(629) Mīļais brāli P! No tavas vēstules redzu, ka Tevi apņēmusi neticība un Tu šaubies, vai tavā gadījumā ir kāda cerība. Kā Kristus sūtne es Tev gribētu teikt: “Cerē uz Dievu.” Viņš “tik ļoti mīlēja pasauli, ka atdeva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai visi, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. Vai tiešām Tu nevari smelties drosmi šajā žēlastības pilnajā apsolījumā? Sātans daudzkārtīgi var teikt, ka Tu esi grēcinieks, bet Tu vari atbildēt: Tiešām es esmu grēcinieks, bet “Kristus Jēzus nāca pasaulē, lai glābtu grēciniekus”.
Jēzus sacīja: “Es neesmu nācis taisnus aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus.” Un atkal: “Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks Debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas [no grēkiem], nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” Vai Tu negribi ticēt šiem dārgajiem vārdiem? Vai Tu tos neuzņemsi savā sirdī? “Meklējiet to Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu! Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie tā Kunga, ka Tas par viņu apžēlojas, un pie mūsu Dieva, jo Viņš ir bagāts žēlastībā.” Vai šis apsolījums nav plašs, dziļš un pilnīgs? Vai Tev iespējams lūgt vēl kaut ko vairāk? Vai Tu neatļausi Kungam tieši šeit Tavā labā pacelt karogu pret ienaidnieku? Sātans ir gatavs nolaupīt šos svētīgos Dieva apliecinājumus. Viņš vēlas dvēselei atņemt katru cerības atblāzmu un katru gaismas staru, bet neļauj viņam to darīt. Vingrinies ticībā, cīnies labo ticības cīņu, pretojies šīm šaubām, iepazīsties ar apsolījumiem.
“Ja Es taisnajam saku, ka viņš dzīvos, un viņš, paļaudamies uz savu taisnību, dara ļaunu, tad neviens nepieminēs vairs visas viņa taisnības, bet viņš mirs tā ļaunuma dēļ, ko viņš darījis. Un, (630) ja Es piedraudu bezdievim: tu mirsi, — un tas atgriežas no saviem grēkiem un rīkojas pēc patiesības un taisnības, (..) tad tas patiesi dzīvos un nemirs. Viņa grēkus, ko viņš nodarījis, vairs nepieminēs, viņš rīkojas pēc patiesības un taisnības, viņš patiesi dzīvos.”
“Kā lai es tuvojos tam Kungam? Vai lai es nometos zemē augstā Dieva priekšā? Vai lai es tuvojos Viņam ar dedzināmiem upuriem, veltījot Viņam gadu vecus telēnus? Vai var iegūt tā Kunga labpatiku ar daudziem tūkstošiem aunu, ar desmit tūkstošiem eļļas straumju? Jeb vai man jādod par manu pārkāpumu mans pirmdzimtais, manas miesas auglis par manas dvēseles grēkiem? Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko tas Kungs no tevis prasa, proti — darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” Kad sātans Tev tuvojas, kārdinot atmest visas cerības, tad norādi viņam uz šiem vārdiem. Lūdz līdz ar Dāvidu: “Nepiemini manus jaunības grēkus un pārkāpumus, bet piemini mani pēc savas žēlastības savā lielajā laipnībā, ak, Kungs! Tas Kungs ir laipnīgs un taisns, tāpēc Viņš atgriež grēciniekus uz pareiza ceļa. Pazemīgos Viņš vada savā taisnībā, un tiem, kas pazemoti, Viņš māca savu ceļu.”
“Tad nāciet, turēsim tiesu, saka tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna. Ja jūs būsit Man padevīgi un paklausīgi, tad jūs baudīsiet zemes svētību. Bet, ja jūs pretosieties un nepaklausīsiet, būsiet cietgalvīgi, tad zobens jūs aprīs, jo tā Kunga mute to runājusi!” Šie apsolījumi ir skaidri un noteikti, bagātīgi un pilnīgi, bet tie visi doti ar nosacījumiem. Vai, pakļaujoties tiem, Tu nevari uzticēties, ka Kungs piepildīs savu Vārdu? Lai šie svētīgie apsolījumi, ielikti ticības ietvarā, tiek novietoti atmiņas zālēs. Neviens no tiem nepievils. Visu, ko Dievs ir runājis, Viņš darīs. “Tas ir uzticīgs, kas to apsolījis.”
Darbs, kas tev jādara no savas puses, ir skaidri pateikts: “Mazgājieties, šķīstieties, pārtrauciet (631) savus ļaunos darbus Manu acu priekšā! Mitieties ļaunu darīt! Mācieties labu darīt, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāreņiem, aizstāviet atraitni!” “Tā ka [bezdievis] atdod viņam ieķīlāto tā īpašniekam, atmaksā par laupīto un staigā pēc dzīves likumiem, un nedara ļauna, tad tas patiesi dzīvos un nemirs.” “Kad jūs sakāt: tā Kunga rīcība nav taisna, — tad klausieties jūs, Israēla nams! Vai tad tiešām Mana rīcība lai būtu netaisna? Vai ne drīzāk jūsu rīcība nav netaisna?” “Vai tad Man kaut kā īpaši patīk bezdievja nāve, saka Dievs tas Kungs, un ne gan tas, ka viņš novēršas no sava ļaunā ceļa un dzīvo?” “Tādēļ Es jūs ikvienu tiesāšu, Israēla nams, pēc jūsu ceļiem, tā saka Dievs tas Kungs, atgriezieties, atsakieties no visiem saviem pārkāpumiem, lai tie netop jums par apgrēcību. Atstājieties no visiem saviem pārkāpumiem, ar ko jūs noziegušies pret Mani, iegūstiet jaunu sirdi un jaunu garu. Kāpēc gan jūs gribat mirt, Israēla nams? Jo Es nebūt nepriecājos par tā nāvi, kam jāmirst, saka Dievs tas Kungs, tādēļ atgriezieties, tad jūs dzīvosiet.”
Šeit Kungs skaidri atklājis savu gribu glābt grēcinieku. Un daudzu nostāja, izsakot šaubas un neticību, vai Dievs viņus glābs, ir ēnas mešana uz Dieva raksturu. Tie, kas sūdzas par Viņa bardzību, tiešām saka: “Kunga ceļš nav taisns.” Bet Viņš skaidri parāda, ka vainīgs ir grēcinieks: “Vai jo vairāk jūsu ceļi nav netaisni? Vai Es varu jūsu pārkāpumus piedot, ja jūs tos nenožēlojat un neatgriežaties no saviem grēkiem?” Iepriekš citētajos Rakstu vārdos Dieva raksturs ir pilnīgi attaisnots. Kungs pieņems grēcinieku, ja tas atstās un nožēlos savus grēkus, tā lai Dievs var strādāt ar viņa pūlēm rakstura pilnveidošanā. Apsolījumi nav jā un nē, bet, ja cilvēks pakļaujas nosacījumiem, tad tie Kristū ir “jā un Viņā Āmen, Dievam par godu (632) caur mums”. Nododot savu Dēlu par pasaules grēkiem, Dievs visā pilnībā vēlējās sniegt cilvēkam iespēju izglābties, ne pārkāpumos un netaisnībā, bet gan atstājot grēku, mazgājot savas rakstura drēbes un tās balinot Jēra asinīs. Viņš grib atņemt no cilvēka visu to, kas Viņam pretīgs, ko Viņš ienīst; bet šajā darbā vajadzīga cilvēka līdzdarbība. Grēks ir jāatstāj, jāienīst un ticībā jāpieņem Kristus taisnība. Tādā veidā dievišķais spēks sadarbosies ar cilvēcisko.
Mums jāsargās dot vietu šaubām un neticībai un savā izmisumā apsūdzēt Dievu, parādot Viņu pasaules priekšā nepareizā gaismā. Apšaubīšana — tā ir nostāšanās sātana pusē. “Nabaga dvēseles,” viņš saka, “es jums jūtu līdzi, jūs skumstat zem grēka nastas; bet Dievam nav līdzjūtības. Jūs ilgojaties pēc cerības stara; bet Dievs jūs pamet, lai jūs ietu bojā, un atrod gandarījumu jūsu postā.” Tā ir briesmīga krāpšana. Neuzklausi kārdinātāju, bet saki: “Jēzus ir miris, lai es varētu dzīvot. Viņš mani mīl un negrib, ka es eju bojā. Man ir līdzjūtīgs Debesu Tēvs; un, lai gan esmu apvainojis Viņa mīlestību, lai gan esmu izšķiedis svētības, ko Viņš man savā laipnībā devis, es celšos, iešu pie sava Tēva un sacīšu: ‘Es esmu grēkojis un vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par Tavu dēlu, dari mani par vienu no saviem algādžiem.’” Līdzība Tev stāsta, kā maldošais tiks uzņemts. “Kad viņš vēl bija tālu, tad viņa tēvs to redzēja, un viņš iežēlojās par to un skrēja, un krita viņam ap kaklu, un to skūpstīja.” Tā Bībele attēlo Dieva labprātību uzņemt nožēlojošu grēcinieku, kas atgriežas pie Viņa.
Bet pat šī līdzība, tik maiga un aizkustinoša, nepavisam neizsaka Debesu Tēva bezgalīgo līdzjūtību. Kungs caur pravieti saka: “Es tevi esmu mīlējis ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es tevi žēlīgi esmu vilcis pie sevis.” Kamēr grēcinieks vēl ir tālu no Tēva mājām un svešā zemē izšķiež savu mantu, Tēva sirds par viņu skumst; un dvēselē pamodusies vēlēšanās (633) atgriezties pie Dieva ir tikai Viņa Gara maigais lūgums, aicinot un velkot maldošo atpakaļ pie Tēva mīlošās sirds.
Vai par šiem Tev dotajiem Bībeles apsolījumiem Tu vēl vari šaubīties? Vai Tu vari ticēt, ka tad, ja nabaga grēcinieks ilgojas atgriezties, ilgojas atstāt savus grēkus, Kungs viņu stingri attur no nākšanas nožēlā pie Viņa kājām? Nost ar tādām domām! Nav nekā, kas Dievu varētu vairāk apkaunot kā šādi uzskati. Nav nekā, kas Tavu dvēseli varētu ievainot vairāk kā šādu domu auklēšana par mūsu Debesu Tēvu. Tādā veidā izprotot Dievu, visa mūsu garīgā dzīve kļūs bezcerīga. Tāds uztveres veids atņem drosmi meklēt Dievu vai Viņam kalpot. Mums nevajag domāt par Dievu vienīgi kā par tiesnesi, kas gatavs pasludināt pret mums spriedumu. Viņš ienīst grēku, bet, mīlēdams grēcinieku, Viņš Kristus personā nodeva sevi, lai visi, kas vēlas, varētu tikt glābti un mantotu mūžīgu svētlaimi godības valstī.
Kungs pats dara zināmu savu raksturu, ko sātans ļaunprātīgi parādījis nepareizā gaismā. Viņš pats atklājies kā “Kungs, Kungs ir žēlīgs un sirdsmīlīgs Dievs, lēnprātīgs un liels žēlastībā un uzticībā, kas parāda žēlastību daudz tūkstošiem, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus”. Vai ir vēl spēcīgāki un maigāki vārdi par tiem, kādus Kungs ir izvēlējies, lai izteiktu savu mīlestību uz mums? Viņš saka: “Vai sieva var aizmirst savu zīdāmo bērnu, neapžēlodamās par savu miesīgo dēlu? Un jebšu viņa to aizmirstu, tomēr Es tevi neaizmirsīšu.”
Pestīšanas plānā “žēlastība un uzticība sastopas, taisnība un miers skūpstās”. Visu zinošais, visspēcīgais Dievs, kas mājo nepieejamā gaismā, ir mīlestības un laipnības pilns. Tāpēc dod godu Dievam, Tu, kas šaubies un drebi; jo Jēzus dzīvo, lai mūs aizstāvētu. Dod Dievam godu par to, ka Viņš dāvināja savu mīļo Dēlu un ka Tas nav velti par mums miris. (634)
