“Kad Ahasja izkrita cauri savas augšistabas loga režģiem Samarijā, sasitās un gulēja slims, tad viņš nosūtīja vēstnešus un tiem sacīja: “Ejiet un iztaujājiet Ekronas dievu Baal-Zebubu, vai es no šīs slimības izveseļošos!” Bet tā Kunga eņģelis sacīja Elijam no Tisbes: “Celies, dodies pretī Samarijas ķēniņa sūtņiem un saki viņiem: Vai tad Israēlā nav Dievs, ka jūs ejat, lai izjautātu Ekronas dievu Baal-Zebubu? Tāpēc tas Kungs saka tā: No tās gultas, kur tu guli, tu vairs nepiecelsies, jo tu mirdams mirsi!”
Šis stāsts ļoti spilgti atklāj dievišķo nepatiku pret tiem, kas novēršas no Dieva un dodas pie sātana pārstāvjiem. Pirms tikko pieminētā notikuma Israēla valstī bija mainījušies valdnieki. Ahabs, Dieva sodīts, nomira, un tam sekoja viņa dēls Ahasja, nevērtīgs cilvēks, kas Kunga skatījumā darīja vienīgi ļaunu, pilnībā staigādams sava tēva un mātes pēdās un tāpat vadīdams Israēli grēkos. Viņš kalpoja Baalam un to pielūdza, tā kaitinādams Kungu, Israēla Dievu, līdzīgi savam tēvam Ahabam. Bet nepaklausīgā ķēniņa grēkiem tūlīt sekoja sods. Karš ar Moābu un pēc tam šis nelaimes gadījums (192) liecināja par Dieva dusmām pret viņu.
Ak, cik daudz Visaugstākā brīnišķīgo darbu Israēla ķēniņš bija piedzīvojis sava tēva laikā! Kādu drausmīgu pierādījumu Dievs atkritušajam Israēlim bija devis par savām noteiktajām un negrozāmajām prasībām! Ahasja to visu zināja, tomēr viņš izturējās tā, it kā šie godbijību iedvesošie notikumi un pat viņa paša tēva briesmīgais gals būtu tikai tukšas baumas! Viņš savu sirdi nepazemoja Kunga priekšā, bet gan uzdrošinājās spert visnekaunīgāko soli dzīvē jau tā valdošajā bezdievībā. Viņš pavēlēja saviem kalpiem iet un vaicāt Baal-Zebubam, vai kļūs vesels.
No Ekronas elka ar tā priesteru starpniecību gaidīja ziņas par nākotnes notikumiem. Un šis uzskats bija ieguvis tik plašu uzticību, ka to bieži apmeklēja liels skaits cilvēku no ievērojama attāluma. Šie pareģojumi un dotā informācija nāca tieši no tumsas lielkunga. Tas ir sātans, kas radīja un atbalsta elku pielūgšanu, lai cilvēku prātu novērstu no Dieva. Pateicoties viņa darbam, tiek uzturēta tumsas un melu valsts.
Ziņojums par ķēniņa Ahasjas grēku un saņemto sodu sniedz brīdinošu mācību, ka neviens nevar palikt nesodīts. Lai gan mēs negodājam pagānu dievus, tomēr tūkstoši pie sātana uzceltā altāra pielūdz tikpat patiesi, kā to darīja Israēla ķēniņš. Šodien ir plaši izplatīts tas pats pagānu elku pielūgšanas gars, lai gan zinātnes un izglītības iespaidā tas pieņēmis daudz smalkāku un pievilcīgāku formu. Katra diena mums dod jaunus bēdīgus pierādījumus, ka ticība drošajam pravietojuma vārdam strauji samazinās, tā vietā cilvēku prātu arvien vairāk savaldzinot māņticībai un sātaniskajām burvestībām. Visi, kas nopietni nepētī Svētos Rakstus un katru vēlēšanos un nodomu dzīvē nepakļauj šai nemaldīgajai mērauklai, visi, kas lūgšanā nemeklē Viņa gribu, noteikti novirzīsies no pareizā ceļa un kritīs par upuri sātana krāpšanai. (193)
Pagānu orākuliem tagad atbilst spiritistu mēdiji, gaišreģi un zīlnieki. Noslēpumainās balsis, kas runāja Ekronā un Endorā, joprojām ar saviem meliem maldina cilvēkus. Tumsas lielkungs ir tikai ietērpies jaunā maskā. Pagānu dievkalpošanas noslēpumi tagad ir aizvietoti ar mūsdienu burvju slepenajām biedrībām un seansiem, ar viņu neskaidrību un brīnumiem. To ziņojumus kāri uztver tūkstoši, kas atsakās pieņemt Gaismu no Dieva Vārda vai Viņa Gara. Kamēr tie ar nicināšanu runā par senatnes burvjiem, lielais krāpnieks tikai uzvaroši smejas, jo tie pakļaujas viņa citāda veida viltībām.
Viņa pārstāvji joprojām saka, ka dziedina slimības. Tie savu spēku izskaidro ar elektrību, ar magnētismu vai tā saucamajiem “simpātiskajiem dziedniecības līdzekļiem”. Patiesībā tie ir tikai kanāli sātana enerģijas strāvojumiem. Tādā veidā viņš savaldzina cilvēka miesu un dvēseli.
Laiku pa laikam esmu saņēmusi vēstules no sludinātājiem, kā arī no draudzes locekļiem, kurās jautāts, vai es nedomājot, ka prasīt padomu ārstiem spiritistiem un gaišreģiem ir nepareizi. Laika trūkuma dēļ uz šiem lūgumiem neesmu atbildējusi, bet tieši tagad mana uzmanība atkal ir pievērsta šim jautājumam. Šo sātana pārstāvju ir tik daudz un tik plaši izplatījies ieradums meklēt pie tiem padomu, ka, šķiet, ir nepieciešams teikt dažus brīdinošus vārdus.
Dievs mums ir devis iespējas iegūt zināšanas par veselības likumiem. Viņš mums ir uzlicis par pienākumu savus fiziskos spēkus saglabāt pēc iespējas labākā stāvoklī, lai mūsu kalpošana Viņam būtu patīkama. Tie, kas atsakās izlietot gaismu un zināšanas, kas žēlastībā noliktas viņu sniedzamības robežās, atmet vienu no tiem līdzekļiem, ko Dievs tiem dāvinājis garīgās un fiziskās dzīves vajadzībām. Viņi paši nostājas tur, kur būs pakļauti sātana viltībām.
Ne mazums šajā kristīgajā laikmetā un šajā kristīgajā tautā drīzāk (194) dodas pie ļaunajiem gariem, nekā uzticas dzīvajam Dieva spēkam. Māte, palikdama nomodā pie sava slimā bērna gultiņas, izsaucas: “Es vairāk neko nevaru darīt! Vai nav kāds ārsts, kas būtu spējīgs dziedināt manu bērnu?!” Un viņai pastāsta, cik brīnišķīgi ārstē kāds gaišreģis vai magnētisks dziedinātājs, un tā savu mīluli uztic šī cilvēka gādībai, ieliekot to tikpat tieši sātana rokās, it kā viņš stāvētu tai blakus. Daudzos gadījumos bērna turpmāko dzīvi pārvalda sātanisks spēks, kuru, šķiet, nav iespējams salauzt.
Daudzi nevēlas pūlēties, lai iegūtu zināšanas par veselības likumiem un vienkāršajiem veselības atjaunošanas līdzekļiem. Viņi nenostājas pareizās attiecībās ar dzīvi. Kad dabas likumu pārkāpšanas dēļ sākas slimība, tie necenšas savas kļūdas izlabot un tad lūgt Dievam svētību, bet iet pie ārstiem. Ja viņi izveseļojas, tad godu dod zālēm un ārstam. Viņi vienmēr ir gatavi dievināt cilvēka spēku un gudrību, jo, šķiet, nepazīst citu Dievu, kā vienīgi radīto būtni — pīšļus un pelnus.
Es dzirdēju kādu māti, kas lūdzās neticīgu ārstu glābt viņas bērnam dzīvību. Kad es to sirsnīgi aicināju meklēt palīdzību pie Lielā Ārsta, kurš spēj glābt pilnīgi visus, kas tikai ticībā pie Viņa nāk, tā nepacietīgi novērsās. Te mēs sastopamies ar to pašu garu, kas izpaudās Ahasjas gadījumā.
Nav droši uzticēties ārstiem, kas nebīstas Dievu. Bez dievišķās žēlastības iespaida cilvēku sirds “ir viltīga pār visām lietām un samaitāta”. Viņu mērķis — sevis izcelšana. Ak, kādas gan netaisnības nav slēptas zem ārsta nosaukuma apsega, kādas maldības tiek atbalstītas! Ārsts var apgalvot, ka tam ir liela gudrība un brīnišķīga prasme, kaut arī viņa raksturs ir izvirtis un rīcība pretēja dzīvības likumiem. (195) Kungs, Dievs, mums apliecina, ka vēlas parādīt žēlastību un laipnību; Viņš mūs uzaicina bēdu dienās saukt uz Viņu. Vai tad mums jānovēršas no Viņa, lai uzticētos miesīgajam elkonim?
Nāciet līdz ar mani šajā slimnieka istabā. Tur guļ vīrs un tēvs, cilvēks, kas bijis par svētību sabiedrībai un Dieva darbam. Pēkšņi viņu skārusi slimība. Liekas, ka to iznīcina drudža ugunis. Viņš ilgojas izkaltušās lūpas veldzēt ar tīru ūdeni, dzesēt slāpes un atvēsināt karsto pieri. Un tomēr to nedrīkst darīt, jo ārsts ūdeni ir aizliedzis. Tiek dots uzbudinošs, stiprs dzēriens, ielejot ugunī vēl vairāk eļļas. Bet svētīgais, Debesu svētītais ūdens, prasmīgi lietots, nodzēstu rijošās liesmas, taču tam liek atkāpties indīgo zāļu priekšā.
Kādu laiku daba cīnās par savām tiesībām, bet, beidzot uzvarēta, tā atsakās no tālākās cīņas, un nāve atbrīvo cietēju no sāpēm. Dievs vēlējās, lai šis cilvēks dzīvotu un būtu par svētību pasaulei, bet sātans apņēmās viņu iznīcināt, un ar ārsta palīdzību tas viņam izdevās. Cik ilgi mēs ļausim, ka tādā veidā tiek izdzēsti mūsu visdārgākie gaismas ķermeņi?
Ahasja sūtīja savus kalpus jautāt Baal-Zebumam Ekronā, bet elka dotās vēsts vietā viņš saņēma šausmīgu Israēla Dieva spriedumu: “Tu necelsies no gultas, kur tu guli, bet tev jāmirst!” Tas bija Kristus, kas pavēlēja Elijam teikt šos vārdus atkritušajam ķēniņam. Jehovam Imanuēlam bija iemesls būt ļoti neapmierinātam ar Ahasjas bezdievīgo rīcību. Ko gan Kristus nav darījis, lai mantotu grēcinieku sirdis un pamodinātu tajos nesvārstīgu ticību? Visos laikmetos Viņš ir nācis pie saviem ļaudīm, parādot vislielāko laipnību un nedzirdētu mīlestību. Viņš ir rādījis, ka Viņam “prieks bija pie cilvēku bērniem”. Viņš ir bijis tuvu ar savu palīdzību visiem, kas Viņu patiesi meklējuši. “Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis (196) tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba.” Un tomēr Israēls atkrita no Dieva un pēc palīdzības griezās pie Kunga visniknākā ienaidnieka.
Ebreji bija vienīgā ar patiesu Dieva atziņu pagodinātā tauta. Kad Israēla ķēniņš sūtīja jautāt pagānu orākulu, tad viņš ar to pagāniem paziņoja, ka vairāk uzticas viņu elkiem nekā savu ļaužu Dievam, Debess un Zemes Radītājam. Tādā pašā veidā Viņu apkauno tie, kas atklāti apliecina, ka pazīst Dieva Vārdu, tomēr novēršas no gudrības un spēka Avota, lai palīdzību vai padomu meklētu pie tumsas spēkiem. Ja Dieva dusmas iedegās par tādu ļaunā, elkiem kalpojošā ķēniņa rīcību, kā lai Viņš vērtē līdzīgu rīcību to cilvēku dzīvē, kas sevi apliecina par Viņa kalpiem?
Kāpēc ļaudis ir tik nelabprātīgi uzticēties Viņam, kas radīja cilvēku un kas ar vienu pieskārienu, ar vienu vārdu vai ar vienu skatu var dziedināt jebkuru slimību? Kurš gan ir cienīgāks saņemt mūsu uzticību nekā Tas, kas mūsu glābšanas dēļ pienesa tik lielu upuri? Apustuļa Jēkaba personā mūsu Kungs ir devis skaidrus norādījumus par mūsu pienākumu slimības gadījumā. Kad cilvēka palīdzība vairs neko nespēj, tad Dievs būs palīgs saviem ļaudīm, proti: “Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus un lai tie par viņu lūdz, viņu svaidīdami ar eļļu Kunga vārdā. Un ticības lūgšana izglābs neveselo, un Kungs pacels viņu.” Ja tie, kas saucas Kristus sekotāji, ar skaidru sirdi parādītu tikpat daudz ticības Dieva apsolījumiem, cik viņi veltī sātaniskiem līdzekļiem, tie savā dvēselē un miesā izjustu Svētā Gara dzīvību dodošo spēku.
