Kad grēks ir nonāvējis morālo uztveri, ļauna darītājs vairs nesaskata sava rakstura trūkumus, ne arī saprot izdarītā ļaunuma briesmīgumu, un, ja viņš nepakļaujas Svētā Gara pārliecinošajam spēkam, tad paliek pret savu grēku daļēji akls. Viņa grēku izsūdzēšana nav sirsnīga un nopietna. Katrai vainas atzīšanai viņš pievieno aizbildināšanos, lai attaisnotu savu rīcību, norādot, ka, ja nebūtu bijuši zināmi apstākļi, tad viņš nebūtu darījis to vai to, par ko tagad tiek norāts. Bet piemēri, kas Dieva Vārdā doti par īstu nožēlu un pazemošanos, atklāj atzīšanās garu, kas grēku neatvaino un nemēģina sevi at-taisnot.
Pāvils necentās sevi aizsargāt; viņš savu grēku parāda vistumšākajās krāsās, nemēģinot mazināt savu vainu. Viņš saka: “Saņēmis pilnvaras no augstajiem priesteriem, es esmu daudz svēto ieslēdzis cietumā, un, kad viņus nomaitāja, man tas bija pa prātam. Pa visām sinagogām es tos daudzkārt ar sodiem esmu spiedis zaimot, pārlieku pret tiem trakojis, vajādams tos pat svešās pilsētās.” Viņš nevilcinās paziņot, ka “Kristus Jēzus ir nācis pasaulē grēciniekus izglābt, starp kuriem es esmu lielākais”.
Pazemīga un sagrauzta sirds, ko klusinājusi īsta nožēla, spēs kaut cik vērtēt Dieva mīlestību un Golgātas cenu; un, kā dēls atzīstas tēvam, kas viņu mīl, tā patiess grēku nožēlotājs visus savus grēkus nesīs Dieva priekšā. Un ir rakstīts: “Ja mēs savus grēkus izsūdzam, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums grēkus piedod un mūs šķīsta no visas netaisnības.”
