(661) “Vecos laikos Dievs runāja uz cilvēkiem ar praviešu un apustuļu muti. Šinīs dienās Viņš runā uz tiem ar sava Gara liecībām. Nekad Dievs nav nopietnāk pamācījis savus ļaudis attiecībā uz Savu prātu un ceļu, pa kuru Viņš vēlas, lai tie ietu, kā tagad.” [LD 4, 148. (1876)]
“Kungs atradis par vajadzīgu ļaut man redzēt Viņa tautas trūkumus un maldus. Kaut arī man tas bijis sāpīgi, es saskaņā ar Dieva Gara priekšrakstiem vainīgajiem esmu uzticīgi darījusi zināmas viņu kļūdas un dziedināšanas līdzekļus… Tādā veidā Dieva Gars ir pasludinājis brīdinājumus un sodu, neaizturot arī jaukos žēlastības apsolījumus…
Grēkus nožēlojošiem grēciniekiem nav nekāda iemesla būt izmisušiem tāpēc, ka viņiem atgādina to pārkāpumus un brīdina par draudošajām briesmām. Tieši šīs pūles viņu labā rāda, cik ļoti Dievs tos mīl un vēlas glābt. Tiem tikai jāpaklausa Dieva padomam un jādara Viņa prāts, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. Dievs liek savu ļaužu grēkus viņu priekšā, lai tie tos dievišķās patiesības gaismā redzētu visā to briesmīgumā. Tad viņu pienākums ir uz visiem laikiem no tiem atsacīties.” “Ja Dieva ļaudis atzītu Kunga rīcību ar viņiem un pieņemtu pamācības, tad savām kājām atrastu taisnu ceļu un gaismu, kas viņus vadītu cauri tumsai un nedrošībai.” [LD 4, 14.15. (1876)]
“Brīdinājumi un rājieni maldošajiem septītās dienas adventistiem netiek doti tāpēc, ka viņu dzīve būtu vairāk nosodāma nekā vārda kristiešu dzīve, kuri atrodas plaši pazīstamajās draudzēs, ne arī tāpēc, ka viņu priekšzīme un darbi ir sliktāki par to adventistu darbiem, kas atsakās paklausīt Dieva likumam un tā prasībām, bet gan tāpēc, ka tie ir saņēmuši lielu gaismu un ar savu ticības apliecību nostājušies kā Dieva īpaši, izredzēti ļaudis, kuriem Dieva likumi rakstīti (662) sirdī. Savu uzticību Debesu Dievam tie apliecina ar paklausību Viņa pārvaldības likumiem. Tie ir Dieva pārstāvji virs zemes. Ikkatrs grēks tos šķir no Dieva un īpašā veidā apkauno Viņa Vārdu, dodot iespēju Kunga svēto likumu ienaidniekiem apkaunot Viņa lietu un Viņa ļaudis, kurus Tas nosaucis par izredzētu tautu, ķēniņa priesterību, svētu cilti, Dieva īpašiem ļaudīm, kam jāpasludina Tā tikumi, kas viņus izaicinājis no tumsas savā brīnišķajā gaismā…
Kungs rāj un labo ļaudis, kas sakās turam Viņa likumus. Viņš uzrāda to grēkus un atklāj netaisnību, jo vēlas tos atšķirt no visiem grēkiem un ļaunuma, lai tie, Viņu bīstoties, kļūtu pilnīgi svēti… Dievs tos rāj un labo, lai tie tiktu šķīstīti, svētoti, pacelti un beidzot pagodināti pie Viņa troņa.” [LD 2, 452.453. (1870)]
“Es pārskatīju Sabata turētājiem dotās liecības un jutos pārsteigta par Dieva žēlastību un rūpēm attiecībā uz saviem ļaudīm, tik daudz viņus brīdinot, rādot tiem draudošās briesmas un darot zināmu augsto stāvokli, kādu tiem pēc Dieva prāta vajadzētu ieņemt. Ja tie paliktu Viņa mīlestībā un atšķirtos no pasaules, tad Kungs viņus apņemtu ar savām īpašajām svētībām un liktu pār tiem spīdēt savai gaismai. Tad viņu iespaids uz labu būtu izjūtams visās darba nozarēs un visās evaņģēlija lauka daļās. Bet, ja tie nesaskaņosies ar Dieva prātu, ja arī turpmāk tikpat maz sapratīs Dieva darba augsto raksturu kā pagātnē, tad viņu iespaids un piemērs kļūs par briesmīgu lāstu. Viņi darīs ļaunu un tikai ļaunu. Pie to drēbēm tiks atrastas dārgo dvēseļu asinis.
Atkārtoti ir dotas brīdinošas liecības. Es jautāju: Kas tās ir ņēmis vērā? Kas ir (663) čakli nožēlojis savus grēkus, savu kalpošanu elkiem un sācis nopietni dzīties pretī mērķim, pēc godalgas, ko iegūt mūs Kristū Jēzū aicina pats Dievs?… Norūpējusies esmu gaidījusi, cerēdama, ka Kungs uz kādiem liks savu Garu un tos izlietos kā taisnības darbarīkus, lai atmodinātu draudzi un savestu to kārtībā. Esmu nonākusi gandrīz līdz izmisumam, redzot gadu pēc gada vēl lielāku atkāpšanos no tās vienkāršības un skaidrības, kam, kā Dievs man rādīja, vajadzēja raksturot Viņa sekotāju dzīvi. Interese par Dieva lietu un nodošanās tai arvien vairāk ir samazinājusies. Es jautāju: Vai tie, kas apgalvo, ka uzticas Liecībām, ir centušies dzīvot saskaņā ar gaismu, kas tajās dota? Vai viņi ir ievērojuši dotos brīdinājumus? Vai viņi ir ņēmuši vērā saņemtās pamācības?” [LD 2, 483.484. (1870)]
