“Daudzi tagad nicina uzticīgos pārmetumus, kurus Dievs viņiem dod liecībās. Man rādīja, ka daži šinīs dienās ir gājuši pat tik tālu, ka, līdzīgi ļaunajam Israēla ķēniņam, sadedzinājuši viņiem rakstītos norājošos un brīdinošos vārdus. Tomēr pretošanās Dieva brīdinājumiem neaizkavēs to piepildīšanos. Nepadošanās Kunga vārdiem, kas runāti caur Viņa izredzēto rīku, tikai izaicinās Viņa dusmas un beidzot nesīs vainīgajam grēciniekam drošu nāvi. Grēcinieka sirdī bieži iedegas īgnums pret darbarīku, kuru Dievs izraudzījis pārmetumu izteikšanai. Tā ir bijis vienmēr, un tas pats gars, kas par paklausību Kunga Vārdam vajāja un iemeta cietumā Jeremiju, valda arī šodien.” [LD 4, 180. (1876)]
Kopš mana darba sākuma, kad tiku aicināta nest skaidru, noteiktu liecību, norāt maldības un netaupīt, ir bijuši tādi, kas pretojās manai liecībai un pēc tam ir teikuši mierinošus (679) vārdus, lai, apmetot visu ar nelīpošiem kaļķiem, iznīcinātu mana darba iespaidu. Kungs man lika izteikt rājienu, un tad atsevišķi indivīdi nostājās starp mani un ļaudīm, lai manai liecībai atņemtu spēku.
“Gandrīz katrā gadījumā, kad nepieciešams rājiens, būs kādi, kas pilnībā neredz to, cik apbēdināts ir Kunga Gars un apkaunota Viņa lieta. Tāpēc ka ir aizskartas izjūtas, tādi ļaudis jutīs līdzi tiem, kas pelnījuši rājienu. Visa šī nesvētā līdzjūtība līdzjutējus padara par līdzdalībniekiem norātās personas vainā. Ja norātajam atļautu izjust savas nepareizības, tad deviņos gadījumos no desmit viņam būtu palīdzēts tās ieraudzīt un līdz ar to laboties. Bet uzbāzīgi, nesvēti līdzjutēji pavisam nepareizi iztulko norājēja motīvus un dotā rājiena nozīmi un, jūtot līdzi norātajam, vedina domāt, ka pret viņu tiešām izturējušies netaisni; un tas dusmās saceļas pret to, kurš ir izpildījis tikai savu pienākumu. Bet, kas uzticīgi veiks savu nepatīkamo pienākumu, apzinoties atbildību Dieva priekšā, tie saņems Viņa svētības.” [LD 3, 359. (1875)]
“Šajās pēdējās dienās ir sastopami cilvēki, kas grib kliegt: “Runājiet uz mums glaimus, pravietojiet viltu!” Bet tas nav mans darbs. Dievs man licis norāt Viņa ļaudis; un tikpat droši, cik droši ir tas, ka Viņš man uzticējis šo smago nastu, Viņš prasīs atbildību par to, kā tie, kuriem šī vēsts ir sniegta, pret to ir izturējušies. Ar Dievu nevar jokoties, un tie, kas nicina Viņa darbu, saņems pēc saviem nopelniem. Es pati neesmu izvēlējusies šo nepatīkamo pienākumu. Tas man nesagādās cilvēku labvēlību un uzslavu. Šo darbu vērtēs tikai nedaudzi. Bet kas ar saviem sagrozījumiem, greizsirdīgajām aizdomām un neticību cenšas manas pūles padarīt otrtik smagākas, radot cilvēku prātā aizspriedumus pret Liecībām, kuras Dievs man devis, un ierobežo (680) manu darbu, tiem par savu rīcību būs jāatbild Dievam, kamēr es iešu uz priekšu, cik Aizgādība un mani brāļi pavērs man ceļu. Sava Pestītāja vārdā un Viņa spēkā es darīšu visu, ko vien spēšu… Mans pienākums nav izpatikt sev, bet darīt mana Debesu Tēva prātu, kas man ir uzticējis šo darbu.” [LD 4, 231.232. (1876)]
Ja Dievs man sniedzis kādu vēsti, lai to nestu Viņa ļaudīm, tad tie, kas grib mani traucēt darbā un mazināt ļaužu ticību patiesībai, karo nevis pret darbarīku, bet pret Dievu. “Tas nav darbarīks, kuru jūs noniecināt un apvainojat, bet gan Dievs, kas runājis uz jums šajos brīdinājumos un rājienos.” “Gan-drīz nav iespējams cilvēkiem vairāk apvainot Dievu, kā nicinot un atmetot darbarīkus, kurus Dievs nozīmējis viņu vadīšanai.” [LD 5, 235.; LD 3, 355]
