Man ir rādīts, ka dažas mūsu telts sanāksmes nepavisam neatbilst nolūkam, kādam Dievs tās paredzējis. Cilvēki nāk nesagatavojušies Svētā Gara saņemšanai. Pa lielākai daļai māsas pirms sanāksmes diezgan daudz laika veltī ārējam greznumam, sagatavojot tērpu, kamēr pilnīgi aizmirst savu iekšējo rotājumu, kas Dieva acīs ir liela vērtība. Daudz laika pavada arī nevajadzīgā vārīšanā, treknu kūku (163) cepšanā un cita veida uztura gatavošanā, kas noteikti kaitē katram, kas to bauda. Ja mūsu māsas sagādātu labu maizi un veselīgu uzturu, tad viņas un to ģimenes būtu labāk sagatavotas novērtēt Dzīvības Vārdus, un būtu arī daudz jūtīgākas Svētā Gara iespaidam.
Bieži kuņģi pārslogo ar uzturu, kas tikai retos gadījumos ir tik vienkāršs kā tas, ko lieto mājās, kur fizisku vingrinājumu ir divas un trīs reizes vairāk. Tas izraisa tādu miegainību, ka grūti novērtēt mūžīgās lietas, un, sanāksmei beidzoties, klausītāji jūtas vīlušies, ka nav baudījuši vairāk Dieva Gara.
Gatavojoties sanāksmei, katram personīgi Dieva priekšā vajadzētu stingri un noteikti pārbaudīt savu sirdi. Ja ir bijušas nepatīkamas jūtas, nesaskaņas vai strīdi ģimenē, tad vienam no pirmajiem sagatavošanās darbiem vajadzētu būt šo kļūdu savstarpējai atklāšanai un kopīgai lūgšanai, kā arī aizlūgšanām vienam par otru. Zemojoties Dieva priekšā, nopietni centieties dvēseles templi iztīrīt no visiem gružiem — no visāda veida skaudības, greizsirdības, no aizdomām un kļūdu meklēšanas. “Šķīstījiet rokas, grēcinieki, un skaidrojiet, šaubīgie, sirdis! Esiet nelaimīgi un vaimanājiet, un raudiet, jūsu smiekli lai top pārvērsti vaidos un jūsu prieks skumjās. Zemojieties tā Kunga priekšā, tad Viņš jūs paaugstinās.”
Kungs saka: Ieslēdzieties savā istabiņā un klusumā sarunājieties ar savu sirdi, ieklausieties patiesības un sirdsapziņas balsī. Nekas nedos tik skaidru priekšstatu par sevi, kā lūgšana vienatnē. Viņš, kas redz apslēpto un zina visas lietas, apgaismos jūsu saprašanu un atsauksies uz jūsu lūgumiem. Jūsu priekšā skaidri atklāsies vienkāršie pienākumi, kurus nedrīkst atstāt novārtā. Deriet derību ar Dievu, ka nodosiet sevi un visu savu gribu kalpošanā Viņam. Neatstājiet šo darbu nepadarītu līdz telts sanāksmei. Ja tas netiks paveikts mājās, tad cietīs jūsu dvēsele, un jūsu aukstums, jūsu trulums un jūsu grēki un garīgā miegainība ļoti kaitēs citiem. (164)
Es esmu redzējusi patiesību atzīstošo ļaužu stāvokli. Viņiem šajā laikā piemēroti pravieša Ecēhiēla vārdi: “Cilvēka bērns, šie vīri savus elku dievus uzņēmuši savā sirdī un to, kas viņus apgrēcina, cēluši savu acu priekšā. Vai tad tādiem bija Mani jautāt? Tādēļ runā ar tiem un saki viņiem: tā saka Kungs, ikviens no Israēla nama, kas savā sirdī uzņem elku dievus un ceļ savu acu priekšā, kas viņus apgrēcina, un nāks pie pravieša, tad Es, Kungs, viņiem atbildēšu pēc viņu elku dievu pulka.”
Ja mēs mīlam pasaules lietas un atrodam prieku netaisnībā vai draudzējamies ar neauglīgiem tumsas darbiem, tad mēs savu acu priekšā esam cēluši to, kas mūs apgrēcina, un savā sirdī uzņēmuši elku dievus. Un, ja mēs apņēmīgi nepūlēsimies tos atmest, tad nekad netiksim atzīti par Dieva dēliem un meitām.
Tas ir ģimenēs veicamais darbs, pirms tās ierodas mūsu svētajās sanāksmēs. Lai ēšana un ģērbšanās ir otrās pakāpes jautājumi, bet jau mājās jāiesāk dziļa sirds pārmeklēšana. Lūdziet trīs reizes dienā un, līdzīgi Jēkabam, esiet neatlaidīgi. Mājas ir tā vieta, kur jāatrod Jēzus, un tad ņemiet Viņu līdzi uz sanāksmi. Ak, cik dārgas būs šīs stundas, ko tur pavadīsiet. Bet kā jūs varat cerēt izjust Kunga klātbūtni un redzēt atklājamies Viņa spēku, ja personīgais sagatavošanās darbs šim brīdim paliek nepadarīts?
Savas dvēseles, Kristus un citu labā dariet šo darbu jau mājās. Lūdziet tā, kā jūs to vēl neesat pieraduši darīt. Sirdij jāsalūst Dieva priekšā. Savediet kārtībā savu namu. Sagatavojiet šim notikumam savus bērnus. Māciet viņiem, ka skaists apģērbs tiem nav tik svarīgs kā tuvošanās Dievam ar tīrām rokām un skaidru sirdi. Novērsiet katru šķērsli, kas varētu stāvēt viņiem ceļā, tajā skaitā visas nesaskaņas, kas pastāvējušas to starpā vai starp jums un viņiem. Tā rīkojoties, jūs savā namā ielūgsiet Kungu, (165) un, dodoties uz sanāksmi, jūs pavadīs svētie eņģeļi, kuru gaisma un spēks atspiedīs ļauno eņģeļu uzmācību. Pat neticīgie, kas atradīsies nometnē, izjutīs šo svēto atmosfēru. Ak, cik daudz ir zaudēts, atstājot novārtā šo svarīgo darbu! Jūs varbūt iepriecinās sludināšana, jūs jutīsieties apgaroti un atspirguši, bet sirdī tomēr nesaņemsiet atjaunojošo, pārveidojošo Dieva spēku un darbs nebūs tik dziļš, pilnīgs un paliekošs, kādam tam vajadzētu būt. Sitiet krustā lepnumu un ietērpiet dvēseli dārgajās Kristus taisnības drēbēs, un cik brīnišķīga jums kļūs sanāksme! Tā jūsu dvēselei būs kā Debesu vārti.
Šim pašam pazemošanās un sirds pārbaudīšanas darbam vajadzētu norisināties arī draudzē. Pirms stāšanās Kunga priekšā gadskārtējās sanāksmēs vajadzētu novērst visas nesaskaņas un atsvešināšanos. Ķerieties nopietni pie šī darba un neapstājieties, iekams tas nav pabeigts, jo, ja jūs uz sanāksmi iesiet ar savām šaubām, ar kurnēšanu un strīdiem, jūs nometnē ievedīsiet ļaunos eņģeļus un izplatīsiet tumsu, kur vien atradīsities.
Man ir rādīts, ka šīs sagatavošanās trūkuma dēļ mūsu ikgadējās sanāksmēs ir sasniegts pavisam maz. Reti kad sludinātāji ir sagatavojušies strādāt Dievam. Ir daudz tādu, kas, no mērķa novērsušies, ar asiem un neprātīgiem vārdiem pātago un izsmej citas draudzes un viņu ticību, bet ļoti maz tādu, kas nopietni strādā Dievam. Šie enerģiskie, bet iedomīgie runātāji atklāti paziņo, ka viņi patiesības atzīšanas ziņā ir pārāki par jebkuru citu konfesiju, bet viņu darba veids un reliģiskā dedzība nepavisam neatbilst viņu ticības apliecībai.
Es centos saskatīt sirds pazemību, kas mūsu sludinātājiem vienmēr piestāv kā piemērots apģērbs, bet tās viņos nebija. Es meklēju dziļu mīlestību uz dvēselēm, kam, kā viņu Meistars sacīja, vajadzētu būt, bet to neredzēju. Tad klausījos, vai neatskanēs ar asarām un dvēseles mokām pienestas lūgšanas par (166) grēkus nenožēlojošiem un neticīgiem viņu namā un draudzē, bet nedzirdēju. Es gribēju ieraudzīt nastu nesējus, kam šajā laikā vajadzētu raudāt starp priekšnamu un altāri, sakot: “Ak, Kungs, žēlo savus ļaudis un nenodod savu mantību nievāšanai!” Bet arī šādas lūgšanas nedzirdēju. Dažās no šīm sanāksmēm viens vai divi sludinātāji sajuta nastu, un tā tos spieda kā kūlīšu svars ratus, bet vairākumam sludinātāju izpratne par darba svētumu nebija lielāka kā bērniem.
Es redzēju, kādas šīs gadskārtējās sanāksmes varētu būt un kādām tām vajadzētu būt, proti, nopietna darba sapulcēm. Sludinātājiem, pirms tie iesaistās darbā, lai palīdzētu citiem, vajadzētu censties sagatavot pašiem savu sirdi, jo draudzes locekļi daudziem no tiem ir tālu priekšā. Viņiem vajadzētu nenogurstoši cīnīties lūgšanās, līdz Kungs tos svētī. Kad reiz uz viņu sirds altāra degs Dieva mīlestība, tad tie nesludinās tikai tāpēc, lai parādītu savu atjautību, bet gan lai atklātu Kristu, kas nes pasaules grēkus.
Pirmkristiešu draudzē kristietību mācīja tās skaidrībā, tās priekšrakstus sludināja iedvesmota balss, tās iestādījumus nesabojāja cilvēku izdomājumi. Draudze atklāja Kristus garu un parādījās skaista savā vienkāršībā. Tās greznums bija svētie pamatlikumi un draudzes locekļu priekšzīmīgā dzīve. Kristum tika mantoti lieli pulki ne ar ārišķībām vai zināšanām, bet ar Dieva spēku, kas pavadīja Viņa Vārda skaidro un vienkāršo sludināšanu. Tomēr draudze pagrima. Un tagad vairāk nekā jebkad vajadzētu, lai sludinātāji būtu gaismas kanāli.
Ir daudz vieglprātīgu Bībeles patiesību runātāju, kuru dvēselēm tāpat trūkst Dieva Gara, kā Gilboas kalniem rasas un lietus. Bet mums ir vajadzīgi vīri, kas paši pilnīgi (167) atgriezušies un spēj mācīt citus savu sirdi nodot Dievam. Mūsu draudzēs gandrīz vairs nav dievbijības spēka. Bet kāpēc? Kungs vēl gaida, lai parādītu savu laipnību un žēlastību, Viņš Debesu logus vēl nav aizslēdzis. Mēs paši esam šķīrušies no Viņa. Mums savu ticības skatu jāpievērš krustam un jātic, ka Jēzus ir mūsu stiprums un mūsu pestīšana.
Redzot, ka sludinātāji tik maz jūt darba nastu, mēs jautājam: “Vai tad, kad Kungs nāks, Viņš atradīs ticību virs Zemes?” Tā ir tā ticība, kā mums trūkst. Dievam ir žēlastības un spēka pārpilnība, kas tikai gaida uz mūsu pieprasījumu. Bet iemesls, kāpēc mēs neizjūtam savu lielo vajadzību, ir pieķeršanās sev, nevis Jēzum. Mēs nepaaugstinām Jēzu un pilnīgi nepaļaujamies Viņa nopelnam.
Kaut es mūsu sludinātājus un ļaudis varētu pārliecināt, cik nepieciešams ir dziļas žēlastības darbs un pilnīga svētošanās, lai iekļautos mūsu telts sanāksmju garā un darbā, un no šīm sapulcēm saņemtu vislielākās svētības. Šīs gadskārtējās sanāksmes var būt sevišķu svētību dienas, bet var arī būt garīgumam ļoti kaitīgas. Kādas tās būs tev, mīļais lasītāj? Tas ir atkarīgs no personiskas izšķiršanās.
