(721) Tas, ka Betlkrīkas draudzē apvienojies tik liels skaits locekļu un ka tur koncentrētas tik daudzas svarīgas intereses, dara to par sevišķu misijas lauku. Ļaudis no visām valsts daļām nāk uz sanatoriju, un daudzi jaunieši no dažādiem štatiem apmeklē koledžu. Šajā laukā vajadzīgi visvairāk svētījušies, visuzticīgākie strādnieki, un te jālieto vislabākās darba metodes, lai pastāvīgi izplūstu iespaids par labu Kristum un patiesībai. Ja darbu vadīs atbilstoši Dieva prātam, tad starp tiem, kas tic patiesībai, būs redzams Kristus žēlastības glābjošais spēks, un tie būs gaisma citiem.
Bet Betlkrīkā valda nožēlojama nevērība pret daudzām dotajām priekšrocībām uzturēt darba centru veselīgā stāvoklī. Visās ticīgo vienotās miesas (organizācijas — tulk. piez.)daļās vajadzētu sajust spēcīgus sirds impulsus no centra. Bet, ja sirds ir slima un strādā vāji, tad visi darba nozarojumi kļūs nespēcīgi. Lai patiesību varētu nest visai pasaulei, šajā galvenajā punktā nepieciešams veselīgs darba spēks. Šis pēdējais brīdinājums jādara zināms visur — gan ģimenēs, gan sabiedrībā; un tas prasīs gudru vadīšanu kā plānu sastādīšanā, tā arī cilvēku audzināšanā, kas atbalstītu darbu.
Gadiem ejot, darbs paplašinās un vajadzība pēc pieredzējušiem un uzticīgiem strādniekiem kļūst arvien spiedošāka; un, ja Kunga ļaudis staigās saskaņā ar Viņa padomu, tad tādi strādnieki tiks izaudzināti. Dievs grib, lai mēs pilnīgā paļāvībā, ka Viņš dos gudrību un spēku, savas spējas attīstītu līdz visaugstākajai pakāpei. Iegūstot intelektuālu un garīgu spēku un iepazīstoties ar Dieva mērķiem un rīcības veidu, strādnieki spēs arvien labāk saprast šim laikam paredzēto darbu un būs labāk sagatavoti (722) plānot un izpildīt šos plānus darba virzīšanai uz priekšu. Tādā veidā viņi varēs iet kopsolī ar ceļu paverošo Dieva aizgādību.
Pastāvīgi jācenšas iegūt jaunus strādniekus. Vajadzētu saskatīt un atzīt spējīgus cilvēkus. Personas, kas ir dievbijīgas un spējīgas, jāiedrošina iegūt nepieciešamo izglītību, lai tās varētu kļūt derīgas līdzdarboties patiesības gaismas izplatīšanas pasākumos. Visus, kas ir pietiekoši sagatavoti strādāt, vajadzētu pārliecināt iesaistīties kādā darba nozarē, kas atbilstu viņu spējām.
Lielo un svinīgo darbu šim laikam nevar turpināt un pabeigt vienīgi ar dažu izredzētu vīru pūlēm, kas jau līdz šim ir nesuši atbildību šajā lietā. Kad tie, kurus Dievs aicinājis palīdzēt veikt zināmu darbu, būs to padarījuši tik tālu, cik tālu tas viņiem iespējams ar tiem piešķirtajām spējām, tad Kungs neatļaus darbam apstāties šajā pakāpē. Savā aizgādībā Viņš aicinās un sagatavos citus, kas pievienosies pirmajiem, lai kopīgi ietu uz priekšu vēl tālāk un paceltu karogu vēl augstāk.
Bet ir daži, kas neaug līdz ar darbu; nepiemērojoties tā pieaugošajām prasībām, tie pieļauj, ka darbs viņus tālu pāraug, un tāpēc izrādās nespējīgi saprast sava laika lielās vajadzības, kā arī tās apmierināt. Kad vīri, kurus Dievs sagatavo nest atbildības darbā, ķeras pie tā mazliet savādākā veidā, nekā tas līdz šim ir vadīts, tad vecākajiem strādniekiem vajadzētu būt uzmanīgiem, lai viņu rīcībai nebūtu tāds raksturs, kas šos palīgus kavētu vai ierobežotu darbu. Daži nespēj saprast zināmu pasākumu svarīgumu vienkārši tāpēc, ka viņi nesaskata, kas darbam neatliekami vajadzīgs visā tā plašumā, un paši neizjūt nastu, ko Dievs sevišķi uzlicis citiem cilvēkiem. Tiem, kas nav īpaši sagatavoti darīt kādu zināmu darbu, jāsargās, ka viņi nestāv ceļā citiem un netraucē piepildīt Dieva nodomu. (723)
Tie ir vietā pieminēt Dāvida piedzīvojumu. Viņš vēlējās celt namu Kungam un šim mērķim sakrāja ļoti daudz materiāla. Bet Kungs tam paskaidroja, ka viņam šis darbs nav jādara; tas jāpārņem Salamanam, viņa dēlam. Dāvida plašā pieredze darīja viņu spējīgu dot Salamanam padomu un to iedrošināt; bet templi vajadzēja celt jauneklim. Ir iespējams, ka veco strādnieku nogurušais prāts ne vienmēr saskata darba lielumu, un viņi var nebūt noskaņoti iet kopsolī ar ceļu paverošo Dieva aizgādību; tāpēc svarīgām atbildībām nevajadzētu gulties vienīgi uz viņiem. Tie var darbā neiesaistīt visus elementus, kas svarīgi tā virzīšanai uz priekšu, un tādā veidā to kavēt.
Gudras vadības trūkuma dēļ darbs Betlkrīkā un visā Mičiganas štatā ir tālu atpalicis no tā, kādam tam vajadzētu būt. Kaut gan ir nepieciešams saprast ārzemju misiju situāciju un vajadzības, tomēr tajā pašā laikā mums vajadzētu arī saprast darba vajadzības pie mūsu pašu durvīm. Ja priekšrocības, ko Dievs nolicis mūsu sniedzamības robežās, būtu pareizi izlietotas, tad mēs spētu izsūtīt daudz lielāku skaitu strādnieku. Mūsu draudzēs vajadzīgs enerģisks darbs. Īpašo vēsti, kas norāda uz pašreizējo notikumu attīstību, uz mūsu darba pienākumiem un briesmām, nevajadzētu tām sludināt garlaicīgi un nedzīvi, bet “Garā un spēkā”. Draudzes locekļiem jāuzliek pienākumi. Jāpamodina tāds misijas gars kā nekad iepriekš un jāizrauga nepieciešamie strādnieki, kas darbotos kā ganāmpulka gani, personīgi pūloties draudzi pacelt tādā stāvoklī, lai visās tās robežās būtu redzama garīga dzīvība un rosība.
Darbam ir pazaudēti daudzi talanti, tāpēc ka cilvēki, kas ieņem atbildīgas vietas, tos nesaskatīja. Viņu skats nesniedzas pietiekoši tālu, lai ieraudzītu, ka darbs ir kļuvis pārāk plašs, lai to turpinātu ar līdzšinējo strādnieku skaitu. (724) Daudz, ļoti daudz, kam jau vajadzēja būt pabeigtam, vēl joprojām palicis nedarīts, tāpēc ka vīri turējuši lietas savās rokās un nav darbu sadalījuši lielākam skaitam strādnieku, uzticoties, ka Dievs atbalstīs viņu pūles. Tie ir centušies vadīt visas darba nozares, baidīdamies, ka citi varētu izrādīties mazāk prasmīgi. Viņu griba un spriedums ir valdījuši šajās atsevišķajās nodaļās, un, tā kā tie nespēja aptvert visas darba vajadzības tā dažādajās daļās, ir radušais lieli zaudējumi.
Ir jāapgūst mācība, ka tad, ja Kungs norāda līdzekļus zināma darba veikšanai, mēs tos nedrīkstam nolikt pie malas un pēc tam lūgt un gaidīt, ka Viņš darīs brīnumu, lai nolīdzinātu iztrūkumu. Ja zemkopis near un nesēj, tad Dievs nedara brīnumu, lai novērstu viņa nolaidības sekas. Pļaujas laiks viņa laukus atrod tukšus — nav labības, ko pļaut, nav kūļu, ko savākt. Dievs ir sagādājis sēklu un augsni, sauli un lietu; un, ja zemkopis būtu izlietojis līdzekļus, kas bija viņa rīcībā, tad viņš saņemtu atbilstoši tam, kā ir sējis un strādājis.
Pastāv lieli likumi, kas pārvalda dabu, un tikpat droši pamatlikumi valda garīgās lietas. Lai iegūtu vēlamos rezultātus, ir jāizlieto šī mērķa sasniegšanai paredzētie līdzekļi. Dievs katram cilvēkam ir nozīmējis darbu atbilstoši viņa spējām. Ar audzināšanu un praksi atsevišķas personas var sagatavot tā, lai tās būtu spējīgas atrast izeju kritiskā stāvoklī, kāds var rasties, bet, lai katru novietotu viņam pieņemamos apstākļos, kur viņš iegūtu atbildību nešanai vajadzīgo pieredzi, ir vajadzīga gudra plānošana.
Kaut arī izglītība, audzināšana un pieredzējušu cilvēku padomi ir ļoti svarīgi, tomēr strādniekus vajadzētu pamācīt, ka viņi nedrīkst pilnībā paļauties uz kāda cilvēka spriedumu. Kā brīviem Dieva pārstāvjiem visiem vajadzētu gudrību meklēt no Viņa. Ja skolnieks pilnīgi uzticas kāda cita cilvēka domām un neiet tālāk par viņa plānu pieņemšanu, tad tas skatās vienīgi ar šī (725) cilvēka acīm un tādā izpratnē ir tikai otra atbalss. Dievs ar cilvēkiem rīkojas kā ar atbildīgām būtnēm. Viņš strādās ar savu Garu pie prāta, ko Viņš ir ielicis cilvēkā, ja tikai cilvēks ļaus Viņam strādāt un atzīs Viņa darbu. Viņš grib, lai katrs izlieto pats savu prātu un sirdsapziņu. Viņš nav domājis, lai kāds cilvēks kļūtu par otra ēnu, kas izsaka vienīgi otra ieskatus.
Visiem vajadzētu mīlēt savus brāļus un cienīt savus vadītājus; bet viņiem nevajadzētu tos darīt par savu nastu nesējiem. Mums nav visas savas grūtības un sarežģījumus jāstāsta citiem, tā nogurdinot viņu prātu. “Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots. Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies.” Jēzus mūs ir uzaicinājis: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla.”
Kristietības pamats ir Kristus — mūsu taisnība. Cilvēki ir personīgi atbildīgi Dievam, un katram jārīkojas tā, kā viņam liek Dievs, nevis tā, kā liek otra cilvēka prāts; jo pretējā gadījumā lielā ES ESMU Garam nav iespējams ietekmēt un vadīt dvēseles. Tās tiks turētas ierobežojumos, kas nepieļauj rīcības vai izvēles brīvību.
Dievs negrib, ka Viņa ļaudis Betlkrīkā paliek savā pašreizējā vienaldzības un kūtruma stāvoklī, līdz kāds varens brīnumdarošs spēks draudzi pamodinātu dzīvei un darbībai. Ja mēs būtu gudri un čakli, lūdzot un pateicoties izmantotu līdzekļus, ar kuru starpniecību Dieva ļaudis var saņemt gaismu un svētības, tad virs zemes nebūtu varas, kas spētu šīs dāvanas no mums atturēt. Bet, ja mēs atraidām Dieva līdzekļus, tad arī nevajag gaidīt, ka Viņš darīs brīnumus, lai dotu mums gaismu, enerģiju un spēku; jo tas nekad nenotiks. (726)
Kungs man ir rādījis, ka cilvēki, kas ieņem atbildīgas vietas, stāv tieši ceļā Viņa darbam, tāpēc ka tie domā, ka darbs jādara un svētībai jānāk kaut kādā noteiktā veidā, un nekādu citu veidu tie vienkārši negrib atzīt. Mani brāļi, kaut Kungs jums atklātu šīs lietas būtību. Dievs nestrādā tā, kā cilvēki plāno vai kā tie vēlas; Viņš, “savus brīnumus veicot, rīkojas neizprotami”. Vai Kunga darbības metodes jānoraida, tāpēc ka tās neatbilst mūsu uzskatiem? Dievam ir savi nozīmēti gaismas kanāli, bet tiem katrā ziņā nav jālīdzinās kādas īpašas cilvēku kopas uzskatiem. Ja visi ieņemtu tiem nozīmēto vietu Dieva darbā, dedzīgi meklējot no Viņa gudrību un vadību, tad būtu vērojama varena virzība uz priekšu, liekot gaismai apspīdēt pasauli. Kad cilvēki pārtrauks stāties ceļā, tad Dievs strādās mūsu vidū kā nekad iepriekš.
