Kaut es, mani brāļi, varētu jūsu aptumšotajiem prātiem parādīt, cik lielās briesmās jūs atrodaties. Katrs darbs, labs vai slikts, sagatavo ceļu tā atkārtošanai. Kā notika ar faraonu? Svētajos Rakstos atrodas ziņojums, ka Dievs apcietināja viņa sirdi. Un katru reizi, kad, atklājoties Dieva spēkam, no jauna tiek sniegta Gaisma, šis ziņojums no jauna atkārtojas. Atsakoties pakļauties Dieva gribai, viņa sirds kļuva arvien cietāka un nejūtīgāka pret Dieva Gara iespaidu. Viņš sēja stūrgalvības sēklu, un Dievs neaizkavēja tās augšanu, lai gan ar brīnumdarbu būtu varējis šo procesu apturēt. Bet tāds nebija Viņa plāns. Viņš atļāva tai augt un nest augļus pēc savas kārtas, tā pierādot rakstu patie-sīgumu, ka to, “ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus”. Ja cilvēks sēj šaubas, tad arī pļaus šaubas. Atraidot sākumā doto gaismu un katru sekojošo tās staru, faraons gāja no vienas sirds nocietināšanas pakāpes uz otru, līdz vienīgi pirmdzimušā aukstais un nedzīvais (120) augums uz mirkli satricināja viņa neti-cību. Un tad, nolēmis nepadoties Dievam, viņš turpināja savu ietiepīgo gaitu, līdz to pārklāja Sarkanās jūras ūdeņi.
Šis ziņojums uzrakstīts mūsu labā. Tieši tas, kas notika faraona sirdī, norisināsies katra dvēselē, kas izturēsies nevērīgi pret doto gaismu un tūlīt nestaigās tās staros. Dievs nevienu neiznīcina. To izdara pats grēcinieks, nenožēlojot savu grēku. Ja cilvēks vienreiz atstāj neievērotu Dieva Gara lūgumu, pār-metumu vai brīdinājumu, tad viņa sirdsapziņa kļūst nejūtīga, un nākamajā reizē, kad tas tiek pamācīts, ir daudz grūtāk paklausīt nekā iepriekš. Un tā šis process turpinās arvien tālāk. Sirdsapziņa ir Dieva balss, kas dzirdama tad, kad cīnās cilvēcīgās kaislības, un pretošanās tai apbēdina Dieva Garu.
Mums visiem vajadzētu saprast, kā tiek iznīcināta dvēsele. Tas nav tā, ka Dievs izdotu kādu likumu, kas aizliegtu glābt cilvēku. Dievs cilvēka acu priekšā neizplata necaurredzamu tumsu, bet cilvēks pats pretojas Dieva Gara pamudinājumam, un, kad tas jau reiz ir noticis, tad nākamajā reizē to darīt ir vieglāk, trešo reizi vēl vieglāk un ceturtajā gadījumā pavisam viegli. Bet pēc tam jāievāc raža, ko nesusi šī neticības un pretošanās sēkla. Ak, kas tā sirpim būs par pļauju, kas nobriest grēcīgās savu iegribu apmierināšanas rezultātā!
Ja personīgo lūgšanu un Rakstu lasīšanu pamet novārtā šodien, tad rīt to varēs palaist garām jau ar mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem. Tā var sekot garš nolaidības saraksts, kura sākums ir viens vienīgs sirds augsnē iesēts graudiņš. No otras puses, katrs rūpīgi kopts gaismas stars dod gaismas pļauju. Vienu reizi atsists kārdinājums dod spēku drošāk pretoties nākamreiz. Katra jauna sevis uzvarēšana nolīdzina ceļu augstākām un cēlākām uzvarām. Katra šāda uzvara ir sēkla, kas iesēta Mūžīgajai dzīvei.
Mūsu draudzēs visās Zemes malās ļoti vajadzīgi dedzīgi, uzticīgi un pašaizliedzīgi strādnieki. (121) Neviens nevar strādāt Sabatskolā vai sātības labā, nepļaujot bagātīgu ražu ne tikai pasaules galā, bet jau pašreizējā dzīvē. Tieši pūloties apgaismot un svētīt citus, paša skats kļūst arvien skaidrāks un plašāks. Jo vairāk cenšamies patiesību izskaidrot citiem, protams, mīlot šīs dvēseles, jo saprotamāka tā kļūs pašiem. Izskaidrotāja prātam tā atklājas arvien jaunā skaistumā un spēkā.
Jūsu draudzē ir daži labi strādnieki, un šie pašaizliedzīgie ļaudis nekad neuzzinās, cik daudz laba viņi ir veikuši ar savām neatlaidīgajām pūlēm misijas laukā. Bet Kungs prasa, lai Viņa pavēlēm draudzē pakļautos vairāk vīru un sievu nekā līdz šim. Daži no akmeņiem, kas veido Dieva Svēto templi, atstaro gaismu, kas uz tiem spīd no Jēzus Kristus, kamēr citi nedod nekādu atspulgu, tā skaidri atklādami, ka viņi nav dzīvi akmeņi, nav izredzēti un dārgi. Viņi nav dievbijīgi, viņi dzīvo bez lūgšanām, viņi daudz runā, bet netic. Patiesi kristieši atdarinās sava Pestītāja priekšzīmi un būs labprātīgi, pazemīgi, iecietīgi, laipni, uz lūgumiem atsaucīgi un brīvi no uzpūtības un stūrgalvības.
