Saiešanās ar iedomīgiem, sekliem un neticīgiem cilvēkiem nesīs morālas nolaidības un sabrukuma augļus. Pašapzinīgu un vaļīgu jauniešu izturēšanās veidā var būt kaut kas patīkams, var būt spīdošas prāta spējas un prasme ļaunu parādīt tādā gaismā, ka tas liekas vēlamāks par labu. Šādas personas sajūsmina un apbur zināmu cilvēku šķiru, kā rezultātā iet pazušanā dvēseles. Katra cilvēka domu un rīcības iespaids apņem līdzīgi neredzamai atmosfērai, ko neapzināti ieelpo visi, kas nāk ar to saskarē. Šai atmosfērai bieži ir indīgs iespaids, un tās ieelpošanas neizbēgamas sekas — tikumisks pagrimums.
Mans jaunais brāli, kaut es varētu Tev parādīt Tavu patieso stāvokli tā, lai Tu to saprastu! Tev vajag nožēlot savus grēkus, vai arī Tu Debesu valstību nekad neredzēsi. Daudzi jaunieši, kas sevi uzskata par dievbijīgiem, nezina, ko nozīmē sekot Kristum. Tie neatdarina Viņa piemēru. To sirdī nemostas mīlestība un pateicība pret Dievu; tā arī neizpaužas viņu vārdos un izturēšanās veidā. Tiem trūkst pašaizliedzības gara, un viņi cits citu nepamudina iet pa svētuma ceļu. Mēs negribam, ka Dieva svinīgajā darbā iesaistās jauni cilvēki, kas gan atklāti atzīst Kristu, bet kam nav morālā spēka nostāties blakus tiem, kuri ir skaidrā prātā un modri lūgšanās un kuru sarunu temats ir Debesis, no kurienes viņi arī gaida sava Pestītāja atgriešanos. Mums nav jārūpējas, lai uz Betlkrīku ietu jaunieši, kas saucas par Sabata ievērotājiem, bet ar dzīves drauga izvēli parāda savu zemo morālo stāvokli. (112)
Koledžas durvis vienmēr būs atvērtas tiem, kas nav nostājušies reliģijas pusē, un, ja uz Betlkrīku atnākušie jaunieši gribēs uzmeklēt šo neticīgo sabiedrību, viņiem tāda būs pieejama. Ja viņiem, saejoties ar šādiem cilvēkiem, ir pareizi motīvi un pietiek garīgā spēka pretoties to ietekmei, tad tie var atstāt iespaidu uz labu — būdami skolnieki, kļūt par skolotājiem. Patiess kristietis izvēlēsies neatgriezto sabiedrību ne tāpēc, ka viņam patiktu bezdievīgās dzīves atmosfēra, ne arī tāpēc, lai kļūtu par apbrīnas objektu un nodrošinātu sev viņu piekrišanu, bet gan lai sniegtu tiem gaismu un atzīšanu un vadītu tos uz cēlu un augstu mērķi — uz mūžīgās Patiesības drošo un plašo platformu.
Cilvēks ar skaidriem motīviem, kas ir apņēmies iegūt izglītību, lai varētu pareizi izlietot savas spējas, skolā būs spēks uz labu. Tam būs pārveidojošs iespaids uz citiem. Vecāki, attaisnojot savu bērnu sūdzības pret skolas autoritāti un disciplīnu, nesaprot, ka ar to viņi palielina demoralizējošo ietekmi, kas tagad jau tā tik baismīgā mērā ir guvusi virsvadību pār visu. Katram iespaidam, kas apņem jauniešus, jāatrodas taisnības pusē, jo jaunatnes izvirtība pieaug.
Pasaules jauniešiem mīlestība uz sabiedrību un izpriecām kļūst par visu pārvaldošo kaislību. Liekas, ka viņu esamības lielais mērķis ir ģērbties, viesoties, apmierināt savu ēstgribu un kaislības un griezties sabiedriskās izlaidības virpulī. Viņi ir nelaimīgi, ja tiek atstāti vienatnē. Pāri visam tie kāro apbrīnu un glaimus un cenšas sabiedrībā radīt par sevi plašu interešu loku, un, ja šīs ilgas netiek apmierinātas, tad dzīve šķiet neizturama.
Tie, kas apvilks visas Dieva bruņas un katru dienu kādu laiku veltīs pārdomām, lūgšanām un Rakstu pētīšanai, būs savienoti ar Debesīm un uz apkārtējiem atstās glābjošu un pārveidojošu iespaidu. Viņu mantojums būs cēlas domas, cildeni centieni, skaidra izpratne par patiesību un pienākumu pret Dievu. Viņi tieksies pēc (113) skaidrības, pēc gaismas, pēc mīlestības, pēc visām Debesu izcelsmes skaistajām dāvanām. Viņu sirsnīgās lūgšanas nonāks aiz priekškara. Šai šķirai būs svēta drosme iet bezgalīgā Dieva tuvumā. Tie sajutīs, ka Debesu Gaisma un Godība ir domāta viņiem, un šīs tuvās attiecības ar Dievu viņus šķīstīs, paaugstinās un cēlinās. Tādas ir īstu kristiešu priekšrocības.
Ar abstraktām pārdomām vien nepietiek; arī ar rosīgu darbību vien nepietiek. Kristīga rakstura veidošanai vajadzīgs gan darbs, gan pārdomas. Spēks, kas iegūts nopietnās, vienatnē pienestās lūgšanās, mūs sagatavos pretoties sabiedrības vilinājumiem. Un tomēr mums nevajadzētu noslēgties no pasaules, jo mūsu kristīgajai dzīvei jābūt pasaulei par gaismu. Neticīgo sabiedrība mums nekaitēs, ja mēs ar tiem saiesimies, cenšoties viņus savienot ar Dievu, paši būdami garīgi pietiekoši stipri pretoties viņu ietekmei.
Kristus nāca pasaulē, lai to glābtu, lai kritušo cilvēku savienotu ar bezgalīgo Dievu. Kristus sekotājiem jābūt Gaismas kanāliem. Paliekot savienotiem ar Dievu, viņiem jānodod tumsā un maldos esošajiem vislabākās svētības, ko tie saņem no Debesīm. Ēnohu neaptraipīja viņa dienās pastāvošā nekrietnība; tad kāpēc lai mēs tagad tiktu aptraipīti? Mēs, līdzīgi mūsu Kungam, varam iežēloties par cietošo cilvēci, just līdzi nelaimīgajiem un augstsirdīgi vērsties pie trūcīgā, apbēdinātā un izmisušā.
Tie, kas tiešām ir kristieši, centīsies citiem darīt labu, tajā
pašā laikā savas sarunas un izturēšanos iekārtojot tā, lai tiktu
saglabāts kluss, svēts un mierīgs prāts. Dieva Vārds prasa, lai mēs būtu
līdzīgi mūsu Pestītājam, lai mēs atspoguļotu Viņa attēlu, atdarinātu
Viņa piemēru un dzīvotu Viņa dzīvi. Savtība un pasaulīgums nav kristīgā
koka augļi. Neviens cilvēks nevar dzīvot sev un tomēr baudīt Dieva
atzinību.
1879. gada 5. septembrī
