“No tā visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” Jo vairāk mēs savā raksturā līdzināsimies Pestītājam, jo lielāka būs mīlestība uz tiem, par kuriem Viņš mira. Kristieši, kas viens otram parāda nesavtīgu mīlestību, sniedz par Kristu liecību, ko neticīgie nevar ne noliegt, nedz atspēkot. Ir neiespējami novērtēt tāda piemēra spēku. Nekas nevar tik sekmīgi iznīcināt sātana un viņa aģentu (168) plānus, nekas tā nevar stiprināt Pestītāja valstību kā Kristus mīlestība, kas atklājas Viņa draudzes locekļos. Mieru un labklājību iespējams baudīt vienīgi tad, kad darbojas lēnprātība un mīlestība.
Pirmajā Vēstulē korintiešiem apustulis Pāvils izceļ tās mīlestības svarīgumu, kuru Kristus sekotājiem vajadzētu rūpīgi kopt, proti: “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.”
Neskatoties uz to, cik augstos vārdos arī kāds neapliecinātu savu ticību, ja viņa sirdī nav mīlestības uz Dievu un cilvēkiem, tad viņš nav Kristus māceklis. Kaut arī viņam būtu liela ticība un pat spēks darīt brīnumus, tomēr bez mīlestības viņa ticība ir nevērtīga. Viņš var parādīt lielu devību, bet, ja uz to viņu ierosina citi motīvi, nevis patiesa mīlestība, tad arī visas mantas atdošana un trūcīgo paēdināšana viņu neieteiks Dieva labvēlībai. Savā dedzībā viņš var mirt mocekļa nāvē, tomēr bez mīlestības zelta Dievs viņu uzskatīs vienīgi par pieviltu entuziastu vai godkāru liekuli.
Un tālāk apustulis turpina apskatīt mīlestības augļus: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž.” Jā, dievišķa mīlestība, valdot sirdī, iznīcina lepnumu un savtību. “Mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.” Tiešām, visskaidrākais prieka avots ir visdziļākā pazemība, visstiprāko un cēlāko raksturu pamats ir pacietība, mīlestība un uzticīga pakļaušanās Dieva gribai.
“Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu.” Sirdi, (169) kurā valda mīlestība, nepildīs atriebības jūtas par apvainojumiem, ko lepnums un egoisms uzskatītu par nepanesamu. Mīlestība nelolo aizdomas un citu motīviem un darbiem vienmēr atrod vislabāko izskaidrojumu. Mīlestība nekad nevajadzīgi neatklās citu kļūdas, tā kāri neuztvers nelabvēlīgas ziņas, bet drīzāk centīsies atcerēties apvainotā cilvēka labās īpašības.
Mīlestība “nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību”. Tas, kura sirdī valda mīlestība, skumst par citu kļūdām un vājībām. Bet, kad patiesība uzvar, kad mākonis, kas aptumšoja otra labo slavu, ir atņemts vai kad grēki ir atzīti un nepareizības izlabotas, viņš līksmojas.
Mīlestība “apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu”. Mīlestība ne tikai panes citu trūkumus, bet priecīgi pakļaujas jebkurām ciešanām un neērtībām, ko prasa šāda iecietība. Un galvenais, ka īsta mīlestība “nekad nebeidzas”, tā nekad nezaudēs vērtību, jo tā ir Debesu īpašība. Mīlestību kā dārgu mantu tās īpašnieks ienesīs pa Dieva Pilsētas vārtiem.
Gara augļi ir mīlestība, līksmība un miers. Nesaskaņas un strīdi ir sātana darbs un grēka augļi. Ja mēs kā tauta vēlamies baudīt mieru un mīlestību, tad mums jāatstāj grēki, jānonāk saskaņā ar Dievu, un tad mums būs saskaņa arī savā starpā. Katram vajadzētu sev jautāt: “Vai man ir šī jaukā mīlestība? Vai esmu iemācījies ilgi ciest un būt laipns?” Spējām, zināšanām un daiļrunībai bez šīs dievišķās īpašības taču ir tikpat maz vērtības kā skanošam varam vai šķindošam zvārgulim. Ak, kāpēc tik daudzi, kas apliecina ticību, tik maz vērtē un meklē šo dārgo mantu!
Pāvils kolosiešiem rakstīja: “Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā, ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties (170) par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs! Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite. Bet Kristus miers lai valda jūsu sirdī, jo tam jūs esat aicināti kā viena miesa; esiet pateicīgi! Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu dariet Kunga Jēzus vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu.”
Tas, ka mēs Kristum esam parādā tik lielu pateicību, uzliek mums vissvētākās saistības pret tiem, kuru glābšanai Viņš mira. Mums jāparāda tāda pati līdzjūtība, saudzīga pretīmnākšana un nesavtīga mīlestība, kādu Kristus parādījis mums. Tikko mēs Viņu iemīlēsim, iznīks savtīga godkāre un tieksme pēc pārākuma.
Pestītājs mācīja savus mācekļus lūgt: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”. Šeit zem nosacījuma ir izteikts lūgums pēc lielas svētības. Un šos nosacījumus izvirzām mēs paši. Mēs lūdzam, lai Dieva žēlastība pret mums tiktu mērota ar tādu žēlastību, kādu mēs parādām citiem. Un Kristus paziņo, ka Kungs pret mums izturēsies pēc šī likuma. “Jo, kad jūs cilvēkiem viņu noziegumus piedosiet, tad jums jūsu Debesu Tēvs arīdzan piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem viņu noziegumus nepiedodat, tad jūsu Debesu Tēvs jums jūsu noziegumus arīdzan nepiedos.” Brīnišķīgi noteikumi! Bet, cik maz tie tiek ievēroti un saprasti. Viens no visizplatītākajiem grēkiem, kas noved pie vispostošākajām sekām, ir nodošanās nepiedevīgam garam. Cik daudzi, nododoties ienaida un atriebības jūtām, zemojas Dieva priekšā un lūdz, lai tiem piedod, kā viņi piedod? Bez šaubām, tie nespēj saprast šīs lūgšanas nozīmi, citādi viņi to neuzdrošinātos izteikt pār savām lūpām. Katru dienu un katru stundu mēs esam atkarīgi no Dieva piedodošās žēlastības; kā gan mēs varam sevī glabāt rūgtas un ļaunas domas pret saviem grēkojošajiem līdzcilvēkiem! Ja ikdienas saskarē ar citiem cilvēkiem kristieši īstenotu šīs lūgšanas pamatnoteikumus, kāda svētīga pārmaiņa tad rastos draudzē un pasaulē! Tā būtu (171) vispārliecinošākā liecība, kādu iespējams dot par Bībeles reliģijas reālo spēku.
Dievs no saviem sekotājiem prasa vairāk, nekā daudzi to spēj aptvert. Ja savu cerību uz Debesīm negribam celt uz nepareiza pamata, tad mums Bībele jāpieņem tāda, kāda tā ir, un jātic, ka Kungs domā tieši to, ko Viņš saka. Kristus no mums neprasa neko tādu, kā īstenošanai Viņš nepiešķirtu savu žēlastību. Dieva dienā mēs nevarēsim sevi atvainot, ja nebūsim aizsnieguši standartu, kas skaidri atklāts Viņa Vārdā.
Apustulis mūs ir brīdinājis, sacīdams: “Mīlestība lai ir neliekuļota. Nīstiet to, kas ļauns, pieķerieties tam, kas labs. Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.” Pāvils vēlas, lai mēs atšķirtu skaidru un nesavtīgu mīlestību, uz ko skubina Dieva Gars, no nevērtīgas, maldinošas izlikšanās, ar ko pārpilna mūsu pasaule. Šis zemiskais viltojums ir nomaldinājis daudzas dvēseles. Samierināšanās ar grēcinieku, uzticīgi viņam neparādot tā vainas, iznīcinās spējas atšķirt pareizo no nepareizā. Šādas rīcības pamatā nekad nav patiesa draudzība. Gars, kas to ierosina, mājo vienīgi miesīgā sirdī. Kristietim, kurš vienmēr būs laipns, līdzjūtīgs un piedodošs, nevar būt nekā kopīga ar grēku. Viņš pret ļaunumu izjutīs riebumu un pieķersies tam, kas ir labs, ja arī tādēļ būtu jāzaudē Dievu neatzīstošu cilvēku sabiedrība un viņu draudzība. Kristus Gars liks ienīst grēku, lai gan grēcinieku glābšanai būsim gatavi pienest jebkuru upuri.
“Tad nu es jums piekodinu — tas Kungs ir mans liecinieks — vairs nedzīvot tā, kā pagāni dzīvo sava sirdsprāta tukšībā savas nezināšanas dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva, zaudējuši kauna jūtas un sākuši nodoties izvirtībai, sagandēdami savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem un mantkārību.” Kunga Jēzus vārdā un Viņa uzdevumā (172) apustulis pamācīja brāļus, ka pēc tam, kad viņi ir pievērsušies Evaņģēlijam, vairs nedrīkst izturēties līdzīgi pagāniem, bet tiem ar savu ikdienas dzīvi jārāda, ka viņi ir patiesi atgriezušies.
“Līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.” Kādreiz viņi bija kaislību samaitāti, pazemoti un verdzināti, bija saindējušies ar pasaules narkotiku, sātana viltību apstulboti un piekrāpti. Tagad, kad tie ir iepazinušies ar patiesību, kāda tā ir Jēzū, viņu dzīvē un raksturā jānotiek izšķirošai pārmaiņai.
Tādu locekļu, kuru sirdis nav atjaunotas un pārveidotas, pievienošana draudzei ir tās vājuma iemesls. Šo patiesību bieži neievēro. Daži sludinātāji un dažas draudzes tā kāro panākt skaita pieaugumu, ka nedod uzticīgu liecību pret nekristīgiem ieradumiem un nepareizu rīcību. Tie, kas pieņem patiesību, netiek pamācīti, ka viņi, saucoties par kristiešiem, nevar bez riska savā uzvedībā palikt līdzīgi pasaulīgiem cilvēkiem. Turpmāk viņiem taču jābūt Kristus pavalstniekiem. Dzīvei jāliecina par vadoņu maiņu. Sabiedrības uzskati atbalsta tukšu kristietības apliecību. Lai pieņemtu dievbijības formu un vārds tiktu ierakstīts draudzes grāmatā, vajag tikai nedaudz pašaizliedzības un uzupurības. Tāpēc daudzi pievienojas draudzei, nemaz nebūdami iepriekš savienojušies ar Kristu. Par to sātans gavilē, jo tādi jaunatgrieztie locekļi ir viņa visietekmīgākie darbarīki. Viņi kalpo citu dvēseļu nomaldināšanai. Tie ir kā maldugunis, kas pazudina neuzmanīgos. Velti kristieši cenšas cilvēku taku paplašināt un izveidot patīkamu pasaulīgajiem. Dievs grumbuļaino un šauro ceļu nav līdzinājis vai paplašinājis. Ja mēs gribam ieiet dzīvībā, tad mums jāiet pa to pašu ceļu, kuru gāja Jēzus un Viņa mācekļi, un tas ir pazemības, pašaizliedzības un uzupurības ceļš.
Sludinātājiem vispirms vajadzētu pārliecināties, ka viņu pašu sirds ir patiesībai svētota, (173) un tad strādāt, lai šādus pašus rezultātus veiktu savu atgriezto dzīvē. Sludinātājiem un visiem ļaudīm ir nepieciešama tīra reliģija. Tie, kas no savas sirds izmetīs netaisnību un izstieps roku uz Dievu ar sirsnīgām lūgšanām, saņems palīdzību, ko vienīgi Dievs viņiem spēj dot. Par cilvēku dvēselēm ir samaksāta izpirkšanas maksa, lai tiem būtu izdevība izbēgt grēka verdzībai un iegūt piedošanu, nevainību un Debesis.
