Dievišķīgās un cilvēciskās dabas savienošanās ir viena no pestīšanas plāna visdārgākajām un visnoslēpumainākajām patiesībām. Par to runā Pāvils, kad viņš saka: “Teicami liels ir dievbijības noslēpums: Dievs ir parādīts miesā.”
Šī patiesība daudziem bijusi par iemeslu šaubām un neticībai. Kad Kristus nāca pasaulē — Dieva Dēls un Cilvēka Dēls, Viņa laika ļaudis to nesaprata. Kristus pazemojās un pieņēma cilvēka dabu, lai varētu aizsniegt un pacelt kritušo cilvēci. Bet cilvēku prāts bija grēka aptumšots, viņu spējas paralizētas un uztvere notrulināta, tā ka tie nevarēja ieraudzīt cilvēcībā ietērpto dievišķo raksturu. (747) Šis atziņas trūkums no viņu puses bija par šķērsli darbam, ko Kristus vēlējās darīt viņu labā; un, lai dotu savai mācībai spēku, Jēzus bieži bija spiests paskaidrot un aizstāvēt savu stāvokli. Norādot uz savu noslēpumaino un dievišķo raksturu, Viņš centās ļaužu domas vadīt tā, ka tie kļūtu jūtīgāki pret patiesības pārveidojošo spēku. Turklāt, lai izskaidrotu dievišķās patiesības, Viņš izlietoja norises dabā, kas tiem bija labi pazīstamas. Tā sirds augsne tika sagatavota labās sēklas uzņemšanai. Viņa klausītāji nevarēja nejust, ka Viņš to intereses darīja par savējām, ka Viņa sirds pukst līdzjūtībā uz tiem viņu priekos un bēdās. Tajā pašā laikā tie redzēja Viņā atklājamies spēku un augstību, kas tālu pārspēja tautas visgodājamākos rabīnus. Kristus mācības iezīmēja līdz tam laikam nepazīstama vienkāršība, cieņa un spēks, tā ka tie negribot izsaucās: “Nemūžam neviens cilvēks tā vēl nav runājis kā šis Cilvēks.” Ļaudis Viņu klausījās ar prieku; bet priesteri un vadoņi, paši būdami neuzticīgi savam patiesības sargu amatam, ienīda Kristu tieši parādītās žēlastības dēļ, kas no viņiem bija novērsusi ļaužu pulkus, vadīdama tos pie dzīvības Gaismas. Viņu iespaidā jūdu tauta nesaskatīja Kristus dievišķo raksturu un tāpēc atmeta Glābēju.
Ar dievišķā un cilvēciskā savienošanos, kas notika Kristū, sastopamies arī Bībelē. Visas atklātās patiesības ir “Dieva iedvesmotas”; tomēr tās ir izteiktas cilvēku vārdos un piemērotas cilvēku vajadzībām. Par Dieva Grāmatu var sacīt tāpat kā par Kristu, ka “Vārds tapa miesa un dzīvoja mūsu starpā”. Un šai patiesībai, kas nepavisam nav pierādījums pret Bībeli, vajadzētu stiprināt ticību tai kā Dieva Vārdam. Tie, kas uzdrošinās spriest par Rakstu inspirāciju, dažas daļas atzīstot par dievišķām un citas tajā pašā laikā atraidot kā cilvēciskas, neievēro, ka Kristus, būdams Dievs, pieņēma mūsu cilvēcisko dabu, lai aizsniegtu cilvēci. Dieva darbā, kas tiek veikts cilvēka glābšanas labad, savienojas dievība un cilvēcība. (748)
Rakstos ir daudz fragmentu, ko neticīgi kritiķi pasludinājuši par neinspirētiem, bet kas, tik ļoti atbilstot cilvēku vajadzībām, ir paša Dieva vēstis, kuras Viņš sniedzis uzticīgo bērnu iepriecināšanai. Skaists piemērs par to dots stāstā par apustuli Pēteri. Pēteris atradās cietumā un gaidīja, ka nākamajā dienā viņu nonāvēs. Naktī viņš gulēja “starp diviem kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu. Un, redzi, Kunga eņģelis piestājās, un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: ‘Celies ātri augšā!’ Un važas nokrita no viņa rokām.” Pēteri, pēkšņi uzmodinātu, pārsteidza gaisma, kas piepildīja cietumu, un Debesu vēstneša dievišķīgais skaistums. Viņš nesaprata, kas notiek, bet zināja, ka ir brīvs, un savā samulsumā un priekā gribēja steigties ārā no cietuma, neaizsargāts pret auksto nakts gaisu. Dieva eņģelis, ievērodams visus apstākļus un maigi rūpējoties par apustuli, sacīja: “Apjozies un apauj kājas!” Pēteris mehāniski paklausīja, bet Debesu godības atklāsme bija viņu tā savaldzinājusi, ka par mēteli viņš nemaz nedomāja. Tad eņģelis viņam pavēlēja: ‘Apvelc savas drēbes un seko man!’ Viņš iznācis tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita, ka redz parādību. Izgājuši caur pirmo un otro sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie viņiem paši no sevis atvērās; izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās.” Tā Jeruzālemes ielās apustulis palika viens un, visu notikušo aptvēris, sacīja: “Tagad es tiešām zinu,” — tas nebija sapnis vai parādība, bet patiess notikums, — “ka tas Kungs sūtījis savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem.” (749)
Skeptiķi var izsmiet domu, ka godības eņģelis no Debesīm ievēro tik ikdienišķas lietas kā šīs vienkāršās cilvēcīgās vajadzības, un var apšaubīt šī stāsta iedvesmu. Bet Dieva gudrībā tas ir uzrakstīts svētajā vēsturē, ne eņģeļu, bet cilvēku labā, lai tie, nonākot grūtos apstākļos, atrastu iepriecu domā, ka Debesis zina visu. Jēzus saviem mācekļiem paskaidroja, ka neviens zvirbulis nekrīt zemē, ko Debesu Tēvs neievērotu, un, ja Dievs neaizmirst visu gaisā esošo mazo putnu vajadzības, tad Viņš daudz vairāk rūpēsies par tiem, kas var kļūt par Viņa valsts pavalstniekiem un ticībā uz Kristu var būt nemirstības mantinieki. Ak, ja tikai cilvēka prāts aptvertu — cik lielā mērā ierobežots prāts vispār spēj aptvert pestīšanas plānu — Jēzus darbu, pieņemot cilvēka dabu, un kas mūsu labā ir sasniegts ar šo brīnišķīgo pazemošanos, tad cilvēku sirds ietrīsētos pateicībā par Dieva lielo mīlestību, un tie pielūgtu pazemībā dievišķo gudrību, kas parādījusi šo žēlastības noslēpumu!
