Jesaju, vēl jaunekli, pravieša misijai aicināja grūtos un drosmi atņemošos apstākļos. Viņa zemei draudēja liela nelaime. Pārkāpjot Dieva baušļus, jūdu tauta bija zaudējusi Dieva aizsardzību, un valstij gatavojās uzbrukt asīriešu karaspēks. Tomēr ienaidnieku draudi nebija vislielākā nelaime. Visdziļāk Kunga kalpu nomāca tautas stūrgalvība. Ar savu atkrišanu un sacelšanos tā izaicināja Dieva sodības. Jaunajam pravietim bija (750) jāsniedz ļaudīm brīdinājuma vēsts, un viņš zināja, ka sastaps neatlaidīgu pretestību. Viņš drebēja, skatoties uz sevi un neticīgo tautu, kuras labad bija jāpūlas. Uzdevums tam likās gandrīz bezcerīgs. Varbūt izmisumā atteikties no savas misijas un atļaut Israēlam netraucēti kalpot elkiem? Bet vai tiešām, spītējot Debesu Dievam, tagad pār zemi valdīs Ninives dievi?
Tādas domas nodarbināja viņa prātu, stāvot svētā tempļa priekštelpā. Pēkšņi likās, it kā tempļa vārti un iekšējais priekškars tiktu pacelts vai atvērts, un viņam atļāva ieskatīties vissvētākajā vietā, kur nedrīkstēja ieiet pat pravietis. Viņš redzēja parādību — uz augsta troņa sēdēja Jehova un ar savu drēbju vīlēm piepildīja templi. Tronim katrā pusē atradās serafi, kuriem divi spārni kalpoja lidošanai, ar citiem diviem spārniem viņi godbijībā aizklāja savu seju un vēl ar diviem spārniem apsedza kājas. Šie kalpojošie eņģeļi pacēla savas balsis, svinīgi saucot: “Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs Cebaots. Visa zeme ir pilna Viņa godības!” un šķita, ka no šīs skaņas trīcēja stabi, pīlāri un ciedru vārti, un namu piepildīja viņu izteiktās slavas skaņas.
Nekad iepriekš Jesaja nebija tik dziļi sapratis Jehovas lielumu un pilnīgo svētumu, tāpēc tagad sajuta, ka savā cilvēciskajā nespēkā un niecīgumā viņam šī Dieva klātbūtnē jāiet bojā. “Bēdas man!” viņš izsaucās, “jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, to Kungu Cebaotu!” Tad, lai sagatavotu lielajam misijas darbam, pie viņa pienāca serafs. Ar kvēlojošu ogli no altāra tika aizskartas viņa lūpas. Atskanēja vārdi: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Pēc tam, dzirdot Dieva balsi, kas sacīja: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Jesaja svētā paļāvībā atbildēja: “Redzi, še es esmu; sūti mani!” (751)
Kas par to, ka laicīgām varām vajadzēja celties pret Jūdu? Kas par to, ka Jesajam savā misijā būs jāsastopas ar pretestību un šķēršļiem? Viņš bija redzējis Ķēniņu, Kungu Cebaotu; viņš bija dzirdējis serafu dziesmu: “Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Pravietis tagad bija stiprināts savam priekšā stāvošajam darbam. Atmiņas par šo atklāsmi viņu pavadīja visā ilgajā un grūtajā darbā.
Ecēhiēlam, skumstošajam trimdas pravietim, Kaldēju zemē tika dota atklāsme, kas sniedz to pašu mācību par ticību visvarenajam Israēla Dievam. Stāvot Ķebaras upes krastā, viņam likās, ka nāk viesulis no ziemeļiem, “liels mākonis ar uguni; tam bija spožums visapkārt un pašā vidū spulgoja kaut kas kā spilgti mirdzošs metāls”. Savādos riteņus, kas likās savstarpēji krustojamies, darbināja četras dzīvas būtnes. Augstu pāri visam tam “bija saskatāms kaut kas kā safīrakmens, kaut kas tronim līdzīgs. Uz šī troņa veidojuma bija redzams sēžam tēls, tam bija cilvēka izskats”. “Šo dzīvo izskats bija kā kvēlojošas ogles, kā lāpu spožums: to uguns spulgoja dzīvo tēlu starpā. Ugunij bija spilgts spožums, no uguns izšāvās zibeņi.” “Zem viņu spārniem bija cilvēka rokas.”
Riteņi atradās viens otrā tik sarežģītā sakārtojumā, ka Ecēhiēlam tas sākumā šķita kā galīgs juceklis. Bet kustoties tie darbojās skaistā noteiktībā un pilnīgā saskaņā. Šos riteņus uz priekšu virzīja Debesu būtnes, un pāri visam uz krāšņa safīra goda krēsla sēdēja Mūžīgais; bet troni visapkārt apņēma varavīksne, žēlastības un mīlestības simbols. Bijību izraisošās godības pārvarēts, Ecēhiēls pakrita uz sava vaiga, un tad balss viņam pavēlēja celties un klausīties Kunga vārdu. Tur viņš saņēma brīdinājuma vēsti Israēlam. (752)
Šo atklāsmi Ecēhiēlam deva laikā, kad viņa prātu pildīja drūmas priekšnojautas. Savu tēvu zemi viņš redzēja izpostītu. Pilsētā, kas kādreiz bija ļaužu pilna, tagad vairs nebija iedzīvotāju. Tās mūros vairs nedzirdēja līksmas balsis un slavas dziesmas. Pravietis pats bija svešinieks tālā zemē, kur pāri visiem valdīja neierobežota godkāre un cietsirdīga nežēlība. Redzētā un dzirdētā cilvēku varmācība un netaisnība izraisīja sāpes viņa dvēselē, tā ka tas dienām un naktīm rūgti raudāja. Bet brīnišķīgie simboli, kas viņam tika rādīti pie Ķebaras upes, atklāja visu pārvaldošu varu, kas spēcīgāka par laicīgiem valdniekiem. Pāri pār Asīrijas un Babilonijas lepnajiem un nežēlīgajiem monarhiem uz sava goda krēsla valdīja žēlastības un patiesības Dievs.
Riteņiem līdzīgie sarežģītie veidojumi, kuros pravietis nevarēja saskatīt nekādu kārtību, bija pakļauti kādas bezgalīgas rokas vadībai. Ecēhiēlam atklāja, ka Dieva Gars, kas šos riteņus iekustināja un vadīja, sajukumu pārvērta saskaņā; tā Viņa valdībai tika pakļauta visa pasaule. Neskaitāmas krāšņas būtnes, paklausot Viņa vārdam, bija gatavas savaldīt ļauno cilvēku varu un viltīgo gudrību, lai palīdzētu Viņa uzticīgajiem.
Līdzīgā veidā, kad Dievs vēlējās mīļotajam Jānim atklāt draudzes vēsturi nākamajos laikmetos, Viņš tam apliecināja Pestītāja interesi un rūpes par saviem ļaudīm, rādot “Vienu, kas bija līdzīgs Cilvēka Dēlam”, staigājam starp lukturiem, kas ainoja septiņas draudzes. Jānim, skatot draudzes pēdējās lielās cīņas ar laicīgām varām, bija atļauts redzēt arī galīgo uzvaru un uzticīgo izglābšanu. Viņš skatīja draudzi, ierautu nežēlīgā cīņā ar zvēru un tā tēlu, un redzēja, ka, draudot ar nāves sodu, ļaudis tiks spiesti to pielūgt. Bet, skatoties pāri cīņas dūmiem un troksnim, viņš ieraudzīja uz Ciānas kalna kopā ar Jēru stāvam kādu pulku, kam zvēra zīmes vietā “Tēva vārds bija rakstīts pie viņu pierēm”. Un atkal viņš redzēja tos, “kas bija uzvaru guvuši pār zvēru, viņa tēlu (753) un viņa vārda skaitli, [kas] stāvēja pie kristāla jūras ar Dieva cītarām rokās” un dziedāja Mozus un Jēra dziesmu.
Šīs mācības ir dotas mums par labu. Mūsu ticībai jānoenkurojas Dievā; jo mums tieši priekšā ir laiks, kad pārbaudīs cilvēku dvēseles. Kristus Eļļas kalnā norādīja uz briesmīgajām sodībām, kas ievadīs Viņa otro nākšanu: “Jūs dzirdēsiet karus un karu daudzināšanu.” “Tauta celsies pret tautu, valsts pret valsti, un būs bada laiki un zemestrīce dažās vietās. Bet tas viss būs tikai lielo bēdu iesākums.” Lai gan šie pravietiskie vārdi daļēji piepildījās Jeruzalemes izpostīšanā, tomēr tie vēl tiešāk attiecas uz pēdējām dienām.
Mēs stāvam uz lielu un svinīgu notikumu sliekšņa. Pravietojums strauji piepildās. Kungs ir pie durvīm. Drīz sāksies laika posms, kam būs milzīga nozīme visu iedzīvotāju dzīvē. Atkal atjaunosies pagātnes cīņas. Notikumus, kam jārisinās mūsu pasaulē, vēl pat nenojauš. Sātans strādā caur cilvēciskiem darbarīkiem. Tie, kas cenšas grozīt konstitūciju un nodrošināt tāda likuma izdošanu, lai piespiestu ievērot svētdienu, maz saprot, kādas būs sekas. Krīze ir tieši mūsu priekšā.
Bet šajā ļoti kritiskajā stāvoklī Dieva ļaudīm nav jāpaļaujas pašiem uz sevi. Jesajam, Ecēhiēlam un Jānim dotās atklāsmes mums rāda, cik cieši Debesis ir savienotas ar notikumiem virs zemes un cik lielas ir Dieva rūpes par tiem, kas Viņam uzticīgi. Pasaule nav bez valdnieka. Nākamo notikumu programma stāv Kunga rokās. Tautu liktenis, kā arī Dieva draudzes intereses atrodas Debesu Majestātes aizbildniecībā.
Mēs vispār par daudz rūpējamies un bēdājamies par Kunga darbu, jūtamies samulsināti tā dēļ. Ierobežotiem cilvēkiem nav uzlikta atbildības nasta. Mums jāpaļaujas (754) uz Dievu, jātic Viņam un jāiet uz priekšu. Debesu vēstnešu nenogurstošā modrība un viņu nerimstošā kalpošana, sadarbojoties ar zemes būtnēm, mums rāda, kā Dieva roka vada riteni ritenī. Dievišķais Skolotājs katram, kas strādā Viņa darbā, saka to pašu ko senatnē Korum: “Es tevi esmu apjozis, kaut arī tu mani vēl nepazini.”
Ecēhiēla atklāsmē Dieva roka atradās zem ķerubu spārniem. No tā Dieva kalpiem jāmācās, ka tas ir dievišķs spēks, kas viņiem sniedz panākumus. Kungs strādās ar tiem, ja viņi atstās netaisnību un kļūs skaidri sirdī un dzīvē.
Spožā gaisma, kas kā zibens šaudījās starp dzīvajiem, attēlo ātrumu, ar kādu šis darbs beidzot ies uz priekšu un tiks pabeigts. Viņš, kurš nesnauž, Kurš nepārtraukti darbojas, piepildot savus nodomus, spēj saskanīgi vadīt uz priekšu visu lielo darbu. To, kas ierobežotam prātam liekas juceklīgs un sarežģīts, Kunga roka spēj uzturēt pilnīgā kārtībā. Viņam ir ceļi un līdzekļi, lai izjauktu ļauno cilvēku nodomus; un Viņš atņems padomu tiem, kas plāno nelaimi Viņa ļaudīm.
Brāļi, tagad nav laika raudāšanai un izmisumam, nav laika padoties šaubām un neticībai. Kristus tagad vairs nav tas Pestītājs, kas atradās Jāzepa jaunajā kapā, ko noslēdza liels akmens ar Romas zīmogu; mums ir augšāmcēlies Pestītājs. Viņš ir Ķēniņš, Kungs Cebaots; Viņš sēž starp ķerubiem, un, tautām strīdoties un trokšņojot, joprojām sargā savus ļaudis. Mūsu Glābējs valda Debesīs. Viņš mēro katru pārbaudījumu. Viņš uzrauga uguns cepli, kam jāattīra katra dvēsele. Kad tiks sagrauti ķēniņu cietokšņi, kad Dieva dusmu bultas pāršķels Viņa ienaidnieku sirdi, tad Kunga ļaudis būs drošībā Viņa rokās.
