Daži izturas tā, it kā brīdinājumiem, padomiem un rājieniem, kurus Kungs devis caur savu kalponi, ja tie nav saņemti sevišķā atklāsmē par katru atsevišķo gadījumu, nebūtu lielāka vērtība kā padomiem un brīdinājumiem no citiem avotiem. Dažos gadījumos ir aizrādīts, ka, dodot liecību atsevišķām draudzēm vai personām, tā rakstīt mani esot ietekmējušas no draudzes locekļiem saņemtās vēstules. Ir bijuši tādi, kas apgalvojuši, ka liecības, kuras devis Dieva Gars, izsakot tikai manu personisko spriedumu, kas pamatots uz ziņām, kuras iegūtas no cilvēciskiem avotiem. Šis apgalvojums ir pilnīgi nepareizs. Ja tomēr, atbildot uz kādu jautājumu, apgalvojumu vai uzaicinājumu no draudzēm vai atsevišķām personām, ir uzrakstīta liecība, kas satur gaismu, ko Dievs par šo lietu devis, (684) tad tas, ka liecība tādā veidā ierosināta, nebūt nemazina tās vērtību un svarīgumu. Es citēju dažas rindkopas no Liecības Nr. 31, kas skar tieši šo punktu:
“Kā rīkojās apustulis Pāvils? Ziņas, ko viņš saņēma no Hloes nama par Korintas draudzes stāvokli, viņu ierosināja šai draudzei uzrakstīt pirmo vēstuli. Viņam bija atsūtītas personīgas vēstules, kas to ierosināja rakstīt pirmo vēstuli šai draudzei. Pie viņa bija nonākušas personīgas vēstules par patiesiem notikumiem, un viņš savā atbildē izskaidroja galvenos pamatlikumus, kuri, ja tos ievēros, novērsīs pastāvošos ļaunumus. Ar lielu maigumu un gudrību viņš tos pamudina visiem teikt vienas un tās pašas atziņas, lai to vidū nebūtu šķelšanās.
Apustuli Pāvilu vadīja inspirācija, tomēr Kungs ne vienmēr viņam atklāja savu ļaužu stāvokli. Tie, kas bija ieinteresēti draudzes labklājībā un kas redzēja ļaunuma ienākšanu draudzē, iepazīstināja ar šīm norisēm apustuli, un iepriekš saņemtā gaisma viņu bija sagatavojusi spriest par šo notikumu patieso raksturu. Tie, kas tiešām meklēja Gaismu, neatmeta viņa vēsti kā parastu vēstuli tāpēc vien, ka Kungs šai īpašai reizei nebija devis viņam jaunu atklāsmi. Nē, tiešām, nē! Kungs viņam bija rādījis grūtības un briesmas, kas radīsies draudzēs, lai, tām veidojoties, zinātu, kā izturēties.
Viņam bija jāaizsargā draudze. Viņam bija jābūt nomodā par dvēselēm kā tādam, kam vajadzēs atbildēt Dievam, un vai tāpēc viņa pienākums nebija ņemt vērā ziņas par nekārtību un šķelšanos? Neapšaubāmi, viņa sūtītie rājieni bija tieši tikpat lielā mērā Dieva Gara inspirēti kā jebkura cita viņa vēstule. Tomēr, saņemot šos rājienus, daži nevēlējās laboties. Tie nolēma, ka Dievs nav runājis ar Pāvila starpniecību, ka viņš tiem ir uzrakstījis tikai savas domas, un tie savu spriedumu vērtēja tikpat augstu kā Pāvila. Tādā stāvoklī (685) atrodas arī daudzi starp mūsu ļaudīm, kas atstājuši vecās robežzīmes un rīkojušies pēc sava prāta. [LD 5, 65,66. (1882)]
Ja mūsu ļaudis ieņem šādu nostāju, tad Dieva sevišķie brīdinājumi un padomi caur Praviešu Garu nespēs viņus ietekmēt izdarīt reformu dzīvē un raksturā. Kungs nedod atklāsmi katram atsevišķam neparedzētam gadījumam, kas, darbam attīstoties, dažādos apstākļos var rasties Viņa draudzē. Bet Dievs man ir rādījis, ka, vadot savu draudzi pagājušajos laikos, Viņš ir ietekmējis savus izredzētos kalpus, lai tie saprastu, kas vajadzīgs Viņa lietai un atsevišķām personām, un tiem uzlicis padomu došanas un brīdināšanas nastu.
Tā daudzos gadījumos Dievs man devis gaismu par īpatnējiem rakstura trūkumiem draudzes locekļos un briesmām, kas draud atsevišķām personām un darbam, ja šie trūkumi netiks novērsti. Zināmos apstākļos spēcīgi attīstās un nostiprinās nepareizas tendences, kas var kaitēt Dieva darbam vai pazudināt atsevišķas personas. Reizēm, kad darbam vai atsevišķām personām draud īpašas briesmas, Kungs uz mani runā vai nu sapnī vai nakts parādībā, un šie gadījumi man tiek spilgti parādīti gara skata priekšā. Es dzirdu balsi uz mani sakām: “Celies un raksti; šīs dvēseles atrodas briesmās.” Tad es paklausu Dieva Gara paskubinājumam, un mana spalva apraksta viņu īsto stāvokli, un, kad es ceļoju un dažādās vietās stāvu ļaužu priekšā, Kunga Gars man skaidri norāda uz iepriekš redzēto, atgādinot katras lietas būtību.
Pēdējos 45 gados Kungs man atklājis sava darba vajadzības un atsevišķu personu stāvokli katrā viņu piedzīvojumu fāzē, rādot, kur un kāpēc tiem nav izdevies pilnveidot kristīgu raksturu. Man atklāti simtiem gadījumu, un skaidri parādīts, (686) ko Dievs atzīst par labu un ko Viņš nosoda. Dievs man ir parādījis, ka zināms ceļš, ja pa to ies, vai zināmas rakstura īpašības, ja tām dos vaļu, izraisīs noteiktas sekas. Tā Viņš mani ir audzinājis un pamācījis, lai es varētu saskatīt briesmas, kas draud dvēselēm, un mācīt un brīdināt Viņa ļaudis, dodot norādījumu pēc norādījuma, priekšrakstu pēc priekšraksta, lai tie iepazītu sātana viltības un varētu izbēgt no viņa valgiem.
Kungs manu uzmanību sevišķi pievērsis darbam skubināt jaunus un vecus, izglītotus un neizglītotus pētīt Rakstus, pārliecināt visus, ka Dieva Vārda pētīšana attīstīs prātu un stiprinās katru spēju, sagata-vojot cilvēku risināt dziļas un tālu sniedzošas patiesības problēmas, visiem apliecināt, ka skaidras Bībeles zināšanas pārspēj visas citas zināšanas tāda cilvēka veidošanā, kādam tam jābūt saskaņā ar Dieva plānu. “Kad Tavi vārdi atveras, tie dara vientiesīgos gudrus.” Vai tagad, kad esmu saņēmusi gaismu, pētot Viņa Vārdu, kad man sevišķā veidā atklātas Viņa ļaužu personīgās lietas visos apstākļos un katrā piedzīvojuma fāzē, man ir iespējams būt tikpat nezinošai un atrasties tādā pašā garīgā nedrošībā un aklumā kā šī darba sākumā? Vai mani brāļi grib teikt, ka māsai Vaitai bijusi tik grūta galva, ka viņas spriedums šajā virzienā nav kļuvis pilnīgāks kā pirms iestāšanās Kristus skolā, kur viņu audzināja un sagatavoja īpašam darbam? Vai es nespēju labāk saprast Dieva ļaužu pienākumus un viņiem draudošās briesmas nekā tie, kam šīs lietas nekad nav rādītas? Es negribu savam Radītājam laupīt godu, piekrītot, ka visa šī gaisma, visa Viņa spēka varenā atklāšanās manā darbā un piedzīvojumos ir bijusi veltīga, ka manas izšķiršanās spējas nav attīstījušās un es neesmu kļuvusi derīgāka Viņa darbam.
Kad es redzu vīrus un sievas nostājamies tieši uz tā ceļa, ko gājuši citi, vai kam ir tieši tās rakstura iezīmes, kas apdraudējušas citas dvēseles un ievainojušas Dieva lietu un ko Kungs (687) atkal un atkal ir norājis, kā es varu palikt mierīga? Kad redzu nedrošas, biklas dvēseles, ko nomāc savas nepilnības izjūta, bet kas apzinīgi cenšas darīt to, ko Dievs ir atzinis par pareizu, un zinu, ka Kungs ar labpatiku noskatās uz viņu sirsnīgajām pūlēm, vai lai es šīm nabaga trīcošajām sirdīm nesaku kādu iedrošinošu vārdu? Vai man jācieš klusu, tāpēc ka katra personīgā lieta nav parādīta īpašā atklāsmē?
“Ja sargs redz zobenu nākam un nepūš bazūni un nebrīdina tautu, tā ka zobens nāk un nokauj kādu no tiem, tad tas mirst gan savu grēku dēļ, bet viņa asinis Es atprasīšu no sarga rokas. Tevi, cilvēka bērns, Es esmu izredzējis par sargu Israēla namam, lai tu, ja tu saņemsi kādu vārdu no Manas mutes, tos brīdini Manā Vārdā. Ja Es bezdievim saku: Bezdievi, tev jāmirst, — un tu nebrīdini bezdievi, lai tas atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievis gan nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet, ja tu būsi bezdievi brīdinājis, lai tas atgriežas no sava ceļa, tad viņš gan mirs sava nozieguma dēļ, bet tu būsi izglābis savu dzīvību.”
Pirms kāda laika es sapnī atrados kādas sapulces priekšā, kur daži dalībnieki pūlējās izdzēst iespaidu ļoti svinīgai brīdinošai liecībai, ko tiem biju devusi. Viņi sacīja: “Mēs ticam māsas Vaitas liecībām; bet, ja viņa mums stāsta lietas, kuras tā par zināmu notikumu nav redzējusi tieši atklāsmē, tad viņas teiktajam nav vairāk vērtības kā jebkuras citas personas vārdiem.” Pār mani nāca Kunga Gars, un es piecēlos un tos norāju Kunga vārdā. Pēc būtības es atkārtoju to, ko citēju iepriekš, tas ir, par sargu. “Tas,” es sacīju, “ir attiecināms uz jums un uz mani.”
Ja nu tie, kam šie svinīgie brīdinājumi adresēti, saka: “Tās ir tikai māsas Vaitas personīgās domas, es (688) rīkošos pēc sava sprieduma,” un ja viņi turpina darīt tieši to, ko bija brīdināti nedarīt, tad tie rāda, ka nicina Dieva padomu, un iznākums būs tieši tāds, kādu Dieva Gars man atklājis, tas ir, cietīs Dieva darbs, un paši vainīgie dosies pretī bojāejai. Daži, vēloties pamatot savu nostāju, citē izvilkumus no Liecībām, kas, pēc viņu domām, atbalsta to uzskatus, un tām vēl pievieno, cik vien iespējams, spēcīgu paskaidrojumu; bet liecības, kas apšauba viņu rīcības veidu vai kas neatbilst to uzskatiem, viņi pasludina par māsas Vaitas domām, noliedzot to dievišķo izcelsmi un nostādot tās vienā līmenī ar savu spriedumu.
Ja jūs, mani brāļi, kas daudzus gadus pazīstat mani un manu darbu, neturat manu padomu vērtīgāku par tādu personu padomu, kas nav īpaši sagatavotas šim uzdevumam, tad neaiciniet mani jums pievienoties darbā; jo, kamēr jūs ieņemat šādu nostāju, jūs nenovēršami strādājat pretī mana darba iespaidam. Ja jūs, sekojot savām iedomām, jūtaties tikpat droši kā, paklausot gaismai, ko devis Dieva izredzētais kalps, tad jūs paši izvēlaties briesmas un tiksiet notiesāti, tāpēc ka atmetat jums sūtīto Debesu gaismu.
Atrodoties …, Kungs nāca pie manis nakts atklāsmē un runāja dārgus vārdus, lai mani spēcinātu darbā, atkārtojot to pašu vēsti, kas man jau iepriekš bija dota vairākas reizes. Par ļaudīm, kas novērsās no tiem sūtītās gaismas, Viņš sacīja: “Nonicinot un atmetot liecību, ko Es tev esmu devis, lai tu to nes, viņi ir noniecinājuši nevis tevi, bet gan Mani, jūsu Kungu.”
