(682) “Tiem, kurus norāj Dieva Gars, nevajadzētu sacelties pret pazemīgo darbarīku. Ne maldīgs mirstīgais, bet Dievs ir runājis, lai glābtu viņus no bojāejas.” [LD 3, 257. (1873)] Cilvēka dabai nav patīkami saņemt rājienu, un cilvēka sirdij, ko nav apgaismojis Dieva Gars, ir neiespējami saprast rājiena nepieciešamību, ne arī svētību, ko tas grib sniegt. Pakļaujoties kārdināšanai un nododoties grēkam, cilvēka prāts aptumšojas. Morālā izjūta tiek sabojāta. Sirdsapziņas brīdinājumi tiek atstāti neievēroti, un tās balss vairs nav tik dzirdama. Cilvēks pakāpeniski zaudē savas spējas izšķirt pareizo no nepareizā, līdz viņš vairs nejūt, kāds ir viņa stāvoklis Dieva priekšā. Viņš var ievērot reliģijas formas un dedzīgi turēties pie tās mācībām, paliekot bez šo mācību gara. Viņa stāvokli Uzticīgais Liecinieks apraksta šādi: “Tu saki: Es esmu bagāts un pārpārēm bagāts, un man nekā nevajag; un tu nezini, ka tu esi nelaimīgs un nožēlojams, nabags, akls un kails.” Kad Dieva Gars ar norājošu vēsti rāda, kāds ir viņa stāvoklis, tas nespēj saskatīt, ka vēsts ir patiesa. Bet vai tāpēc brīdinājums viņam jāatmet? — Nē. Dievs ir devis pietiekošus pierādījumus, lai visi, kas vēlas, paši varētu pārliecināties par Liecību raksturu; ja viņi ir atzinuši, ka Liecības ir no Dieva, tad viņiem rājiens jāpieņem, pat ja tie neredz savas rīcības grēcīgumu. Ja jau tie savu stāvokli pilnīgi apzinātos, kāpēc tad būtu vajadzīga pamācība? Tieši tāpēc, ka viņi to nezina, Dievs žēlastībā to parāda, lai tie varētu nožēlot un laboties, kamēr nav par vēlu. “Kas nicina brīdinājumus, tos atstās aklumā, lai viņi paši sevi piekrāptu; bet, kas tos ievēro un dedzīgi ķeras pie darba, lai atšķirtos no grēkiem un saņemtu vajadzīgo žēlastību, to sirds durvis atvērsies, ka viņu dārgais Pestītājs varētu ieiet un pie tiem mājot.” [LD 3, 257.(1873)] “Tie, kas ar Dievu savienoti visciešāk, ir (683) ļaudis, kas pazīst Viņa balsi, kad Viņš uz tiem runā. Tie, kas ir garīgi, izšķir garīgas lietas. Tādi cilvēki jutīsies pateicīgi, ka Kungs ir parādījis viņu kļūdas.” [LD 5, 134.]
“Dāvids mācījās gudrību no Dieva rīcības ar viņu un pazemīgi noliecās zem Visaugstākā pārmācībām. Pravieša Nātana uzticīgais ziņojums par viņa stāvokli iepazīstināja to ar viņa grēkiem un palīdzēja no tiem atbrīvoties. Lēnprātīgi viņš pieņēma padomu un pazemojās Dieva priekšā. Viņš izsaucās: “Kunga bauslība ir pilnīga un atgriež dvēseli no grēkiem.” [LD 4, 14.15.(1876)]
“Bet, ja esat bez pārmācīšanas, pie kuras visiem ir bijusi daļa, tad jūs… neesat dēli.” Mūsu Kungs ir sacījis: “Ko Es mīlu, to Es pārmācu un pamācu.” “Ikviena pārmācīšana, klāt būdama, mums nešķiet līksmība esot, bet noskumšana; bet pēc tā dod taisnības un miera augļus tiem, kas caur to izmācīti.” Lai gan pārmācība ir rūgta, tomēr to nozīmējusi Tēva maigā mīlestība, lai mēs varētu būt Viņa svētuma līdzdalībnieki.
