(651) Mīļais brāli Q! Es priecājos, ka Tu tagad atrodies …, un, ja Tu pareizi izlietosi Tev dāvāto uzticību, tad būsi īstais vīrs īstajā vietā. Paša “es” jāizslēdz no redzesloka, lai tas nesabojā darbu, kaut arī tas būtu dabiski. Staigā pazemīgi ar Dievu. Strādāsim Kungam ar nesavtīgu enerģiju, nekad neaizmirstot, ka Viņš ir vienmēr klātesošs. Domā par Mozu, kāda izturība un pacietība raksturoja viņa dzīvi. Pāvils savā Vēstulē ebrejiem saka: “It kā neredzamo redzēdams, viņš izturēja.” Pāvils rāda, ka raksturs, kāds bija Mozum, nenozīmē vienkārši pasīvu pretošanos ļaunajam, bet gan neatlaidību taisnīgā nostājā. Viņš savā priekšā vienmēr turēja Kungu, un Kungs pastāvīgi bija viņam pa labo roku, lai palīdzētu.
Mozus dziļi izjuta Dieva personīgo klātbūtni. Viņš ne tikai skatījās uz Kristu pāri gadsimtiem, kad Tas kļūs redzams miesā, bet redzēja Kristu arī sevišķā veidā pavadām Israēla bērnus visā ceļojuma laikā. Dievs viņam bija īstenība, vienmēr domās klātesošs. Kad viņu pārprata, kad bija jāstājas vaigu vaigā pretī briesmām un Kristus dēļ jāpanes apvainojumi, viņš pacieta neatriebjoties. Mozus ticēja Dievam kā tādam, kas viņam vajadzīgs un kas tam vēlas palīdzēt viņa vajadzības dēļ. Dievs tam bija vienmēr klātesoša palīdzība.
Daudz no tās ticības, ko redzam, pastāv tikai vārdos; patiesa, paļāvīga, neatlaidīga ticība ir reta. Mozus no savas pieredzes saprata apsolījumu, ka Dievs būs atmaksātājs tiem, kas Viņu čakli meklē. Viņš vērtēja šo atalgojumu. Tas ir otrs punkts ticībā, kurā mēs vēlamies iedziļināties: Dievs atalgos cilvēka ticību un paklausību. Ja šo ticību ieauž dzīvē, tā katru, kas bīstas un mīl Dievu, darīs spējīgu izturēt pārbaudījumus. Mozus pilnīgi uzticējās Dievam, tāpēc ka viņam bija ticība, kas apsolījumus attiecināja uz sevi. (652) Viņam bija nepieciešama palīdzība, un viņš pēc tās lūdza un to ticībā satvēra, savā dzīvē ieaužot pārliecību, ka Dievs par viņu rūpējas. Viņš ticēja, ka Dievs vada tā dzīvi visos sīkumos. Viņš saskatīja un atzina Dievu katrā savas dzīves vismazākajā norisē un sajuta, kā uz viņu skatās Visuredzošā acis, kurš sver motīvus un pārbauda sirdi. Viņš raudzījās uz Dievu, uzticoties, ka Kungs dos spēku jebkurā kārdināšanā palikt nesamaitātam. Viņš zināja, ka tam uzdots sevišķs darbs, tādēļ ilgojās, cik tālu vien iespējams, šo darbu veikt sekmīgi. Bet viņš arī apzinājās, ka bez dievišķas palīdzības to nespēj, jo tas bija darbs ar stūrgalvīgiem ļaudīm. Dieva klātbūtne darīja to spējīgu izturēt vissmagākajā stāvoklī, kādā vien cilvēks var nokļūt.
Mozus ne tikai domāja par Dievu; viņš Dievu redzēja. Dievs bija pastāvīgi viņa acu priekšā. Viņš nekad nenovērsa skatu no Kunga vaiga. Viņš redzēja Jēzu kā savu Pestītāju un ticēja, ka tam pieskaitīs Pestītāja nopelnu. Šī ticība Mozum nebija iedoma; tā bija īstenība. Tas ir mums vajadzīgais ticības veids — ticība, kas var izturēt pārbaudi. Ak, cik bieži mēs padodamies kārdināšanai, tāpēc ka savas acis neturam pievērstas Jēzum! Mūsu ticība nav pastāvīga, jo, apmierinot savas iegribas, mēs grēkojam un nedzīvojam tā, “it kā Neredzamo redzēdami”.
Mans brāli, dari Kristu ik dienas, ik stundas par savu Pavadoni, un Tu nesūdzēsies, ka Tev nav ticības. Domā par Kristu! Skati Viņa raksturu! Runā par Viņu! Jo mazāk Tu cildināsi sevi, jo vairāk cildināma Tu ieraudzīsi Jēzū. Dievam priekš Tevis ir darbs. Turi Kungu vienmēr savā priekšā. Brāli un māsa Q, sniedzieties augstāk un arvien augstāk pēc skaidrāka priekšstata par Kristus raksturu. Kad Mozus lūdza: “Rādi man, lūdzams, savu godību,” Kungs viņam nepārmeta, bet izpildīja viņa lūgumu. Kungs savam kalpam paziņoja: “Es visai savai laipnībai likšu garām iet tavā priekšā un saukšu (653) Kunga vārdu tavā priekšā.” Mēs atraujamies no Dieva, un tas ir iemesls, kāpēc neredzam atklājamies Viņa spēku.
