Par seno laiku svētajiem ir ziņots, ka Dievs nekaunējās saukties viņu Dievs. Un iemesls ir tas, ka viņi nekāroja laicīgu mantu, nemeklēja laimi pasaulīgos plānos vai centienos, bet visu savu īpašumu nolika uz Dieva altāra un to izlietoja Viņa valsts uzcelšanai. Viņi dzīvoja vienīgi Dievam par godu un skaidri paziņoja, ka virs zemes ir viesi un svešinieki, kas meklē labāku zemi, tas ir, Debesu Tēviju. Viņu izturēšanās liecināja par ticību. Kungs varēja viņiem uzticēt savu patiesību un varēja pieļaut, ka pasaule no tiem saņem atziņu par Viņa gribu.
Bet kā tie, kas šodien sevi sauc par Dieva ļaudīm, sargā Viņa labo vārdu? No kā lai pasaule secina, ka viņi ir īpaši ļaudis? Kādu pierādījumu viņi dod par Debesu pavalstniecību? Apmierinot savas iegribas un mīlot ērtības, viņi rada nepareizu priekšstatu par Kristus raksturu. Un Dievam tos nav iespējams kaut cik ievērojamā veidā pasaules priekšā pagodināt, jo tas nozīmētu, ka Viņš apstiprina sava rakstura nepareizu attēlojumu.
Es runāju uz draudzi Betlkrīkā un jautāju: Kādu liecību jūs sniedzat pasaulei? Atklājot jūsu rīcību, man rādīja šajā pilsētā nesen uzceltos dzīvojamos namus. Šīs celtnes ir kā daudzi pieminekļi jūsu neticībai mācībām, par kurām jūs sakāt, ka tās ievērojat. Šīs celtnes runā daudz spēcīgāk par svētrunām, kas atskan no paaugstinājuma. Es redzēju, ka pasaules cilvēki izsmejot un zobojoties norāda uz tām kā uz mūsu ticības noliedzējām. Tās liecina par to, ko viņu īpašnieki saka savā sirdī, proti: “Kungs kavējas ar savu atnākšanu.”
Es skatījos uz daudzu apģērbu un klausījos to cilvēku sarunās, kas atklāti atzīst patiesību. Cik maz saskaņas ar patiesības pamatlikumiem! Bet apģērbs un sarunas atklāj, ko visaugstāk vērtē tie, kas sevi sauc par viesiem un svešiniekiem virs (189) Zemes. “Viņi ir no pasaules, tāpēc tie runā par pasauli, un pasaule tos klausās.”
Visu to cilvēku mājokļos un apģērbā, kas tic šī laika svinīgajām patiesībām, vajadzētu atklāties puritāniskai vienkāršībai. Apģērbam vai dzīvojamo namu izrotāšanai izdotie līdzekļi ir mūsu Kunga naudas izšķiešana. Aplaupot Dieva lietu, tiek apmierināts lepnums. Uz mūsu iestādēm gulstas parādu nasta, un kā gan mēs varam sagaidīt, ka Kungs atbildēs mūsu lūgšanām, ja mēs paši nedarām, ko spējam, lai atvieglotu šīs grūtības?
Es vēlētos griezties pie jums ar tādiem pašiem vārdiem, kā Kristus uzrunāja Nikodēmu: “Jums jāpiedzimst no augšienes!” Tie, kuru sirdī valda Kristus, nejutīs vēlēšanos atdarināt pasaules ārišķību. Viņi visur nesīs krusta karogu, vienmēr liecinot par augstākiem mērķiem un cēlākiem tematiem, nevis par tādiem, kam nodevušies pasaules cilvēki. Mūsu apģērbam, mūsu sarunām, mūsu mājokļiem vajadzētu liecināt par svētīšanos Dievam. Ak, kāds spēks tad pavadītu tos cilvēkus, kas tādā veidā parādītu, ka viņi Kristus dēļ ir no visa atteikušies! Dievs nekaunētos tos atzīt par saviem bērniem. Viņš svētītu savus ļaudis, un neticīgā pasaule bītos Dievu.
Kristus ilgojas vareni strādāt Gara spēkā, tā pārliecinot un atgriežot grēciniekus. Bet, saskaņā ar dievišķo plānu, darbam jātiek veiktam ar Viņa draudzes starpniecību. Tomēr tās locekļi ir tik tālu atkāpušies no Viņa, ka Kungs vairs nevar īstenot savu gribu. Viņš vēlas strādāt ar naudas līdzekļiem, tomēr tie jālieto saskaņā ar Viņa raksturu.
Kas Betlkrīkā ir uzticīgi un patiesi? Lai tie nostājas Kunga pusē! Ja vēlamies, lai Dievs mūs varētu izlietot, mums vajadzīga personīga ticība un personīgi piedzīvojumi. Tagad var justies droši vienīgi tie, kas pilnīgi uzticas Dievam. Mums nevajag sekot nevienam cilvēcīgam piemēram, nedz paļauties uz kādu cilvēku atbalstu. Daudzi (190) pastāvīgi ieņem nepareizu nostāju un sper nepareizus soļus. Ja uzticēsimies viņu vadībai, tad nonāksim maldos.
Daži, kas apgalvo, ka Dievs tiem liek runāt, savā ikdienas dzīvē ticību aizliedz. Viņi cilvēkiem māca svarīgas patiesības, bet kuru šīs patiesības ir ietekmējušas? Kurš ir pārliecināts par grēku? Klausītāji zina, ka tie, kas šodien runā, rīt paši kā pirmie pievienosies izpriecām, jautrībai un vieglprātībai. Kad tie neatrodas uz paaugstinājuma, viņu iespaids mierina nenožēlojoša cilvēka sirdsapziņu un ir par iemeslu sludināšanas darba noniecināšanai. Viņi paši ir aizmiguši tieši uz mūžīgās pasaules robežas. Pie viņu apģērba ir dvēseļu asinis.
Ko dara Kristus uzticīgie kalpi? Viņi “ar ikvienu lūgšanu un pielūgšanu lūdz allaž Garā”. Viņi lūdz vienatnē, sapulcē un visur, būdami nomodā visdažādākajos apstākļos. Tādi sajūt, ka dvēseles iet bojā, un nopietnā, pazemīgā ticībā lūdz Dievu viņu labā pildīt dotos apsolījumus. Viņu acu priekšā vienmēr ir Kristus Upura izpirkšanas maksa — salīdzināšana pie krusta. Viņu sludināšanas darbu apzīmogo mantotās dvēseles.
Dievs rāj savus ļaudis to lepnuma un neticības dēļ. Kungs tiem neatjaunos pestīšanas prieku, kamēr tie atkāpjas no Viņa Vārda un Viņa Gara liecībām. Kungs dos žēlastību tiem, kas viņu bīstas un staigā patiesībā, bet atraus savu svētību no visiem, kas pielīdzināsies pasaulei. Žēlastība un patiesība ir apsolīta pazemīgajiem un nožēlojošajiem grēciniekiem, bet pār dumpiniekiem ir pasludināts sods.
Draudze Betlkrīkā varētu būt brīva no elku pielūgšanas, tā varētu būt par paraugu citām draudzēm. Bet tā drīzāk ir gatava atkāpties no Dieva baušļiem, nekā atsacīties no draudzības ar pasauli. Draudze ir savienojusies ar pašas izvēlētajiem elkiem, un tāpēc, ka bauda laicīgu labklājību un ļaunās pasaules labvēlību, (191) tā domā, ka ir bagāta Dieva atzīšanā. Bet daudzi tādā veidā liktenīgi pievilsies. Draudze ir zaudējusi savu dievišķo raksturu un garīgo stiprumu.
Es šai draudzei dodu padomu ievērot Pestītāja brīdinājumu: “Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis drīz un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies.”
