(178) “Ja tu redzi vīru savā darbā dara tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņa priekšā un viņam nebūs kalpot šādiem tādiem zemiem ļaudīm.”
“Gausas rokas dara nabagu, bet čaklas rokas dara bagātu.”
“Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā. Savā darbā neesiet kūtri, esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot tam Kungam.”
Kā Jaunajā, tā Vecajā Derībā atrodami daudzi norādījumi par čaklumu, kas skaidri rāda, cik ciešas attiecības pastāv starp mūsu dzīves ieradumiem un reliģiskām jūtām un reliģisku pienākumu izpildi. Cilvēka prāts un miesa ir tā veidoti, ka pareizai spēju attīstībai visu mūžu nepieciešams daudz fizisko vingrinājumu. Kamēr daži pārlieku nododas laicīgajam darbam, citi iet pretējā galējībā un pietiekoši nestrādā, lai varētu uzturēt sevi un tos, kas no viņiem atkarīgi. Brālis ... ir šīs kategorijas pārstāvis. Lai gan viņš skaitās ģimenes apgādnieks, tomēr tāds nav. Viņš pieļauj, ka smagākās atbildības nastas gulstas uz sievu, kamēr pats laiku pavada bezrūpīgā slinkumā vai nodarbojas ar nenozīmīgām lietām, kas maz dod ģimenes uzturēšanai. Viņš stundām sēž kopā ar saviem dēliem un kaimiņiem, tērzējot par mazsvarīgiem jautājumiem. Viņš uz visu skatās vieglprātīgi un nododas personīgam priekam, kamēr sieva un māte rūpējas par apģērbu un dara darbus, kas nepieciešami uztura sagatavošanai.
Šis brālis ir trūcīgs un vienmēr būs par nastu sabiedrībai, ja neizmantos Dieva dotās priekšrocības un nekļūs par īstu vīru. Ikviens var atrast kādu darbu, ja to patiesi vēlas. Bet, ja viņš ir paviršs un neuz-manīgs, tad piedzīvos, ka vietā, kuru tas varēja ieņemt, atradīsies citi, kas ir enerģiskāki un uzņēmīgāki.
Dievs nekad nav vēlējies, ka Tev, mans brāli, vajadzētu būt tik (179) trūcīgam, kāds Tu tagad esi. Kāpēc Viņš Tev ir devis veselīgu miesas uzbūvi? Tu par saviem fiziskajiem spēkiem esi tikpat atbildīgs kā Tavi brāļi par saviem naudas līdzekļiem. Daži no viņiem šodien iegūtu vēl vairāk, ja savu īpašumu varētu iemainīt pret Tavu fizisko spēku. Nolikti tavā vietā, viņi čakli izlietotu kā garīgos, tā fiziskos spēkus un drīzi vien pārvarētu trūkumu un nebūtu nevienam cilvēkam neko parādā. Apstākļi it kā vēršas pret Tevi, bet ne jau tāpēc, ka Dievs Tev nevēlētu labu, bet gan tāpēc, ka Tu neizlieto to spēku, ko Viņš tev devis. Kungs nav paredzējis, ka taviem spēkiem vajadzētu bezdarbībā sarūsēt, bet gan lietojot Tu tos vēl vairāk attīstītu.
Reliģija, ko Tu atklāti atzīsti, uzliek Tev tādu pašu pienākumu sešas dienas strādāt kā Sabatā apmeklēt draudzes sapulci. Tu darbā neesi čakls. Tu, neko nepadarot, ļauj paiet stundām, dienām, pat nedēļām. Vislabākā svētruna, ko Tu varētu sludināt pasaulei, būtu patiesas reformas parādīšana dzīvē un savas ģimenes apgādāšanā. Apustulis saka: “Ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.”
Tu taču apkauno Kunga lietu, iekārtojoties uz dzīvi kādā vietā, kur zināmu laiku ļauj vaļu slinkumam un pēc tam, lai apgādātu ģimeni, esi spiests iekrist parādos. Šos savus uz goda vārda aizņemtos līdzekļus Tu ne vienmēr esi centies samaksāt, bet parasti tikai pārcelies uz citu dzīvesvietu. Tomēr pasaulei ir tiesības sagaidīt, ka tie, kas saucas Bībeles kristieši, būtu pilnīgi godīgi. Tāpēc, ka viens cilvēks ir vienaldzīgs pret savu parādu nolīdzināšanu, draud briesmas, ka visus mūsu ļaudis var uzskatīt par neuzticamiem.
“Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet jūs arī viņiem.” Tas tikpat lielā mērā attiecas uz tiem, kas strādā ar savām rokām, kā uz tiem, kas var dot dāvanas. Dievs Tev ir piešķīris spēkus un darba prasmi, bet Tu to neesi izlietojis. Tev ir pietiekoši daudz spēka, lai pilnībā uzturētu savu ģimeni. (180) Vēl tad, kad zvaigznes mirdz, sastādi sev darba plānus un tos īsteno. Izpildi katru solījumu, ja tikai slimība Tevi nenoliek uz gultas. Labāk aizliedz sev barību un miegu, nekā pieļauj, ka Tevi apvainotu, piesavinoties to, kas taisnīgi pienākas citiem.
Panākumu kalnā nevar uzkāpt bez pūlēm. Nevienam nevajadzētu gaidīt, ka aizsniegs mērķi un iegūs atzinību reliģiskās vai laicīgās lietās bez paša piepūles. Skriešanas sacīkstēs ne vienmēr uzvar ātrākais, un kaujā stiprākais, tomēr tas, kas strādā slinki, kļūs nabags. Neatlaidīgie un čaklie ne tikai paši ir lai-mīgi, bet tie lielā mērā sekmē arī citu laimi. Zināšanas un ērtības parasti iegūst, maksājot ar nopietnu uzcītību. Arī faraons izteica atzinību šai rakstura īpašībai, sakot Jāzepam: “Ja tu zini, kas starp taviem brāļiem ir krietni vīri, tad iecel tos par manu lopu uzraugiem.”
Brālis X nekādi nav attaisnojams, ja par attaisnojumu nevar uzskatīt vieglas dzīves mīlēšanu un nespēju plānot un piespiest sevi strādāt. Vislabākais, ko viņš tagad varētu darīt, ir aiziet no mājām un strādāt tādu cilvēku vadībā, kas plāno viņa vietā. Viņš tik ilgi ir bijis bezrūpīgs un kūtrs pret sevi, ka varējis paveikt ļoti maz, arī bērniem rādot sliktu priekšzīmi. Tiem ir tēva rakstura zīmogs. Viņi ļauj mātei nest visas nastas. Kad tiem lūdz kaut ko darīt, tad viņi dara, bet viņos nav visiem bērniem vajadzīgās spējas saskatīt, kas jādara, lai bez sacīšanas to paveiktu.
Sieviete ļoti kaitē sev un savai ģimenei, ja viņa blakus saviem mājas pienākumiem dara vēl citu ģimenes locekļu darbu, nes malku un ūdeni un reizēm pat skalda malku, kamēr vīrs ar dēliem kopīgās pārrunās kavē sev laiku, sēdot pie ugunskura. Dievs nekad nav domājis, ka sievām un mātēm jābūt savas ģimenes vergiem. Daudzas mātes ir (181) rūpju pārslogotas, kamēr bērni nav audzināti dalīties mājas pienākumos. Un rezultātā māte jau priekšlaicīgi noveco un mirst, atstājot bērnus tieši tad, kad viņu nepieredzējušo kāju vadīšanai viņa ir visvairāk vajadzīga. Bet kas šeit ir vainīgs?
Vīram vajadzētu darīt visu iespējamo, lai aiztaupītu sievai rūpes un uzturētu priecīgu viņas garu. Nekad nevajadzētu bērnos veicināt vai pieļaut slinkumu, jo tas ātri kļūst par ieradumu. Ja spējas neizlieto lietderīgā darbā, tad tās novājinās vai arī rosīgi kalpo ļauniem nolūkiem.
Mans brāli, Tev vajadzīgs aktīvs, fizisks darbs. To rāda katrs Tavs sejas vaibsts. Tev nepatīk smagi strādāt, nedz pelnīt maizi ar sviedriem vaigā. Bet tas ir Dieva iepriekš noteiktais plāns visas dzīves gājumam.
Tu neizved līdz galam to, ko esi uzsācis. Tu neesi sevi pieradinājis pie sistemātiska darba. Vienlaicīgi dari tikai vienu darbu, un padari to labi un pareizi, pirms uzsāc nākamo. Tev vajadzētu būt noteiktām stundām, kad celties, kad lūgt un kad ēst. Daudzi dārgo laiku izšķiež gultā, tāpēc ka tas apmierina dabīgās tieksmes, bet citāda rīcība prasa piepūli. Viena izšķiesta rīta stunda ir neatgūstami zaudēta. Gudrais vīrs saka: “Es gāju gar sliņķa tīrumu un gar nejēgas vīna dārzu, un redzi, tur auga vienīgi nātres, vīna dārzs bija pilns dadžu, un akmeņu iežogojums ap to bija sabrucis. Kad es to redzēju, es to ņēmu pie sirds, liku vērā, nolūkojos uz to un mācījos no tā: tu gribi drusku gulēt un vēl drusku pasnaust, un drusku salikt rokas lai atpūstos! Bet tad tev tava nabadzība pienāks ātriem soļiem kā ceļiniece un tavs trūkums kā bruņots vīrs.”
Tiem, kas vēlas, lai viņus atzīst par dievbijīgiem, vajadzētu izrotāt mācību, kuru atklāti pieņēmuši, un ar savu neapdomāto rīcību nedot citiem iemeslu nozākāt patiesību. “Neesiet nevienam neko parādā,” saka apustulis. (182) Tev, mans brāli, tagad vajag nopietni ķerties pie darba, lai novērstu slinkuma ieradumu un izpirktu laiku. Ļauj pasaulei redzēt, ka patiesība ir reformējusi Tavu dzīvi.
