Uz bīstamas zemes atrodas ne tikai tie, kas Liecības atklāti atmet vai par tām šaubās. Gaismu neievērot nozīmē to atmest.
“Daži no jums ar vārdiem atzīst rājienus, bet savā sirdī jūs tos nepieņemat. Jūs turpināt iesākto ceļu, kļūstot tikai nejūtīgāki pret Dieva Gara iespaidu, arvien aklāki, neprātīgāki, pazaudējot pašsavaldīšanos, morālos spēkus, centību un patiku uz dievbijīgu dzīvi; un, ja neatgriezīsieties, jūs beidzot atmetīsiet paļāvību uz Dievu. Saņēmuši rājienus, jūs neesat pārliecinoši izmainījuši savu dzīvi, tāpēc ka jūs neredzējāt un neizpratāt sava rakstura trūkumus un milzīgo atšķirību starp jūsu un Kristus dzīvi.” “Ko līdz daudzās lūgšanas, ja jūsu sirdī ir netaisnība? Ja jūs pilnīgi neizmainīsieties, tad tuvākā nākotnē nogursiet no pārmetumiem, līdzīgi Israēla bērniem, un tāpat atkritīsiet no Dieva.” [LD 4, 332. (1879)] (681)
“Daudzi rīkojas tieši pretēji gaismai, ko Dievs devis saviem ļaudīm, jo viņi nelasa grāmatas, kas brīdinājumos, rājienos un biedinājumos satur gaismu un atziņas. Pasaulīgas rūpes, mīlestība uz modi un ticības trūkums ir novērsis uzmanību no gaismas, kuru Dievs savā žēlastībā un laipnībā devis, bet maldus saturošās grāmatas un periodiskie izdevumi izplatās pa visu zemi. Visur pieaug skepticisms un neticība. Dārgā gaisma, kas nāk no Dieva troņa, tiek paslēpta zem pūra. Par tādu nolaidību Dievs no saviem ļaudīm prasīs atbildību. Būs jādod norēķins par katru gaismas staru, kuram Viņš ļāvis spīdēt pār mūsu taku, — vai to esam izlietojuši, lai pieaugtu dievišķās lietās, vai arī atmetuši, tāpēc ka patīkamāk bija paklausīt savām tieksmēm.” [LD 4, 134. (1882)]
Lielās cīņas un arī Liecību sējumus vajadzētu ienest katrā Sabata ievērotāju ģimenē, un brāļiem jāapzinās to vērtība, izvēloties tās lasīt. Kas šīm grāmatām plānojuši zemas cenas un kura draudze iegādājusies tikai vienu eksemplāru, tie nav rīkojušies gudri. Tām vajadzētu atrasties katras ģimenes bibliotēkā, un tās vajadzētu lasīt un atkal pārlasīt. Lai tās atrodas tur, kur daudzi tās var lasīt.” [LD 4, 391,390. (1880)]
Kaut sludinātāji un ļaudis atcerētos, ka tad, ja Evaņģēlija patiesība neglābj, tā nocietina! Atmetot gaismu, cilvēki paliek par gūstekņiem, saistīti tumsas un neticības važās. “Dvēseles, kas dienu no dienas liedzas paklausīt žēlastības aicinājumiem, drīz var klausīties vissirsnīgākos lūgumus, nejūtot dvēselē ne mazāko saviļņojumu. Kā Dieva līdzstrādniekiem mums vajadzīga daudz dedzīgāka dievbijība un mazāk pašpaaugstināšanās. Jo vairāk tiek paaugstināts paša es, jo mazāka ir ticība Dieva Gara Liecībām. … Tie, kas pilnībā paļaujas uz sevi, arvien mazāk un mazāk varēs saskatīt Dievu Viņa Gara Liecībās.” [LD 5, 134. (1882)]
