Mūsu Pestītājs sevi attēlo kā vīru, kas devies ceļā uz tālu zemi, atstādams savu namu īpašu kalpu uzraudzībā, dodot katram noteiktu darbu. Ikkatram kristietim ir savs pienākums kopīgā kalpošanas darbā Kungam. Mums nav jāmeklē sev viegla dzīve vai ērtības, bet gan par galveno uzdevumu jādara Kristus valsts uzcelšana. Nesavtīgas pūles, palīdzot un aplaimojot citus cilvēkus, ne tikai pierādīs mūsu mīlestību uz Jēzu, bet arī uzturēs mūsu ticību un paļāvību uz Viņu, un mūsu pašu dvēseles pastāvīgi pieaugs žēlastībā un patiesības atziņā.
Dievs savus bērnus ir izkaisījis dažādās apdzīvotās vietās, lai morālajā tumsā, kas ietin zemi, uzturētu patiesības gaismu. Jo dziļāka tumsa ir ap mums, jo vairāk jāspīd gaismai no Dieva. Mēs varam tikt nolikti ļoti grūtos un pārbaudošos apstākļos, bet tas vēl nenozīmē, ka mēs neatrodamies Aizgādības norādītajā vietā.
Starp kristiešiem, kas Pāvila dienās dzīvoja Romā, apustulis piemin dažus no “ķeizara nama”. Nekur morālā atmosfēra kristīgumam nevarēja būt nelabvēlīgāka kā Romas galmā, kur valdīja nežēlīgais un izvirtušais Nērons. Tomēr tie, kas pieņēma Kristu, atgriezušies imperatora dienestā, nedomāja, ka viņi drīkst atstāt savu pienākumu posteni. Un, sastopoties ar vilinošām kārdināšanām, niknu pretestību un briesmīgiem draudiem, viņi sniedza uzticīgu liecību par Kristu.
Kas pilnīgi paļausies uz dievišķo žēlastību, tas ar savu dzīvi pastāvīgi varēs liecināt par patiesību. Neviens neatrodas tādos apstākļos, (183) kur tas nevarētu būt patiess un uzticīgs kristietis. Lai arī cik lieli būtu šķēršļi, visi, kas apņēmušies paklausīt Dievam, atklās, ka, ejot uz priekšu, viņiem pavērsies ceļš.
Tie, kas, pretestības apņemti, paliek uzticīgi Dievam, iegūs visvērtīgāko pieredzi. Viņu spēks pieaugs ar katru pārvarētu šķērsli un ar katru atraidītu kārdināšanu. Šo patiesību bieži neievēro. Ja kāds pieņem patiesību, tad draugi, kas nepareizi par tādiem saucas, baidoties, ka tam būs jāsastopas ar pārbaudījumiem un bēdām, nekavējoties cenšas viņam sagādāt mierīgāku vietu, un tas dodas tur, kur viss saskan ar viņa pieņemto nostāju. Bet vai viņa garīgais spēks tādā veidā pieaug? Vairākumā gadījumu nē. Viņš kļūst tikpat neizturīgs kā siltumnīcas augs! Viņš pārstāj būt nomodā, ticība kļūst vāja, un ne viņš pats pieaug žēlastībā, nedz arī citiem var palīdzēt.
Ja kādi baidās par to, vai neticības un pretestību vidū varēs palikt patiesībā, tad es tos lūdzu atcerēties ticīgos Nērona galmā. Ņemiet vērā izlaidīgo dzīvi un vajāšanas, ar ko viņiem vajadzēja sastapties. Mācieties no šī piemēra būt drosmīgi, izturīgi un stipri ticībā.
Reizēm varētu būt vēlams ticībā jaunos pasargāt no lielām kārdināšanām vai pretestības un iekārtot viņus tur, kur tie varētu baudīt pieredzējušu kristiešu padomu un aprūpi. Bet tiem pastāvīgi vajadzētu atgādināt, ka kristieša dzīve ir nepārtraukta cīņa, ka iecietība pret kūtrumu vai slinkumu var beigties liktenīgi.
Patiesību pieņēmušiem, mums nevajadzētu apvienoties ar tiem, kas tai pretojas, ne arī nostāties tur, kur būtu grūti dzīvot saskaņā ar savu ticību. Bet ikviens, kas pieņem patiesību, jau atrazdamies tādos apstākļos, lai rūpīgi pārdomā, pirms atstāj savu vietu. Var gadīties, ka Aizgādība vēlas, lai viņa iespaids un piemērs liktu citiem atzīt šo patiesību. (184)
Daudzi ģimenes saitēm ir savienojošies ar ticības pretiniekiem. Šie ticīgie bieži pakļauti lieliem pārbaudījumiem, bet, pateicoties dievišķajai žēlastībai, viņi tomēr, paklausot patiesībai, var pagodināt Dievu.
Mums kā Kristus kalpiem vajadzētu būt uzticīgiem tajā stāvoklī, kurā, kā Dievs to redz, mēs varētu izdarīt visiespaidīgāko pakalpojumu Viņam. Ja tiek piedāvātas izdevības plašākai kalpošanai, tad uz Meistara aicinājumu vajadzētu atsaukties, un Viņš mūs vadīs. Tomēr vajadzētu baidīties atstāt pašreizējo darba vietu, kamēr Kungs skaidri neparāda, ka mūsu pienākums ir kalpot Viņam citā laukā.
Dažādām darba nozarēm nepieciešamas dažādas spējas. Namdaris nav piemērots darbam pie laktas, tāpat kā kalējs galdnieka darbnīcā. Tirgotājs savukārt nezina, ko darīt pie slimnieka gultas, bet ārsts — grāmatvedībā. Tie, kam apnīk Dieva uzticētais darbs un kas paši ieņem vietu, kur vai nu nevar vai negrib strādāt, tiks uzskatīti par kūtriem kalpiem. Kungs ikkatram ir devis savu darbu. Neviens no tā nav atbrīvots.
Mēs kā tauta ļoti lielā mērā neņemam vērā savu pienākumu strādāt par Dieva misionāriem tieši tajā vietā, kur Viņš mūs ir nolicis. Daudzi, kārodami pēc plašāka darba lauka, novēršas no pašreizējā pienākuma un izdevībām. Daudzi iedomājas, ka citā vietā viņiem būtu vieglāk paklausīt patiesībai. Valda uzskats, ka lielākas draudzes bauda vairāk priekštiesību, tādēļ mūsu ļaudīm pieaug tieksme atstāt savu īpašo pienākumu posteni un pārcelties uz Betlkrīku vai uz kādas citas lielas draudzes apgabalu. Šāda rīcība ne tikai apdraud mūsu mazo draudžu labklājību un pat dzīvību, bet arī attur tieši no tā darba, ko Dievs mums uzticējis darīt, iznīcinot mūsu tautas garīgumu un derīgumu.
Nākdami gandrīz no visām Mičiganas draudzēm un mazākā mērā arī no citiem štatiem, mūsu brāļi un māsas ir (185) pārpildījuši Betlkrīku. Daudzi no tiem bija prasmīgi palīgi mazās draudzēs, un viņu aiziešana no tām šīs grupas padarīja vājas, dažos gadījumos pat pilnīgi dezorganizēja.
Vai tie, kas pārcēlušies uz Betlkrīku, šai draudzei ir palīdzējuši? Kad man šo jautājumu atklāja, es centos saskatīt, kur ir tie, kas nes dzīvu liecību par Dievu, kas sajūt nastu par jaunatni, kas iet no mājas uz māju, lūdzot kopā ar ģimenēm un strādājot viņu garīgo interešu labā. Es redzēju, ka šis darbs bija atstāts novārtā. Nākot uz šo lielo draudzi, daudzi domā, ka te viņiem nekas nebūs jādara. Tāpēc viņi saliek rokas klēpī un izvairās no jebkādas atbildības un piepūles.
Ir daži, kas šurp atnākuši tikai tāpēc, lai sev iegūtu materiālu labumu. Bet šī kategorija draudzei ir smaga nasta. Viņi velti aizņem zemi, un to neauglīgie zari aizsedz citiem kokiem Debesu saules godības pilno gaismu.
Dievam nepatīk, ka Betlkrīkā apmetas tik daudzi mūsu sludinātāji. Ja to ģimenes dzīvotu dažādos darba laukos, tad viņu lietderība būtu daudz lielāka. Ir taisnība, ka sludinātāji mājās pavada tikai īsu laiku, tomēr pastāv daudz vietu, kur šo laiku varētu izlietot, sniedzot ievērojami lielāku labumu Dieva lietai.
Uz daudziem Betlkrīkā Kristus saka: “Ko tu šeit dari? Un kā tu attaisnosi tev nozīmētā darba atstāšanu, ja tagad draudzei esi kļuvis vairāk par apgrūtinājumu nekā par palīgu?”
Brāļi, es jūs lūdzu, salīdziniet savu garīgo stāvokli ar to, kāds tas būtu, ja jūs būtu aktīvi iesaistījušies Kristus darbā. Draudzi iedrošinot un tai palīdzot, jūs būtu ieguvuši derīgu pieredzi un uzturējuši savu dvēseli Dieva mīlestībā. Vai, pārtraucot strādāt citu labā, jūsu mīlestība nav atdzisusi un dedzība pa-nīkusi? Kā ir ar jūsu bērniem? Vai viņi ir stingrāk (186) nopamatojušies patiesībā un pilnīgāk nodevušies Dievam nekā pirms atnākšanas uz šo lielo draudzi?
Daži, kas jau ilgi saistīti ar Dieva darbu, ir izplatījuši iespaidu, kas izrādās liktenīgs garīgumam un dievbijībai. Šie pret Evaņģēliju nocietinājušies jaunieši sevi ietinuši pasaulīguma, necieņas un neticības atmosfērā. Vai jūs drīkstat riskēt pakļaut savus bērnus tādas sabiedrības ietekmei? Ja izglītības iegūšanai jāupurē Dieva pamatlikumi un Viņa svētība, tad tiem būtu labāk pavisam palikt bez izglītības.
Starp jauniešiem, kas ieradušies Betlkrīkā, ir daži, kas kārdināšanu vidū saglabā uzticību Dievam. Tomēr tādu ir maz. Daudzus, kas, šurp nākot, bija uzticīgi patiesībai, Bībelei un reliģijai, neticīgi draugi ir pavedinājuši uz neceļiem, un, mājās atgriezušies, viņi tagad ir gatavi apšaubīt katru mums dārgo patiesības atziņu.
Brāļi, kas gatavojaties pārcelties uz Betlkrīku vai sūtīt turp savus bērnus, pirms šo soli sperat, iepriekš visu labi pārdomājiet. Ja šīs lielās pilsētas spēki nenostāsies savā sarga postenī, ja draudzes ticība un dievbijība nebūs atbilstoša tās priekšrocībām un izdevībām, tad šī ir visbīstamākā vieta, ko jūs varat izvēlēties. Šīs draudzes stāvokli esmu redzējusi tā, kā to redz eņģeļi. Ļaudis un arī sargi te ir garīgi piekrāpti. Viņi saglabā reliģijas formu, bet viņos pašos nevalda taisnības pamatlikumi. Ja šajā draudzē nenotiks izšķiroša, redzama pārmaiņa, tad esošo skolu vajadzētu pārcelt uz kādu citu vietu.
Ja jaunieši, kas šeit jau dzīvojuši gadiem ilgi, būtu izlietojuši savas priekšrocības, tad vairāki, kas tagad ir neticīgi, būtu nodevušies sludināšanas darbam. Bet viņi patiesības apšaubīšanu ir uzskatījuši par augstāk attīstīta prāta pazīmi un ir lepojušies ar savu patstāvīgo un neticīgo (187) nostāju. Viņi ir nicinājuši žēlastības Garu un mīdījuši kājām Kristus asinis.
Kur ir tie misionāri, kam vajadzēja izaugt darba centrā? No Betlkrīkas katru gadu vajadzētu izsūtīt divdesmit līdz piecdesmit cilvēku, kas nestu Patiesību tumsā esošajiem. Tomēr dievbijība ir tik lielā mērā samazinājusies un pieķeršanās Kungam kļuvusi tik vāja, ka pasaulīgums, savtīgums un zemā morālā atmosfēra misijas darba degsmi ieaijājusi liktenīgā miegainībā.
Mums nevajag doties uz ārzemēm, lai kļūtu par misionāriem Dievam. Visapkārt ir druvas, “baltas pļaujai”, un, kas vien vēlas, var ievākt augļus “mūžīgai dzīvei”. Kungs aicina daudzus Betlkrīkā esošos, kas mirst no garīga kūtruma, doties turp, kur viņu pūles vajadzīgas Dieva lietai. Izejiet no Betlkrīkas, pat ja tas prasa naudas upuri! Dodieties tur, kur varat būt par svētību citiem, tur, kur varat stiprināt kādu vāju draudzi! Izlietojiet spēkus, kurus Dievs jums devis.
Atbrīvojieties no garīgās miegainības! Strādājiet ar visiem spēkiem, glābjot paši sevi un citus! Tagad nav laika saukt “miers un drošība”. Lai sludinātu patiesības vēsti, nav vajadzīgi daiļrunātāji. Tā jāatklāj ar vislielāko noteiktību. Tādēļ ir nepieciešami ļaudis, kas spēj rīkoties, kas draudzes šķīstīšanā un pasaules brīdināšanā strādātu ar dedzīgu un neatslābstošu enerģiju.
Jāveic liels darbs. Jāsprauž plašāki plāni. Jāatskan balsij, kas pamodina tautu. Cilvēki ar vāju un svārstīgu ticību nav tie, kas šajā nopietnajā krīzes laikā spēj vadīt darbu. Mums vajadzīga varoņu degsme un mocekļu ticība.
