Kaut arī vajadzētu izvirzīt plašus plānus, tomēr ļoti jārūpējas, lai darbs katrā nozarē harmoniski saistītos ar darbu visās citās nozarēs, tā veidojot pilnīgu pasākumu. Bet pārāk bieži viss ir noticis pavisam savādāk; un rezultātā darbs ir bijis nepilnīgs. Viens vīrs, kas uzrauga zināmu darba nozari, pārspīlē sava posteņa svarīgumu, līdz viņa vērtējumā šī viena nozare tiek pacelta pāri visām citām. Līdz ar šāda ierobežota viedokļa pieņemšanu tiek izplatīts spēcīgs iespaids, lai arī citi redzētu tādā pašā gaismā. Tāda ir cilvēciskā daba, bet tas nav Kristus Gars. Proporcionāli šīs politikas piekopšanai no darba tiek izstumts Kristus un galvenajā vietā nostājas cilvēka “es”.
Pamatlikumus, kuriem jāvada mūs kā Dieva darba strādniekus, ir izteicis apustulis Pāvils. Viņš saka: “Mēs esam Dieva darba biedri.” “Visu, ko jūs darāt, to dariet no sirds tā kā Kungam un ne cilvēkiem.” Un Pēteris pamāca ticīgos: “Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi. (727) Ja kāds runā, tad kā Dieva vārdus, ja kāds kalpo, tad kā ar to spēku, kuru Dievs piešķir, ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu.”
Ja šie pamatlikumi pārvaldīs mūsu dzīvi, tad mēs sapratīsim, ka par darbu atbildīgs ir Dievs, nevis mēs; ka Viņš vienādi rūpējas par katru lielā pasākuma daļu. Kad pirmajā vietā ir Kristus un Viņa gods un kad mīlestība uz dvēselēm, par kurām mira Kristus, ir uzvarējusi mīlestību uz sevi, tad neviens strādnieks tā nenogremdēsies kādā darba nozarē, ka no redzesloka pazaudēs jebkuras citas nozares svarīgumu. Tā ir savtība, kas ierosina personas domāt, ka tieši tā darba daļa, kurā viņas iesaistījušās, ir vissvarīgākā.
Arī tā ir savtība, kas pamudina strādniekus domāt, ka visdrošāk uzticēties var tikai viņu spriedumam un ka viņu darba metodes ir vislabākās, vai ka tiem ir tiesības kurā katrā veidā pavēlēt otra sirdsapziņai. Tāds bija jūdu vadoņu gars Kristus dienās. Priesteri un rabīni, būdami augstās domās par sevi, ieviesa tādus stingrus noteikumus un tik daudz formu un ceremoniju, ka novērsa ļaužu prātu no Dieva un neatstāja Viņam nekādu iespēju strādāt to labā. Tā no redzesloka tika pazaudēta Viņa žēlastība un mīlestība. Mani brāļi, neejiet to pašu ceļu. Pievērsiet ļaužu prātu Dievam. Atstājiet Viņam iespēju strādāt priekš tiem, kas Viņu mīl. Neuzspiediet ļaudīm likumus un priekšrakstus, kuriem paklausot, tie tiktu atstāti tādā pašā mērā bez Dieva Gara, kādā Gilboas kalniem trūka rasas un lietus.
Mūsu ļaužu vidū ir nožēlojams garīguma trūkums. Viņu labā veicams liels darbs, pirms tie var kļūt tādi, kādiem viņiem pēc Kristus prāta vajadzētu būt, — par gaismu pasaulei. Gadiem ilgi esmu izjutusi dziļas dvēseles sāpes, kopš Kungs man atklāja, ka mūsu draudzēs trūkst Jēzus un Viņa mīlestības. Ir valdījis pašapmierinātības gars un tieksme cīnīties par savu stāvokli un virsroku. Es (728) redzēju, ka šī sevis pagodināšana septītās dienas adventistos kļuvusi parasta, un, ja cilvēka lepnumu nepazemos un nepaaugstinās Kungu, tad mēs kā tauta būsim tikpat nesagatavoti uzņemt Kristu, Viņam atnākot otrreiz, kādi bija jūdi Kristus pirmās atnākšanas laikā.
Jūdi gaidīja Mesiju, bet Viņš nenāca tādā veidā, kā tie to jau iepriekš bija paredzējuši, un, lai tie Viņu varētu uzņemt kā Apsolīto, tad tautas izglītotajiem skolotājiem spiedošā kārtā būtu jāatzīst savi maldi. Šie vadoņi bija šķīrušies no Dieva, un sātans ietekmēja viņu prātu, liekot tiem atmest Pestītāju. Kad tiem vajadzēja atteikties no saviem lepnajiem uzskatiem, tie labāk aizvēra acis pret visiem Viņa mesiāniskajiem pierādījumiem un ne tikai paši atraidīja pestīšanas vēsti, bet arī ļaužu sirdis nocietināja pret Jēzu. Viņu piedzīvojumam jābūt mums par svinīgu brīdinājumu. Ja Kungam ir gaisma saviem ļaudīm, tad mēs nekad nedrīkstam gaidīt, ka sātans mierīgi stāvēs blakus un necentīsies to atturēt. Viņš darbosies uz prātu, pamodinot neuzticību, greizsirdību un neticību. Sargāsimies, ka neatraidām Dieva sūtīto gaismu, tāpēc ka tā nenāk mums patīkamā ceļā. Nenoraidīsim Dieva svētības, jo mēs nezinām savu piemeklēšanas laiku. Ja ir kādi, kas paši neredz un nepieņem gaismu, tad lai tie nestāv ceļā citiem. Lai par šo augsti pagodināto tautu netiek sacīts tāpat kā par jūdiem, kad tiem sludināja labo vēsti par Dieva valstību: “Viņi paši neiegāja un atturēja tos, kas gribēja ieiet.”
Dievs nevar pagodināt savu Vārdu caur saviem ļaudīm, kamēr tie paļaujas uz cilvēku un dara miesu par savu elkoni. Viņi joprojām paliks tikpat nespēcīgi, kādi ir patlaban, kamēr netiks paaugstināts vienīgi Kristus; kamēr tie ar pazemīgu sirdi nesacīs tāpat, kā Jānis Kristītājs: “Viņam vajag augt, bet man jāiet mazumā.” Man ir doti vārdi, kas jāpasaka Dieva ļaudīm: “Paaugstiniet Viņu, Golgātas Vīru. Lai cilvēcība atkāpjas, ka visi var uzlūkot Viņu, kurā koncentrētas to cerības uz mūžīgu dzīvi.” Pravietis Jesaja saka: “Viens Bērns mums dzimis, viens Dēls mums dots; un valdība ir uz Viņa kamieša; un Viņa vārds top saukts Brīnums, Padomdevējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera Lielkungs.” Lai draudze un pasaule uzlūko savu Glābēju. Lai katra balss saka līdz ar Jāni: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.”
Tikai slāpstošajām dvēselēm ir atvērts dzīvā ūdens avots. Dievs saka: “Es liešu ūdeni uz iztvīkušiem un straumes uz izkaltušiem.” Dvēselēm, kas sirsnīgi meklē gaismu un priecīgi satver katru dievišķās gaismas staru, kas nāk no Viņa svētā Vārda, — vienīgi tām tiks dota pilnīga gaisma. Un tikai caur šīm dvēselēm Dievs atklās gaismu un spēku, kas visu pasauli apgaismos ar Viņa godību.
