“Vai tu Dieva apslēptos padomus vari atrast vai attapt Visvarenā pilnību? Tā ir augstāka nekā debess; ko tu vari darīt? Dziļāka nekā elle; ko tu vari zināt?” “Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi, saka tas Kungs. Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.” “Es esmu Dievs un nav neviena kā Es, kas no iesākuma galu dara zināmu un no senlaikiem to, kas vēl nav noticis.” Cilvēka aprobežotajam prātam nav iespējams pilnīgi saprast Bezgalīgā darbu raksturu. Visasākajām (699) domāšanas spējām, visspēcīgākajam un visaug-stāk izglītotākajam prātam šī svētā Būtne vienmēr paliks tērpta noslēpumā.
Apustulis Pāvils izsaucas: “Ak, Dieva bagātības un gudrības, un atzīšanas dziļums! Cik neizmanāmas ir Viņa tiesas un neizdibināmi Viņa ceļi!” Bet lai gan “padebesis un krēslība ir ap Viņu, taisnība un tiesa ir Viņa godības krēsla stiprums”. Tomēr mēs varam tik tālu saprast Viņa rīcību ar mums un motīvus, kas Viņu ierosina, lai ieraudzītu neizmērojamu mīlestību un žēlastību, kas savienota ar bezgalīgu spēku. Mēs no Viņa nodomiem varam aptvert tik daudz, cik mums ir par labu zināt; un visu pārējo mums mierīgi jāuztic Visvarenā spēkam, mūsu Tēva un visa Universa Valdnieka mīlestībai un gudrībai.
Dieva Vārds, līdzīgi tā dievišķā Autora raksturam, satur noslēpumus, kurus ierobežotas būtnes nekad nevarēs pilnībā aptvert. Tas mūsu domas vērš uz Radītāju, kurš “mājo nepieejamā gaismā”. Tas mums atklāj Viņa nodomus, kas aptver visus cilvēces vēstures laikmetus un kas savu piepildījumu sasniegs vienīgi bezgalīgajā mūžībā. Tas mūsu uzmanību pievērš neizmērojami dziļiem un svarīgiem tematiem par Dieva valdību un cilvēka likteni.
Grēka ielaušanās pasaulē, Kristus miesā nākšana, jaunpiedzimšana, augšāmcelšanās un daudzi citi Bībelē apskatītie temati ir noslēpumi, kas pārāk dziļi, lai cilvēka prāts tos izskaidrotu vai pilnīgi saprastu. Bet Dievs Rakstos mums ir devis pietiekošus pierādījumus par to dievišķo raksturu, un mums nav jāšaubās par Viņa Vārdu, ja nespējam izprast visus Viņa aizgādības noslēpumus.
Svēto Rakstu daļām, kas apskata šos lielos tematus, mēs nedrīkstam paiet garām kā tādām, kas cilvēkam nebūtu vajadzīgas. Visu, ko Dievs atradis par vajadzīgu darīt mums zināmu, mums jāpieņem, pamatojoties uz Viņa Vārda autoritāti. Var būt aprakstīti tikai paši notikumi bez paskaidrojuma — kāpēc vai kā; un, lai gan mēs tos nespējam (700) saprast, mums tomēr vajadzētu mierīgi piekrist, ka tā ir patiesība, tāpēc ka to sacījis Dievs. Visu grūtību iemesls ir cilvēka prāta vājums un ierobežotība. Apustulis Pēteris vēsta, ka Raksti satur lietas, “no kurām citas grūti saprotamas, ko neizmācītie un nestiprie pārgroza (..) sev par pazušanu”. Grūti izprotamās rakstvietas skeptiķi izlieto par pierādījumu pret Bībeli, bet patiesībā tieši tās ir spēcīgs pierādījums par labu Bībeles dievišķajai inspirācijai. Ja Bībele par Dievu paziņotu tikai to, ko mums viegli saprast, ja aprobežots prāts varētu aptvert Viņa lielumu un varenību, tad Bībele neuzrādītu nepārprotamas dievišķas autoritātes pazīmes. Tieši apskatīto tematu grandiozitātei un noslēpumainībai vajadzētu pildīt mūs ar ticību, ka Bībele ir Dieva Vārds.
Bībele atklāj patiesību tik vienkārši un tik atbilstoši cilvēka sirds vajadzībām un ilgām, ka tā pārsteidz un valdzina visaugstāk attīstīto prātu un tajā pašā laikā arī pazemīgie un nemācītie spēj izprast atpestīšanas ceļu. Tomēr šīs vienkārši izteiktās patiesības runā par tik augstu un tālu sniedzošiem, tik bezgala grūti cilvēka izpratnes spējām aptveramiem tematiem, ka mēs tos varam pieņemt tikai tāpēc, ka to sacījis Dievs. Tādā veidā mums ir atklāts pestīšanas plāns, tā ka katra dvēsele var redzēt, kādi soļi tai jāsper, nožēlojot Dieva priekšā savus grēkus un ticot mūsu Kungam Jēzum Kristum, lai tiktu glābta Dieva paredzētajā ceļā; tomēr zem šīm tik viegli saprotamajām patiesībām atrodas noslēpumi, kas, ja tos cenšas izdibināt, nomāc prātu, bet sirsnīgu, godīgu patiesības meklētāju pilda ar godbijību un ticību. Jo vairāk viņš pētī Bībeli, jo dziļāka kļūst viņa pārliecība, ka tā ir dzīvā Dieva Vārds, un cilvēciskais prāts pazemojas dievišķās atklāsmes varenības priekšā.
Tie, kas, balstoties uz Dieva autoritāti, ir gatavi tādā veidā pieņemt dzīvos vārdus, tiks svētīti ar visskaidrāko gaismu. Ja (701) viņiem prasa paskaidrojumu par noteiktām liecībām, viņi var tikai atbildēt: “Tā ir teikts Rakstos.” Viņi ir spiesti atzīt, ka nespēj izskaidrot dievišķā spēka darbību vai dievišķās gudrības izpausmi. Tā ir Kunga griba, ka dažas lietas esam spiesti pieņemt vienīgi ticībā. To atzīdami, mēs tikai piekrītam, ka ierobežotais prāts nav piemērots, lai aptvertu bezgalīgo; ka cilvēks ar savām aprobežotajām, cilvēciskajām zināšanām nespēj saprast Visvarenā nodomus.
Skeptiķi un neticīgie atmet Dieva Vārdu tāpēc, ka viņi nevar izdibināt visus tā noslēpumus; un ne visi, kas apliecina, ka tic Bībelei, ir droši pret kārdināšanām šajā punktā. Apustulis saka: “Pielūkojiet brāļi, ka jel nevienam no jums nav ļauna, neticīga sirds, ka jūs atkāpjaties no dzīvā Dieva.” Cilvēki, kas savu prātu vingrinājuši kritizēt, apšaubīt un pieķerties sīkumiem, tāpēc ka nespēj izdibināt Dieva nodomus, kritīs tanī pašā neticības priekšzīmē. Ir pareizi rūpīgi pētīt Bībeles mācību un iedziļināties “Dieva noslēpumos”, cik tālu tie Rakstos atklāti. Kamēr “noslēpumi pieder Kungam, mūsu Dievam,” tas, “kas ir parādīts, pieder mums un mūsu bērniem”. Bet sātans pūlas sakropļot cilvēka prāta spējas pētīt. Ar Bībeles patiesības rūpīgu aplūkošanu tiek savienots zināms lepnums, tā ka cilvēki jūtas apkaunoti un kļūst nepacietīgi gadījumos, ja nespēj sev par gandarījumu izskaidrot katru Rakstu daļu. Viņiem ir pārāk pazemojoši atzīties, ka tie nesaprot inspirētos vārdus. Viņi negrib pacietīgi gaidīt, līdz Dievs atrod par labu tiem atklāt patiesību. Viņi domā, ka to cilvēciskā gudrība, nesaņemot nekādu palīdzību, ir pietiekoša, lai spētu saprast Rakstus; un, to nespēdami, tie noliedz Rakstu autoritāti. Ir taisnība, ka daudzām teorijām un mācībām, kuras parasti pieņem kā Bībeles mācības, nav pamata Rakstos, un tās tiešām ir pretējas visai inspirācijas būtībai. (702) Tās ir modinājušas šaubas un samulsinājušas daudzus prātus. Tomēr par to rašanos nav vainojams Dieva Vārds, bet gan cilvēks, kas to sagrozījis. Bībeles grūti saprotamās vietas nemet nekādu ēnu uz Dieva gudrību; tās arī neizsauks neviena bojāeju, kas to nepiedzīvotu arī tad, ja šādas grūtības Rakstos nepastāvētu. Ja Bībelē nebūtu neviena noslēpuma, kas izraisītu viņu šaubas, tad šie cilvēki savu garīgo izšķiršanās spēju trūkuma dēļ būtu atraduši iemeslu piedauzīties pat pie Dieva visskaidrāk izteiktajām liecībām.
Ļaudis, kas domā, ka ir apveltīti ar tik augstām garīgām spējām, ka var izskaidrot visus Dieva ceļus un darbus, grib cilvēku gudrību nostādīt vienā līmenī ar dievišķo un cilvēku pagodināt kā Dievu. Viņi tikai atkārto to, ko sātans sacīja Ievai Ēdenē: “Jūs būsiet itin kā Dievs.” Sātans krita tāpēc, ka savā godkārībā gribēja būt līdzīgs Dievam. Viņš vēlējās iespiesties dievišķajās apspriedēs un nolūkos un tos izdibināt, lai gan kā radīta būtne tas bija nespējīgs saprast Bezgalīgā gudrību. Tas bija šis godkārīgais lepnums, kas sātanu pavedināja uz sacelšanos, un ar tiem pašiem līdzekļiem viņš cenšas pazudināt cilvēku.
Pestīšanas plānā ir noslēpumi — Dieva Dēla pazemošanās, ka Viņš tapa līdzīgs cilvēkam, kā arī Tēva brīnišķā mīlestība un pretimnākšana, nododot savu Dēlu, — kurus pastāvīgi apbrīno Debesu eņģeļi. Apustulis Pēteris, runādams par atklāsmēm, kas dotas praviešiem “par Kristus ciešanām un par Viņa godību pēc tam”, raksta, ka “tādas lietas skatīties arī eņģeļiem ļoti gribas”. Un tās visā mūžībā pētīs atpestītie. Aplūkojot Dieva darbu radīšanā un atpestīšanā, pārsteigtajam un sajūsminātajam prātam pastāvīgi atklāsies jaunas patiesības. Arvien vairāk mācoties pazīt Dieva gudrību, mīlestību un spēku, viņu prāts (703) nemitīgi paplašināsies un viņu prieks nepārtraukti pieaugs.
Ja radītas būtnes spētu nonākt līdz Dieva un Viņa darbu pilnīgai izpratnei, tad, sasniegušas šo pakāpi, tās vairs nevarētu atklāt jaunas patiesības, nevarētu pieaugt zināšanās, ne arī prāta vai sirds attīstībā. Dievs vairs nebūtu augstākais; un cilvēki, sasnieguši atziņas un zināšanu robežu, apstātos savā tālākā attīstībā. Pateiksimies Dievam, ka tā tas nav. Dievs ir bezgalīgs; Viņā ir “visas gudrības un atzīšanas bagātība”. Un visā mūžībā cilvēki varēs vienmēr pētīt, vienmēr mācīties, tomēr nekad neizsmels Viņa gudrības, Viņa laipnības un spēka bagātības.
Dievs grib, lai jau šajā dzīvē patiesība Viņa ļaudīm atklātos arvien vairāk un vairāk. Ir tikai viens ceļš, kurā iegūstama šī atzīšana. Mēs Dieva Vārdu varam saprast vienīgi tad, ja to apgaismo Gars, kas To devis. “Neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva Gars”; “jo Gars izdibina visas lietas, arī Dieva dziļumus”. Un Pestītājs saviem sekotājiem apsolīja: “Kad Viņš, patiesības Gars, nāks, tas jūs vadīs visā patiesībā (..) Jo no Manis Viņš ņems un jums to pasludinās.” Dievs grib, lai cilvēks vingrina savas domāšanas spējas; un Bībeles pētīšana stiprinās un cēlinās prātu vairāk nekā jebkuras citas studijas. Tā vislabāk veicina cilvēka prāta un gara attīstību. Tomēr mums jāsargās dievināt prātu, kas ir pakļauts cilvēcības vājumam un nespēkam. Ja gribam, lai Raksti nebūtu mūsu saprātam aptumšoti, tā ka nevaram aptvert pat visskaidrākās patiesības, tad mums vajadzīga maza bērna vienkāršība un ticība, kas gatavs mācīties un lūgt Svētā Gara palīdzību. Atziņai par Dieva spēku un gudrību un savu nespēju aptvert Viņa lielumu vajadzētu mūs piepildīt ar pazemību, un Viņa Vārdu mums vajadzētu atvērt ar tādu svētu godbijību, (704) it kā mēs atrastos Viņa klātbūtnē. Nākot pie Bībeles, prātam jāatzīst par cilvēku augstāka autoritāte, un sirdij un prātam jāzemojas lielā ES ESMU priekšā.
