaidrot jautājumus tā, kā es tos saprotu, un viņš ir pārāk nelokāms savos uzskatos; bet es vēlējos tev stāstīt, ka nešaubīgi ticu Liecībām un tavam darbam un sen esmu ilgojusies pēc izdevības tev to pateikt, un tagad es jutīšos brīva. Vai tu man piedosi manus uzskatus un pret tevi vērstos vārdus? Es esmu apbēdinājusi Dieva Garu un reizēm jutusi, ka Viņš mani atstāj; bet tagad man vairs šādu izjūtu nav un jau zināmu laiku esmu no tām brīva. Nekad agrāk nebiju tā sapratusi, kādas briesmas seko neticīgai runāšanai, kā pirms dažām nedēļām. Es ļoti baidos par savu vīru, jo viņa valoda ir neticīga; un bīstos, ka viņš visu atstās un kļūs neticīgs. Ak, kā es vēlētos, kaut varētu viņam palīdzēt!”
Brāli O, kad tu man sacīji, ka Tava sieva mirusi, neticot Liecībām, es Tev neiebildu, bet domāju, ka Tu man neteici patiesību. Pēc tam es nolēmu, ka Tu lielā mērā atrodies tumsā, jo man ir viņas sūtīta vēstule, kurā tā apliecina, ka viņai ir vispilnīgākā uzticība Liecībām un ka viņa zina, ka tās runājušas patiesību par Tevi un viņu. Es piedalījos telts sanāksmē, un tur biji arī Tu. Toreiz tev bija piedzīvojums, kas Tavā dzīvē varēja sniegt (623) lielu vērtību, ja Tu būtu palicis tikpat pazemīgs Dieva priekšā, kāds biji tajā laikā. Tad Tu pazemoji savu sirdi un uz ceļiem lūdzi man Tev piedot to, ko biji sacījis par mani un manu darbu. Tu teici: “Tev nav priekšstata, cik zemiski esmu runājis par tevi.” Es Tev apliecināju, ka vēlos piedot Tev tikpat labprātīgi, kā, ceru, Jēzus piedod man manus grēkus un kļūdas. Tu vairāku cilvēku klātbūtnē paziņoji, ka esi runājis par mani ļaunu; visu to, kā es teicu, es Tev labprāt piedevu, jo tas nebija runāts pret mani. Nekas no pieminētā nebija vērsts pret mani; es biju tikai kalps, kas nesa vēsti, kādu Dievs man bija devis. Tu nebiji nostājies pret mani personīgi; Tu vērsies pret vēsti, ko Dievs Tev sūtīja ar vienkāršu darbarīku. Tas bija Kristus, ko Tu apvainoji, nevis es. “Man nevajag,” es sacīju, “lai tu atzītos un nožēlotu manā priekšā. Rūpējies, lai nebūtu viltus starp tavu dvēseli un Dievu, tad starp tevi un mani arī viss būs kārtībā.” Dažus Tev rakstītos izteicienus Tu vispār biji uztvēris pārspīlētā gaismā. Pēc atkārtotas rūpīgas to izlasīšanas Tu sacīji, ka tagad Tev tie liekas savādāki, un viss tika nokārtots. Pēc šīs sarunas Tu konstatēji, ka nekad iepriekš neesi zinājis, ko nozīmē atgriezties, bet ka tagad esi no jauna piedzimis un pirmoreiz atgriezies. Tu varēji sacīt, ka mīli savus brāļus; Tava sirds bija viegla un laimīga; Tu kā nekad iepriekš redzēji darba svētumu, un Tavas vēstules liecināja par Dieva Gara darba rezultātā Tevī notikušo dziļo pārmaiņu.
Tomēr es zināju, ka Tev būs jānonāk tajā pašā vietā un jātiek kārdinātam tajos pašos punktos, kuros Tu iepriekš biji kritis. Tā Kungs rīkojās ar Israēla bērniem; tā Viņš ir rīkojies ar saviem ļaudīm visos laikmetos. Viņš tos pārbauda tur, kur tie agrāk ir krituši; Viņš tos pārbauda, un, ja tie arī otru reizi kritīs tajā pašā pārbaudījumā, tad tiem ar to būs jāsastopas vēlreiz.
Vienmēr, kad domāju par Tevi, mana sirds sāp; mana dvēsele ir tiešām noskumusi. Katra dvēsele ir dārga, tāpēc ka tā atpirkta (624) ar Jēzus Kristus dārgajām asinīm. Reizēm man šķiet, ka mēs lielā mērā nepareizi novērtējam to, kas pirkts ar Jēzus asinīm — dvēseles atpestīšanu. Pārdomājot bezgalīgo maksu, kas maksāta par atsevišķu dvēseļu glābšanu, es saku sev: “Ko tad, ja šī dvēsele beidzot pazūd? Ja tā atsakās kļūt par skolnieku Kristus skolā, lai vingrinātos lēnprātībā un pazemībā, un negrib nest Kristus jūgu?” Tā, mans brāli, ir bijusi Tava vislielākā kļūda. Ja Tu būtu mazāk paļāvies uz sevi un darījis Jēzu par savu padomdevēju, tad Tu tagad būtu spēcīgs žēlastībā un Jēzus Kristus atzīšanā. Tu nevelc vienu jūgu kopā ar Kristu; Tu neesi piepildīts ar Viņa Garu. Ak, cik ļoti Tavam raksturam vajadzīgs dievišķs veidojums!
Mums par daudz ko būs jāatbild, ņemot vērā mūsu pārākās priekšrocības un zinot, ka mūs tiesās atbilstoši gaismai un izdevībām, kādas Kungs mums dāvinājis. Mēs nevaram aizbildināties, ka mums dota mazāka gaisma nekā tiem ļaudīm, kas laikmetiem ilgi likuši pasaulei brīnīties un bijuši tai kā dzīvs pārmetums. Mēs nevaram sagaidīt sev labvēlīgu spriedumu, jo, līdzīgi Kapernaumai, esam paaugstināti līdz debesīm. Kungs ir strādājis to ļaužu labā, kas ievēro baušļus. Ja gaisma, kas mums sniegta no Debesīm, būtu dāvāta Sodomai un Gomorai, tad tās, iespējams, būtu pastāvējušas līdz šai dienai; un ja varenie darbi, atzīšana un žēlastība, kāda parādīta šiem ļaudīm, būtu vēstīta tumsā esošajām tautām, tad mēs nezinām, cik tālu tās būtu aizsteigušās mums priekšā. Mēs nespējam noteikt, cik daudz labāk tām klāsies tiesas dienā nekā tiem, uz kuriem, tāpat kā uz Tevi, spīdējusi skaidra patiesības gaisma un kas kāda neizskaidrojama iemesla dēļ nogriezušies no viņiem dotā svētā baušļa. Mēs varam vienīgi skumji norādīt uz Tavu gadījumu kā uz brīdinājuma signālu. “Kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (625) Kungs redz ne tā, kā cilvēks redz. Viņa domas un ceļi nav tādi, kādus tos iedomājas vai vēlas aklie, savtīgie cilvēki. Kungs uzlūko sirdi un strādā savos radījumos un ar viņiem, lai tie gribētu un darītu to, ko Viņš pavēl vai prasa, ja tikai tie neatmet Viņa padomu un neatsakās paklausīt Viņa baušļiem.
Tavas dzīves lielākā daļa ir izlietota, pasludinot mācības, kuras dzīves pēdējā posmā Tu gribi noliegt un nosodīt. Kas ir patiesais darbs? Kas ir viltojums? Vai mēs varam uzticēties Tavam spriedumam? Vai mēs varam paļauties uz Tavu rakstu izskaidrojumu? — Nē, mēs to nevaram. Mums draudētu briesmas ieslīgt maldos. Tu nevari ne tagad, ne arī kādā citā turpmākā Tavas dzīves posmā uzskatīt, ka stāvi uz stipras klints. Es neesmu spējusi atturēties no domām par Tavu nākotni. Patiesība man ir dzīva īstenība. Es zinu, ka tā ir patiesība. Dieva Vārds ir neapšaubāms. “Pie bauslības un liecības, ja tie tā nerunās, auseklis viņiem neausīs.” Vai Tava gaisma izdzisīs tumsā?
Es pārrakstu pilnīgākā veidā Lielās cīņas sējumu, kas stāsta par sātana krišanu un grēka ienākšanu mūsu pasaulē; tādēļ varu dzīvāk izjust šo lielo cīņu starp Gaismas Lielkungu Kristu un tumsas lielkungu sātanu, nekā jebkad iepriekš. Redzot sātana daudzos viltīgos plānus, lai panāktu maldošā cilvēka bojāeju un darītu to par Dieva svēto likumu pārkāpēju, līdzīgu sev, es vēlētos, kaut Dieva svētie eņģeļi varētu ierasties virs zemes un parādīt šī jautājuma milzīgo nozīmi. Tādēļ es ļoti jūtu līdzi dvēselēm, kas atkāpjas no gaismas un atzīšanas, un no paklausības Dieva svētajiem likumiem. Kā Ādams un Ieva ticēja sātana meliem: “Jūs būsiet kā Dievs”, tā šīs dvēseles cer ar nepaklausību sasniegt augstākas virsotnes, iegūt sev kādu labāku stāvokli. Es esmu tik ļoti norūpējusies, ka laikā, kad citi guļ, stundām ilgi lūdzu, lai Dievs varenā spēkā salauztu liktenīgo maldu varu (626) pār cilvēka prātu un ar skaidru izpratni vadītu viņus pie Golgātas krusta. Tad es sevi mierinu ar domām, ka visas šīs dvēseles ir atpirktas ar Kunga Jēzus asinīm. Mums var būt mīlestība uz šīm dvēselēm, bet Golgāta liecina, ka Dievs tās mīl. Šis darbs nav mūsu, bet Kunga. Mēs esam tikai ieroči Viņa rokās, kam jādara Viņa prāts, ne mūsu pašu. Mēs skatāmies uz tiem, kas pretojas žēlastības Garam, un drebam par viņiem. Mēs skumstam un jūtamies vīlušies, kad tie izrādās neuzticīgi Dievam un patiesībai; bet vēl dziļākas skumjas mūs pārņem, domājot par Jēzu, kas viņus atpircis ar savām asinīm. Mēs varētu būt gatavi atdot visus mūsu īpašumus, lai izglābtu vienu cilvēku, tomēr saprotam, ka tas nav iespējams. Mēs varētu atdot pat savu dzīvību, lai vienu dvēseli izglābtu mūžīgai dzīvei; tomēr arī šis upuris nebūtu pietiekams. Tāds liels upuris jau ir pienests — Jēzus Kristus dzīve, misija un nāve. Ak, kaut cilvēki pārdomātu šī upura vērtību! Tad viņi būtu spējīgāki saprast pestīšanas lielumu.
