“Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs. Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis savā mīļotajā Dēlā. (730) Viņā mums dota pestīšana Viņa asinīs, grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības.”
“Dievs, bagāts būdams žēlastībā, savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu (..) un uzmodinājis un paaugstinājis debesīs, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību.”
Ar tādiem vārdiem “sirmais Pāvils”, “Jēzus Kristus saistītais”, rakstot no cietuma Romā, centās izskaidrot saviem brāļiem to, ko vārdu trūkuma dēļ nespēja izsacīt visā pilnībā, — “Kristus neizdibināmo bagātību” — žēlastības dārgums, kas brīvi piedāvāti kritušajiem cilvēku bērniem. Pestīšanas plāna būtība bija upuris, dāvana. Apustulis saka: “Jūs zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, ka viņš, bagāts būdams, ir tapis nabags jūsu dēļ, lai Viņa nabadzība kļūtu jums par bagātību.” “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš savu vienpiedzimušo Dēlu devis.” Kristus “pats par mums ir nodevies, ka mūs atpirktu no visas netaisnības”. Un kā pestīšanu vainagojošā svētība “Dieva dāvana ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā”.
“Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” Droši vien nav neviena, kas, aplūkojot Dieva žēlastības bagātības, neizsauktos līdz ar apustuli: “Pateicība Dievam par Viņa neizteicamo dāvanu!”
Kā pestīšanas plāns sākas un noslēdzas ar dāvanu, tā arī tas jāvirza uz priekšu. Tas pats uzupurēšanās gars, kas mums sagādājis pestīšanu, mājo sirdī visiem tiem, kas kļūst par Debesu dāvanas līdzdalībniekiem. Apustulis Pēteris saka: “Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi.” Kad Jēzus savus mācekļus izsūtīja darbā, (731) Viņš tiem sacīja: “Bez maksas jūs esat dabūjuši; bez maksas to dodiet.” Cilvēkā, kura jūtas pilnīgi vienotas ar Kristu, nevar būt nekas savtīgs vai citiem nepieejams. Kas dzer no dzīvā ūdens, tas atradīs, ka šis ūdens “viņā taps par ūdens avotu, kas verd uz mūžīgu dzīvību”. Kristus Gars viņā ir līdzīgs tuksnesī plūstošam avotam, kas visus atspirdzina un tajos, kas tuvu nāvei, izraisa vēlēšanos dzert šo dzīvības ūdeni. Tas pats mīlestības un uzupurēšanās gars, kas mājoja Kristū, skubināja apustuli Pāvilu viņa daudzveidīgajā darbā. “Es esmu parādnieks,” viņš saka, “grieķiem un barbariem, gudriem un negudriem.” “Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību.”
Mūsu Kungs vēlas, lai Viņa draudze atstarotu pasaulei to pilnību un bagātību, ko mēs atrodam Viņā. Mēs pastāvīgi saņemam Dieva dāvanas, un, tās izdalot, mums pasaulei jāparāda Kristus mīlestība un labdarība. Kamēr visas Debesis ir aizkustinātas un vēstneši tiek sūtīti uz katru zemes daļu virzīt uz priekšu glābšanas darbu, arī dzīvā Dieva draudzei jābūt Dieva līdzstrādniecei. Mēs esam Viņa noslēpumainās miesas locekļi. Viņš ir Galva, kas uzrauga visus miesas locekļus. Pats Jēzus savā bezgalīgajā žēlastībā strādā pie to cilvēku sirdīm un panāk tik pārsteidzošu garīgu pārmaiņu, ka eņģeļi to uzlūko ar izbrīnu un prieku. Tā pati nesavtīgā mīlestība, kas raksturo Kungu, ir redzama Viņa sekotāju raksturā un dzīvē. Kristus gaida, ka, dzīvodami šajā pasaulē, cilvēki kļūs Viņa dievišķās dabas dalībnieki, ne tikai atstarojot Dieva godību Viņam par slavu, bet ar Debess mirdzumu apgaismojot arī pasaules tumsu. Tā piepildīsies Kristus vārdi: “Jūs esat pasaules gaisma.”
“Mēs esam Dieva darba biedri”, “nama turētāji pār dažādajām Dieva žēlastības dāvanām”. Dieva žēlastības pazīšanu, (732) Viņa Vārda patiesību zināšanas un tāpat arī laicīgās dāvanas — laiku un līdzekļus, talantus un iespaidus, — visu mums ir uzticējis Dievs, lai to izlietotu Viņa godam un cilvēku glābšanai. Dievam, kas pastāvīgi cilvēku apveltī ar savām dāvanām, nekas nevar būt pretīgāks par rīcību, kad apdāvinātais savtīgi sagrābj šīs dāvanas, neko neatdodot Devējam. Tagad Jēzus Debesīs sagatavo dzīvokļus tiem, kas Viņu mīl; tiešām, ne tikai dzīvokļus, bet arī valsti, kas mums piederēs. Bet visiem, kas mantos šīs svētības, jābūt līdzdalībniekiem Kristus pašaizliedzībā un sevis upurēšanā par labu citiem.
Nekad Kristus lietā nav bijis nepieciešams tik daudz nopietnu, pašaizliedzīgu pūļu kā tagad, kad pārbaudes laika stundas strauji tuvojas noslēgumam un pasaulei vēl jāpasniedz pēdējā žēlastības vēsts. Mana dvēsele ir dziļi aizkustināta, jo maķedonieša sauciens ir dzirdams no visām pusēm, no mūsu pašu zemes pilsētām un ciemiem, pāri Atlantijas un plašajam Klusajam okeānam un no jūras salām: “Nāc un palīdzi mums!” Brāļi un māsas, vai jūs uz šo saucienu atsauksieties, sacīdami: “Mēs gribam darīt vislabāko, sūtot jums kā misionārus, tā naudu. Mēs gribam aizliegt sevi, atsakoties no savu namu un savu miesu izgreznošanas, kā arī no ēstkāres apmierināšanas. Mēs gribam mums uzticētos līdzekļus ieguldīt Dieva lietā un paši bez atlikuma nodoties Viņa darbam.” Darba vajadzības mums ir skaidri atklātas; tukšie mantu nami visaizkustinošākajā veidā lūdz sniegt palīdzību. Viens dolārs, kas dots tagad, darbam ir vērtīgāks nekā desmit dolāru kaut kad nākotnē.
Strādājiet brāļi, strādājiet, kamēr jums ir izdevība, kamēr vēl ir diena. Strādājiet, jo “nāk nakts, kad neviens nevar strādāt”. Cik drīz šī nakts var atnākt, to jūs nevarat pateikt. Tagad ir jūsu izdevība; izlietojiet to. Ja ir kādi, kas nevar personīgi veltīt savas pūles misijas darbā, tad lai viņi dzīvo taupīgi un kaut ko atdod no savas peļņas. Tie ar savu naudu var palīdzēt sūtīt laikrakstus (733) un grāmatas cilvēkiem, kam nav patiesības gaismas; viņi var palīdzēt segt izdevumus studentiem, kas sagatavojas misijas darbam. Lai katrs dolārs, ko jums iespējams ietaupīt, tiek ieguldīts Debesu bankā.
“Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas Debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.”
To sacīja Jēzus, kas jūs tik ļoti mīlēja, ka nodeva savu dzīvību, lai jūs varētu būt kopā ar Viņu Viņa valstī. Nedariet savam Kungam kaunu, neievērojot doto pavēli.
Dievs aicina cilvēkus, kam pieder zemes īpašumi un nami, tos pārdot un naudu ieguldīt tur, kur tā aizpildītu lielās vajadzības misijas laukā. Kad viņi reiz būs izjutuši patieso gandarījumu, ko rada tāda rīcība, tad tie kanālu turēs atvērtu, un līdzekļi, ko Kungs tiem uzticējis, pastāvīgi plūdīs Viņa mantu namā, lai dvēseles varētu pievērst Kristum. Šīs dvēseles savukārt Kristus dēļ strādās ar tādu pašu pašaizliedzību, taupību un vienkāršību, lai arī viņas varētu pienest savas dāvanas Dievam. Gudri izlietojot šos talantus, tiks atgriezti vēl citi, un tādā veidā darbs turpināsies, rādot, ka Dieva dotās dāvanas tiek pareizi vērtētas. Devējs būs atzīts, un caur Viņa namturu uzticību Viņa slava atkal atgriezīsies pie Viņa.
Kad mēs ar šiem nopietnajiem lūgumiem Dieva lietas labā ejam pie ļaudīm un atklājam mūsu finansiālās vajadzības, apzinīgas dvēseles, kas tic patiesībai, tiek dziļi aizkustinātas. Līdzīgi Kristus slavētajai atraitnei, kura savas divas artavas ielika Dieva šķirstā, tās dod savā nabadzībā, izlietojot savas iespējas līdz pēdējai robežai. Tādi cilvēki bieži atsakās pat no tā, kas tiešām nepieciešams dzīvei; bet tajā pašā laikā ir vīri un (734) sievas, namu un zemes īpašnieki, kas ar patmīlīgu neatlaidību pieķeras savai laicīgajai mantai un kam nav pietiekoši daudz ticības vēstij un Dievam, lai savus līdzekļus ieguldītu Viņa darbā. Šiem pēdējiem sevišķi piemēroti ir Kristus vārdi: “Pārdodiet, kas jums ir, un dodiet dāvanas.”
Ir trūcīgi vīri un sievas, kas raksta man, lūdzot padomu, vai viņiem pārdot savus namus un ieņēmumu atdot darbam. Tie saka, ka lūgumi pēc līdzekļiem ir aizkustinājuši viņu dvēseli un tie vēlas kaut ko darīt Meistara labā, kurš viņiem atdevis tik daudz. Tādiem es gribētu sacīt: “Jūsu pienākums varbūt nav tieši tagad pārdot savas mazās mājas, bet ejiet paši Dieva priekšā; Kungs noteikti uzklausīs jūsu nopietnās lūgšanas pēc gudrības, lai saprastu savu pienākumu.” Ja vairāk lūgtu Dievu pēc Debesu gudrības un mazāk meklētu gudrību no cilvēkiem, tad no Debesīm nāktu daudz lielāka gaisma un Dievs svētītu pazemīgos meklētājus. Bet tiem, kuriem Dievs uzticējis mantas, kam ir zemes īpašumi un nami, es varu sacīt: “Sāciet tos pārdot un dodiet dāvanas. Nevilcinieties! Dievs no jums gaida vairāk, nekā jūs esat bijuši labprātīgi darīt.” Mēs aicinām jūs, kam ir līdzekļi, nopietni lūdzot, jautāt: Cik lielas ir dievišķās prasības pret mani un manu īpašumu? Tagad ir darāms darbs, lai sagatavotu ļaudis pastāvēšanai Kunga dienā. Līdzekļi jāiegulda cilvēku glābšanas darbā, kas savukārt strādās citu labā. Steidzieties atdot Dievam Viņa īpašumu. Viens no iemesliem, kāpēc tik lielā mērā trūkst Dieva Gara, ir tas, ka ļoti daudzi aplaupa Dievu.
Maķedonijas draudžu piedzīvojums, ko aprakstījis Pāvils, satur mācību mums. Viņš saka, ka tie “vispirms paši nodevās Kungam” un dedzīgi vēlējās Kristum ziedot arī savus līdzekļus. “Lai gan bēdu smagi pārbaudīti un paši dzīvodami lielā nabadzībā, viņu prieks izpaudies lielā sirsnībā; tie ir labprātīgi ziedojuši pēc savām spējām, pat pāri spējām, to es apliecinu; ar lielu sirsnību tie piedāvāja savu kalpošanu svētajiem mīlestībā (735) un ziedoja vairāk, nekā cerējām.”
