Dieva ļaužu priekšā stāv liela krīze. Krīze sagaida visu pasauli. Tieši mūsu priekšā ir visu laikmetu lielākā cīņa. Mūsu acis tagad redz notikumus, par kuru tuvumu, pamatojoties uz autoritatīvo praviešu vārdu, mēs ziņojām jau pirms vairāk nekā 40 gadiem. Tautu likumdošanas iestādes jau bijušas spiestas nodarboties ar jautājumiem par labojumiem konstitūcijā, kas ierobežotu sirdsapziņas brīvību. Jautājums par svētdienas ievērošanas uzspiešanu ieguvis nacionālu interesi un nozīmi. Mēs labi zinām, kāds šai kustībai būs iznākums. Bet vai esam uz to gatavi? Vai esam uzticīgi izpildījuši pienākumu brīdināt ļaudis par viņiem draudošajām briesmām? Šo uzdevumu mums uzticējis Dievs.
Ir daudzi pat starp tiem, kas iesaistījušies šajā kustībā par svētdienas uzspiešanu, kam laupītas spējas saskatīt savas rīcības sekas. Viņi neredz, ka cīnās tieši pret reliģisko brīvību. Ir daudzi, kas nekad nav sapratuši Bībeles Sabata prasības un svētdienas iestādījuma nepareizo pamatojumu. Katra kustība par reliģijas noteikšanu ar likumu patiesībā ir piekāpšanās pāvestības priekšā, kas tik daudzus gadsimtus (712) neatlaidīgi cīnījusies pret sirdsapziņas brīvību. Svētdienas ievērošana pastāv kā kristīgs iestādījums, pateicoties tā saucamajam “netaisnības noslēpumam”; un tās uzspiešana būs tieša to pamatlikumu atzīšana, kas ir pats Romas stūrakmens. Kad mūsu tauta tik tālu atteiksies no savas pārvaldes pamatlikumiem, ka ar likumu pavēlēs ievērot svētdienu, tad līdz ar šo lēmumu protestantisms sadosies rokās ar pāvestību; tas nebūs nekas cits kā dzīvības nodošana tirānijai, kas jau ilgi un kāri gaida izdevību, lai no jauna atklātu savu despotisko dabu.
Nacionālās Reformas kustība, kad tā būs pilnīgi attīstījusies, izmantojot reliģiskās likumdošanas varu, parādīs tādu pašu neiecietību un apspiešanu, kāda valdīja pagājušajos gadsimtos. Cilvēciskās padomes tad piesavinājās Dievības tiesības un ar savu despotisko varu iznīcināja sirdsapziņas brīvību; bet tie, kas pretojās viņu pavēlēm, tika apcietināti, izsūtīti un nonāvēti. Ja likums atkal piešķirs varu katolicismam vai tā principiem, tad no jauna iedegsies vajāšanu ugunis pret tiem, kas negribēs upurēt sirdsapziņu un patiesību, godājot vispārpieņemtus maldus. Šis ļaunums patlaban gatavojas kļūt par īstenību.
Ja Dievs ir sniedzis gaismu, atklājot mūsu priekšā esošās briesmas, kā mēs varam būt tīri Viņa skatījumā, ja necenšamies visiem mūsu rīcībā esošajiem spēkiem šo gaismu nest ļaudīm? Vai mēs varam apmierināties, atstājot tos nebrīdinātus par šiem svarīgajiem notikumiem?
Ir iespējams, ka, aizstāvot Dieva likumu, ko cilvēku likumi darījuši par spēkā neesošu, mums vajadzēs nepārtraukti cīnīties, riskējot ar ieslodzījumu, īpašuma un pat dzīvības zaudēšanu. Šajos apstākļos pasaulīgā gudrība skubinās uz ārēju padevību valsts likumiem, lai būtu miers un saskaņa. Un būs daži, kas tādas rīcības attaisnošanai rādīs pat uz Rakstiem: “Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas.” (713)
Bet kā izturējās Dieva kalpi pagātnē? Kad mācekļi pēc Kristus augšāmcelšanās sludināja krustā sisto Kristu, tie, kam bija vara, viņiem pavēlēja vairāk nemācīt un nerunāt Jēzus vārdā. “Bet Pēteris un Jānis, tiem atbildēdami, sacīja: “Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši.” Viņi turpināja sludināt labo vēsti par pestīšanu caur Kristu, un vēsti apstiprināja Dieva spēks. Slimie tika dziedināti un tūkstoši pievienoti draudzei. “Bet augstais priesteris un saduķeju sektas piederīgie, kas ap viņu bija, dusmās iedegušies, apcietināja apustuļus un iemeta tos pilsētas cietumā.”
Bet Debesu Dievs, visvarenais Universa Valdnieks, ņēma šo lietu savās rokās, jo cilvēki karoja pret Viņa darbu. Viņš tiem skaidri parādīja, ka ir par cilvēku augstāks Valdnieks, kura autoritāte ir jāciena. Kungs naktī sūtīja savu eņģeli atvērt cietuma durvis; un tas izveda šos vīrus, kuriem Dievs bija uzticējis darīt Viņa darbu. Valdītāji bija pavēlējuši “nemaz vairs ne runāt, nedz mācīt Jēzus vārdā”, bet Dieva sūtītais Debesu vēstnesis sacīja: “Ejiet, nostājieties Templī un runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!”
Tie, kas cenšas piespiest cilvēkus paklausīt pāvestības iestādījumam un mīdīt kājām Dieva autoritāti, dara darbu, kas līdzinās tam, ko darīja jūdu vadoņi apustuļu dienās. Kad laicīgo valdnieku likumi runā pretī Universa Augstākā Valdnieka likumiem, tad Dievam uzticīgie pavalstnieki paklausīs Viņam.
Mēs kā tauta neesam padarījuši darbu, ko Dievs mums uzticējis. Mēs neesam gatavi notikumiem, kādus izraisīs svētdienas likuma uzspiešana. Redzot zīmes, kas norāda uz briesmu tuvošanos, mūsu pienākums ir mosties darbam. Lai neviens negaida ļaunumu, mierīgi sēžot, (714) iepriecinot sevi ar ticību, ka šim darbam jāturpinās, tāpēc ka tas iepriekš pateikts pravietojumā, un ka Kungs aizsargās savus ļaudis. Mēs nepildām Dieva gribu, ja mierīgi sēžam un neko nedarām, lai pasargātu sirdsapziņas brīvību. Uz Debesīm vajadzētu pacelties dedzīgām, nopietnām lūgšanām, lai šī nelaime novilcinātos, līdz pabeidzam darbu, kas tik ilgi atstāts novārtā. Lūgsim visdziļākajā nopietnībā, un tad strādāsim atbilstoši mūsu lūgšanām. Var likties, ka uzvar sātans un patiesību nomāc meli un maldi; tauta, pār kuru Dievs ir izplētis savu vairogu, un zeme, kas tad, kad apspieda sirdsapziņu, ir bijusi patvērums Dieva kalpiem un Viņa patiesības aizstāvjiem, pati var nonākt briesmās. Bet Dievs vēlas, lai mēs atceramies, kā Viņš pagātnē ir glābis savus ļaudis no viņu ienaidniekiem. Ārkārtīgi smagos brīžus, kad šķita, ka vairs nav nekādas iespējas izglābties no sātana rokām, Kungs vienmēr ir izlietojis sava spēka atklāšanai. Cilvēka neatliekamā vajadzība ir Dieva izdevība. Var būt, ka Dieva ļaudīm vēl tiek dāvāts tikai īss brīdis, lai atmostos un liktu spīdēt savai gaismai. Ja desmit taisnu klātbūtne būtu izglābusi līdzenuma ļaunās pilsētas, vai tad nepastāv iespēja, ka Dievs, atbildot uz savu ļaužu lūgšanām, vēl apturēs to cilvēku darbību, kas grib atcelt Viņa baušļus? Vai mēs dziļi nepazemosim savas sirdis Dieva priekšā, vai nesteigsimies pie žēlastības krēsla un nelūgsim Viņu atklāt savu vareno spēku?
Ja mūsu ļaudis joprojām paliek šajā gurdenajā un vienaldzīgajā stāvoklī, tad Dievs nevar pār viņiem izliet savu Garu. Tie nav gatavi ar Viņu sadarboties. Tie nav atmodušies šī brīža stāvoklim un nesaprot draudošās briesmas. Tagad kā nekad iepriekš viņiem vajadzētu izjust čaklas un saskaņotas rīcības nepieciešamību.
Trešā eņģeļa sevišķais darbs vēl nav izprasts. Pēc Dieva plāna Viņa ļaudīm vajadzētu atrasties tālu (715) priekšā tam stāvoklim, kādu viņi ieņem šodien. Bet tagad, kad jau pienācis laiks aktīvam darbam, tiem vēl būs tam jāsagatavojas. Kad nacionālie reformisti sāka skubināt spert soļus, lai ierobežotu reliģisko brīvību, mūsu vadošajiem vīriem vajadzēja vērīgi uztvert situāciju un nopietni strādāt, lai kavētu šos centienus. Dievs nav licis atturēt gaismu no mūsu ļaudīm — tieši šim laikam nepieciešamo patiesību. Ne visi mūsu sludinātāji, kas dara zināmu trešā eņģeļa vēsti, patiesi izprot, ko šī vēsts satur. Daži pret Nacionālās Reformas kustību izturējušies kā pret kaut ko tik mazsvarīgu, kam nevajag pievērst īpašu uzmanību, un ir pat domājuši, ka, pievēršot šai kustībai uzmanību, viņi veltītu laiku jautājumiem, kam nav nekā kopēja ar trešā eņģeļa vēsti. Kaut Kungs piedotu mūsu brāļiem tādu šim laikam dotās vēsts izskaidrošanu!
Ļaudis ir jāpamodina, lai viņi saprastu tagadējā laika briesmas. Sargi guļ. Mēs esam atpalikuši par vairākiem gadiem. Lai galvenie sargi saprot, ka viņiem ir spiedoša nepieciešamība skatīties pašiem uz sevi, lai nepazaudētu tiem dotās izdevības saskatīt briesmas.
Ja vadošie vīri mūsu savienībās tagad nepieņems Dieva sūtīto vēsti un neiekļausies darba ierindā, tad draudzes cietīs lielus zaudējumus. Kad sargs, redzot nākam zobenu, dos bazūnei skaidru skaņu, ļaudis visā līnijā atbalsos brīdinājumu, un visiem būs iespējams sagatavoties cīņai. Bet visai bieži vadītājs ir vilcinājies, it kā gribētu teikt: “Pārāk nesteigsimies. Var būt pieļauta kļūda. Mums jābūt uzmanīgiem, lai nesaceltu maldinošu trauksmi.” Tieši šī vilcināšanās un nenoteiktība no viņa puses kliedz: “Miers un drošība!” “Neuzbudinieties! Neuztraucieties! Reliģiskā likumprojekta labojuma prasības ir uztvertas pārspīlēti. Šis satraukums drīz vien norims.” Tā viņš patiesībā neatzīst (716) Dieva sūtīto vēsti; un brīdinājums, kam vajadzēja pamodināt draudzi, savu darbu neveic. Sarga bazūne nedod skaidru skaņu, un ļaudis nesagatavojas cīņai. Lai sargs uzmanās, ka viņa vilcināšanās dēļ neaiziet bojā dvēseles un to asinis netiek prasītas no viņa rokas.
Mēs daudzus gadus esam gaidījuši, ka mūsu zemē ieviesīs svētdienas likumu; un tagad, kad šo kustību jau varam saskatīt, mēs jautājam: Vai mūsu ļaudis veiks savu pienākumu šajā virzienā? Vai mēs nepalīdzēsim pacelt karogu un aicināt uz priekšu tos, kas vērtē savas reliģiskās tiesības un priekšrocības? Strauji tuvojas laiks, kad tie, kas izvēlas paklausīt Dievam vairāk nekā cilvēkam, izjutīs apspiedēja roku. Vai lai apkaunojam Dievu ar klusēšanu, kad Viņa svētos baušļus min kājām?
Kamēr protestantu pasaule ar savu nostāju piekāpjas Romai, pamodīsimies, lai aptvertu stāvokli un redzētu mums priekšā esošo cīņu tās patiesajā, izšķirīgajā nozīmē! Lai sargi tagad paceļ savu balsi un sludina šim laikam domāto patiesības vēsti! Rādīsim ļaudīm, kur mēs atrodamies pravietiskajā vēsturē, un centīsimies pamodināt patiesu protestantisma garu, palīdzot pasaulei saprast, kāda vērtība ir reliģiskās brīvības priekšrocībām, kas jau tik ilgi baudītas!
Dievs mūs modina, jo gals ir tuvu. Katra aizejošā stunda Debesu pagalmos ir rosīga darba stunda, lai virs zemes sagatavotu ļaudis veikt savu daļu lielajos notikumos, kas drīz pavērsies mūsu priekšā. Aizejošajiem mirkļiem, kas mums liekas tik mazsvarīgi, ir mūžības vērtība. Tie izšķir dvēseļu likteni uz mūžīgu dzīvi vai mūžīgu nāvi. Vārdi, ko šodien sakām ļaudīm, darbi, ko darām, vēsts gars, ko nesam, būs dzīvības smarža uz dzīvību vai nāves smarža uz nāvi.
