Agrākos laikos Dieva kalpi Viņa Vārdu sludināja “Garā un spēkā”. Evaņģēlija paziņojumi aizkustināja cilvēku sirdis. Bet kāpēc patiesības sludināšana tagad uz cilvēkiem atstāj tik mazu iespaidu? Vai tad šajā laikmetā Dievs nav vairs labprātīgs dāvināt savas svētības Viņa darba darītā-jiem, kā tas bija apustuļu dienās?
Brīdinājums, kuru nesam pasaulei, jāpasniedz kā dzīvības smarža uz dzīvību vai kā nāves smarža uz pazušanu. Vai tad Kungs izsūtīs savus kalpus sludināt šo ārkārtīgi svarīgo vēsti, nedodot tiem Svēto Garu? Vai vājiem, grēcīgiem cilvēkiem bez sevišķas Dieva žēlastības un spēka būtu jāuzdrošinās nostāties starp dzīviem un mirušiem, lai teiktu tiem mūžīgās dzīvības vārdus? Mūsu Kungs ir varens žēlastībā un tikpat varens spēkā! Viņš pārpilnībā piešķir šīs dāvanas visiem, kas nāk pie Viņa ticībā. Viņš ir daudz labprātīgāks dot Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz, nekā vecāki vēlas dot (158) labas dāvanas saviem bērniem. Iemesls, kāpēc mūsu laikā šī svarīgā un svinīgā patiesība nespēj glābt, ir ticības trūkums mūsu darbā.
Mums pēc Svētā Gara nākšanas vajadzētu lūgt tikpat sirsnīgi un dedzīgi, kā to darīja mācekļi Vasarsvētku dienā. Ja viņiem tas bija nepieciešams, tad šodien mums šis Gars ir vēl nepieciešamāks. Zemi pārklāj līķautam līdzīga morāla tumsa. Dažādas viltus mācības, maldi un sātaniskas blēdības vada cilvēku prātus nepareizā virzienā. Bez Dieva Gara un Viņa spēka visas mūsu pūles atklāt patiesību būs veltīgas.
Domājot par Kristu, dzīvojot ticībā Viņam un pašiem saņemot Viņa glābjošo žēlastību, mēs kļūstam spējīgi Viņu atklāt pasaulei. Ja esam mācījušies no Jēzus, tad Viņš būs mūsu pārrunu temats, un Viņa mīlestība, degdama uz sirds altāra, aizsniegs cilvēku sirdis. Patiesība tad vairs netiks pasludināta kā auksta, nedzīva teorija, bet gan kā Gara Atklāsme.
Daudzi mūsu sludinātāji savās uzrunās bieži kavējas pie teorijas, nepietiekamu uzmanību veltot praktiskai dievbijībai. Viņi patiesību atzīst ar prātu, bet sirds nav Kristus patiesās mīlestības skārta. Pētot mūsu preses izdevumus, daudzi ir apguvuši pierādījumus, kas atbalsta patiesību, bet paši tie nav kļuvuši par Bībeles pētniekiem. Viņi pastāvīgi necenšas dziļāk un pilnīgāk saprast Pestīšanas plānu, kā tas atklāts Rakstos. Sludinot citiem, paši tie reliģiskā ziņā paliek punduri. Viņi reti zemojas Dieva priekšā, lūdzot pēc Viņa Gara un žēlastības, lai spētu pareizi parādīt pasaulei Kristu.
Cilvēciskais spēks ir vājums, un viņa gudrība — ģeķība. Mūsu sekmes nenosaka apdāvinātība vai zināšanas, bet gan dzīva savienība ar Dievu. Ja patiesību sludina cilvēki, kas cenšas izrādīt savas (159) spējas, tad tai tiek nolaupīts spēks. Tādi ļaudis ar to parāda, ka viņi ļoti vāji pazīst praktisko reliģiju, ka viņi dzīvē un sirdī ir nenosvērti un tukšas uzpūtības pilni. Tie nemācās no Jēzus, kā rezultātā nespēj citus iepazīstināt ar Pestītāju, kuru faktiski nepazīst paši. Dzīva izpratne par lielo Upuri, kuru Kristus pienesa cilvēku glābšanai, nav darījusi iejūtīgas un padevīgas viņu pašu sirdis. Tie neapzinās priekšrocību aizliegt sevi un ciest Kristus dēļ. Daži paaugstina sevi un runā par sevi, sagatavojot svētrunas, lai cilvēku uzmanību pievērstu sludinātājam, baidoties, ka tas nesaņems pienācīgu godu. Ja vairāk būtu paaugstināts Jēzus un mazāk cildināts sludinātājs, ja vairāk būtu godāts Patiesības Autors un mazāk tā vēstneši, tad Dieva priekšā mēs atrastos daudz labākā stāvoklī par to, ko ieņemam tagad.
Pestīšanas plānu neatklāj tā vienkāršībā, tāpēc ka tikai nedaudzi sludinātāji zina, kas ir vienkārša ticība. Nepietiek, ja patiesību atzīstam ar prātu, mums ar tās spēku jāiepazīstas savā sirdī un dzīvē. Sludinātājiem kā maziem bērniem jānāk pie Kristus. Brāļi, meklējiet Jēzu, atzīstiet savus grēkus, dienu un nakti sauciet uz Viņu, līdz zināt, ka Kristus dēļ jums ir piedots un esat pieņemti. Un tad, tāpēc ka jums būs daudz piedots, jūs arī daudz mīlēsiet. Tad jūs varēsiet citiem norādīt uz Kristu kā grēku piedodošu Pestītāju, tad varēsiet sludināt patiesību no sirds pilnības. Es baidos par jums, mani brāļi. Es jums ieteicu uzkavēties Jeruzalemē, kā to darīja pirmie mācekļi, kamēr līdzīgi viņiem būsiet saņēmuši Svētā Gara kristību. Nekad nekāpiet uz paaugstinājuma, kamēr ticībā neesat satvēruši sava stipruma elkoni.
Ja mums ir Kristus Gars, tad mēs strādāsim tā, kā Viņš strādāja, mēs pat sapratīsim Nācaretes Vīra domas un tās atklāsim cilvēkiem. Ja mēs tiešām (160) būtu Kristus sekotāji nevis formāli ticības apliecinātāji, tad patiesību mācītu ar tādu lēnprātību un degsmi un par priekšzīmi citiem to tā apstiprinātu ar saviem darbiem un dzīvi, ka pasaule vairs pastāvīgi nejautātu, vai mēs paši arī ticam tam, ko sludinām. Vēsts, kas pasniegta Kristus mīlestībā, pastāvīgi izjūtot dvēseļu vērtību, liks pasauli mīlošajiem izdarīt secinājumu: “Viņi tiešām ir līdzīgi Jēzum.”
Ja mēs vēlamies labot citus, tad pamatlikumus, ar kuriem gribam iepazīstināt, jāīsteno pašiem savā dzīvē. Vārdi, ja arī tie būtu nezin cik labi, būs bezspēcīgi, ja tiem nebūs apstiprinājuma ikdienas dzīvē. Kristus sludinātāji, es jūs pamācu — ņemiet vērā sevi pašu un mācību! Grēkus, kurus norājat citos, neattaisnojiet sevī. Ja jūs sludināt par lēnprātību un mīlestību, tad lai par priekšzīmi citiem jūsu dzīve parāda šīs pievilcīgās īpašības. Ja citus skubināt būt laipniem, pieklājīgiem un uzmanīgiem mājas dzīvē, tad lai jūsu pašu piemērs dod spēku jūsu mācībai. Tā kā jūs, salīdzinot ar citiem, esat saņēmuši lielāku gaismu, arī jūsu atbildība ir lielāka. Ja jūs nevērīgi izturēsieties pret sava Kunga gribu, tad saņemsiet daudz sitienu.
Sātana slazdi ir izlikti mūsu kājām tikpat patiesi, kā tie bija sagatavoti Israēla bērniem tieši pirms viņu ieiešanas Kānaānā. Mēs atkārtojam šīs tautas vēsturi. Mūsu vidū vairojas vieglprātība, iedomība, mīlestība uz ērtībām un izpriecām, savtība un netikumība. Tagad vajadzīgi cilvēki, kas nelokāmi un bezbailīgi sludina visu Dieva padomu; vīri, kas negrib gulēt tā, kā citi, kas ir nomodā un skaidrā prātā. Apzinoties, kā man tas ir darīts zināms, cik ļoti mūsu sludinātājiem trūkst svētuma un spēka, jūtos dziļi sāpināta, ja redzu cenšanos paaugstināt sevi. Ja vien viņi varētu ieraudzīt Jēzu, kāds Viņš ir, un saskatīt sevi, kādi tie ir, tik vāji, nesekmīgi un tik neatbilstoši sava Kunga raksturam, tad tie sacītu: “Ja mans vārds varētu tikt ierakstīts Dzīvības grāmatas visapslēptākajā daļā, tad man, kas esmu tik necienīgs, ar to pilnīgi pietiktu.”
Jūsu darbs — iepazīties ar Paraugu un to atdarināt. Vai (161) Kristus bija pašaizliedzīgs? Tad tādiem jābūt arī mums! Vai Kristus bija lēnprātīgs un no sirds pazemīgs? Tad tādiem jābūt arī mums! Vai Viņš bija uzticīgs dvēseļu glābšanas darbā? Tad tādiem jābūt arī jums! Vai viņš vairoja sava Tēva godu? Tad to vajag darīt arī jums! Vai viņš bieži meklēja palīdzību no Dieva? Tad tā jārīkojas arī jums! Vai Kristus bija pacietīgs? Tad esiet arī jūs pacietīgi! Kā Kristus piedeva saviem ienaidniekiem, tā piedodiet arī jūs!
Mūsu īsto raksturu ne tik daudz atklāj reliģija, kas atskan no paaugstinājuma, kā reliģija, kas redzama ģimenē. Sludinātāja sieva, viņa bērni un viņa ģimenes locekļi būs tie, kas vislabāk spēs spriest par viņa dievbijību. Labs vīrs būs svētība visam namam. Viņa bērni un kalpotāji būs vislabākie liecinieki viņa reliģijai.
Brāļi, ienesiet Kristu savā ģimenē! Kāpiet ar Viņu uz paaugstinājuma, ņemiet Viņu sev līdzi visur, kur vien ejat, tad jums nevajadzēs citus pārliecināt par nepieciešamību cienīt sludināšanas darbu, jo jums vienmēr būs līdzi Debesu pilnvaras, kas visiem rādīs, ka jūs esat Kristus kalpi. Kaut Jēzus būtu ar jums arī vienatnes brīžos! Atcerieties, ka Viņš bieži atradās lūgšanās un ka Viņa dzīvi pastāvīgi stiprināja atjaunota Svētā Gara iedvesma. Arī jūsu domas, jūsu iekšējā dzīve lai būtu tāda, ka Kunga dienā, dzirdot tās raksturojumu, jums nebūtu jākaunas.
Taisno dedzīgām lūgšanām Debesis nav aizslēgtas. Elija bija cilvēks, kam vajadzēja cīnīties ar mums līdzīgām kaislībām, tomēr Kungs viņu dzirdēja un vispārsteidzošākajā veidā atbildēja uz viņa lūgumiem. Vienīgais iemesls, kāpēc mums trūkst Dieva spēka, meklējams mūsos pašos. Ja daudziem, kas atklāti atzīst patiesību, parādītu to iekšējo dzīvi, tie vairs nepieprasītu, lai viņus sauc par kristiešiem. Viņi nepieaug žēlastībā. Šad un tad viņi pienes pa steidzīgai lūgšanai, bet tiem nav patiesas savienības ar Dievu.
Ja mēs dievišķā dzīvē gribam iet uz priekšu, tad daudz laika jāveltī lūgšanām. Kad mēs iesākām sludināt patiesību, cik daudz mēs lūdzām! Cik bieži (162) saimniecības ēkās, augļu dārzā vai birzī bija dzirdamas aizlūgšanas! Parasti mēs divi vai trīs kopā vēlas stundas pavadījām sirsnīgās lūgšanās, prasot apsolījumu piepildījumu. Bieži bija dzirdama arī raudāšana, un tad atkal pateicība un slavas dziesmas. Tagad Kunga diena ir tuvāk nekā tad, kad mēs kļuvām ticīgi, tādēļ mums vajadzētu būt vēl nopietnākiem, centīgākiem un dedzīgākiem nekā tajās pirmajās dienās. Mums tagad draud lielākas briesmas, nekā tad. Dvēseles ir vairāk nocietinājušās. Mums jābūt piepildītiem ar Kristus Garu, un nevajadzētu palikt mierā, līdz to esam saņēmuši.
Brāļi un māsas! Vai esat atzinuši, ka jūsu lūgšanām kā asiem sirpjiem vajadzētu iet līdzi strādniekiem lielajā Pļaujas laukā? Kad jaunie ļaudis iziet sludināt patiesību, jums tiem vajadzētu veltīt sevišķus lūgšanu brīžus. Lūdziet, lai Dievs viņus savieno ar sevi un dod gudrību, žēlastību un atzīšanu. Lūdziet, lai viņi tiktu pasargāti no sātana slazdiem un uzturēti sirdī skaidri un svēti. Es ļoti lūdzu jūs, kas bīstaties Kungu, neizšķiediet laiku nederīgās sarunās vai nevajadzīgās pūlēs, lai apmierinātu lepnumu vai ēstkāri. Iegūto laiku izlietojiet kopīgā cīņā ar Dievu par jūsu sludinātājiem. Atbalstiet strādnieku rokas, kā Ārons un Hūrs turēja Mozus rokas.
