Pasaulīguma un savtīguma gars laupījis draudzei daudz svētību. Mums nav tiesību patvaļīgi spriest, ka draudzes ierobežotais derīgums izskaidrojams ar dievišķās gaismas un spēka atraušanu. Panākumu mērs, kas pagātnē sekoja pareizi vadītām pūlēm, runā pretī šādiem uzskatiem. Sekmes vienmēr ir dāvātas atbilstoši paveiktajam darbam. Vienīgais iemesls, kas ierobežojis draudzes derīgumu, ir darba un rūpju trūkums. Ir panīcis misijas gars; dievbijība kļuvusi vāja; draudzes locekļos mājo savtīgums un alkatība, mantkārība un krāpšana.
Vai Dievs neliekas redzam šīs lietas? Vai Viņš nevar lasīt sirds nodomus un nolūkus? Nopietna, dedzīga satriektas un nožēlas pilnas sirds lūgšana atvērtu tiem Debesu logus un liktu plūst žēlastības straumēm. Skaidrs, neatlaidīgs skats uz Kristus krustu pārvarētu viņu pasaulīgumu un pildītu dvēseli ar pazemību, nožēlu un pateicību. Tad tie saprastu, ka nepieder sev pašiem, bet ir atpirkti ar Kristus asinīm.
Draudzi skārusi nāvējoša garīga slimība. Tās locekļus ievainojis sātans, bet viņi, lai varētu dzīvot, neuzlūko Kristus krustu, kā reiz israēlieši skatījās uz vara čūsku. Pasaule no viņiem prasa tik daudz, ka tiem neatliek laika pietiekoši ilgi raudzīties uz Golgātas krustu, lai redzētu tā godību un sajustu tā spēku. Kad viņi šad un tad uz brīdi atskārst, ka patiesība prasa pašaizliedzību un nodošanos, tad tas tiem nepatīk, un viņi savu uzmanību (203) vērš citā virzienā, lai to visu ātrāk aizmirstu. Kungs nevar savus ļaudis darīt derīgus un prasmīgus, kamēr tie necenšas pakļauties Viņa dotajiem nosacījumiem.
Visur cilvēki ļoti alkst pēc gaismas, ko Dievs devis saviem ļaudīm; bet šie saucieni pa lielākai daļai izskanējuši velti. Kurš sajūt pienākumu svētīties Dievam un Viņa darbam? Kur ir jaunieši, kas sagatavojas, lai atsauktos šim aicinājumam? Mūsu priekšā atvērti milzīgi lauki, kuros patiesības gaisma vēl nekad nav iespiedusies. Kurp vien mēs skatāmies, tur redzam bagātīgu ražu, kas gatava pļaujai, bet nav neviena pļāvēja. Tiek pienestas lūgšanas, lai patiesība uzvarētu. Kā lai tās saprot, brāļi? Kādus panākumus jūs vēlaties? Panākumus slinkošanā un jūsu savtīgo iegribu apmierināšanā, vai panākumus, kas rastos un attīstītos paši no sevis, bez jebkādas piepūles no jūsu puses?
Draudzē jānotiek izšķirošai pārmaiņai, kas tos, kas atdusas uz savām mielēm, nostādītu neērtā stāvoklī, jo tikai tad darba laukā varēs izsūtīt šim svinīgajam darbam piemērotus strādniekus. Ir vajadzīga atmoda un garīga atjaunošanās. Jāceļas kristīgas dievbijības temperatūrai. Jāsprauž un jāīsteno plāni, lai patiesību darītu zināmu visām tautām virs zemes. Tos, kas saucas Kristus sekotāji, sātans ieaijā miegā, kamēr dvēseles ap tiem iet bojā. Ar ko viņi aizbildināsies Kunga priekšā par savu nolaidību?
Uz draudzi attiecas Kristus vārdi: “Kāpēc jūs visu dienu stāvat bez darba?” Kāpēc jūs nestrādājat kādā Viņa vīna kalna darba nozarojumā? Atkal un atkal Viņš jums ir pavēlējis: “Ejiet jūs arīdzan vīna kalnā, un kas nākas, to jūs dabūsiet.” Bet lielākais vairums šo no Debesīm nākošo, laipno aicinājumu ir atstājis neievērotu. Vai tagad nav pēdējais laiks, lai paklausītu Dieva pavēlēm? Katram atsevišķam cilvēkam, kas saucas Kristus vārdā, darāms savs darbs. Balss no Debesīm (204) jūs svinīgi aicina pildīt savu pienākumu. Ņemiet vērā šo balsi un ejiet tūlīt strādāt kādā vietā, kādā no darba nozarojumiem. Kāpēc jūs šeit visu dienu stāvat bez darba? Uz jums gaida darbs, — darbs, kas prasa jūsu vislabākos spēkus. Katrs dārgais dzīves mirklis ir saistīts ar kādu pienākumu, ko jūs esat parādā Dievam vai cilvēkiem, un tomēr jūs stāvat bez darba!
Lielais dvēseļu glābšanas darbs tomēr būs jāpadara. Šajā darbā ir iesaistīts katrs godības eņģelis, kamēr katrs tumsas dēmons tam pretojas. Kristus, nākot uz šo pasauli ar mūžības mīlestību sirdī un piedāvājot cilvēkam kļūt par visas Viņa bagātības mantinieku, mums uzskatāmi parādījis dvēseles lielo vērtību. Viņš atklāj Tēva mīlestību pret vainīgo cilvēci un parāda Dievu kā taisnu un kā taisnojošu tiem, kas tic.
“Kristus neizpatika pats sev.” Viņš neko nedarīja sevis dēļ; Viņš strādāja kritušās cilvēces labā. Viņa klātbūtnē savtībai jāpaliek kaunā. Viņš pieņēma mūsu dabu, lai varētu ciest mūsu vietā. Savtība kā pasaules grēks ir kļuvusi par valdošo grēku arī draudzē. Upurēdams sevi cilvēku labā, Kristus deva triecienu savtībai pašā saknē. Viņš nepaturēja neko, ne savu godu, ne Debesu godību, un atbilstošu pašaizliedzību un upuri Viņš gaida no tiem, kurus Viņš nāca svētīt un glābt. No katra tiek prasīts, lai tas strādātu savu spēju apjomā. Par godu Dievam jāatsakās no katra laicīga apsvēruma. Pēc laicīgām priekšrocībām mums vajadzētu ilgoties vienīgi tāpēc, lai varētu vēl labāk sekmēt Dieva lietu.
Kristus un Viņa sekotāju interesēm vajadzētu būt vienotām; bet pasaule spriež, ka tās ir dalītas un atšķirīgas, jo tie, kas prasa, lai tos atzīst par kristiešiem, pēc saviem personīgajiem mērķiem dzenas tikpat dedzīgi un personīgo mantu izšķiež tikpat savtīgi kā tie, kas nesaucas Kristus vārdā. Laicīgai labklājībai pieder pirmā vieta; nekas netiek vērtēts līdzīgi tai. Kristus lietai jāgaida, kamēr tie sakrās kādu noteiktu daļu paši sev. Viņiem jāpavairo savi ienākumi, lai notiktu, kas (205) notikdams. Lai dvēseles iet bojā bez patiesības atzīšanas! Bet kāda vērtība ir dvēselei, par kuru nomiris Kristus, salīdzinot ar viņu ienākumiem, tirdzniecības pasākumiem, namiem un laukiem? Vai dvēselēm jāpagaida, kamēr viņi būs sagatavojušies kaut ko darīt? Dievs šos Mamona algādžus nosauc par kūtriem un neuzticīgiem kalpiem. Kunga mantu viņi atdod par ērtībām un baudām. “Es” ir viņu elks.
Neko nedarīt, lai vadītu dvēseles pie Jēzus, kas upurēja visu, lai mums būtu pieejama pestīšana! Savtība no draudzes izdzen labdarību un Kristus mīlestību. Miljoni no Kunga naudas ir izšķiesti laicīgu iekāru apmierināšanā, bet Viņa mantu nams atstāts tukšs. Es nezinu, kā šo patiesību jums atklāt tā, kā tā ir parādīta man. Katru gadu tiek izdots tūkstošiem dolāru, lai apmierinātu tieksmi lepoties ar drēbēm. Tieši šos līdzekļus vajadzēja izlietot mūsu misijās. Man ir rādītas ģimenes, kas savus galdus apkrauj ar gandrīz visiem iespējamiem gardumiem un apmierina gandrīz katru tieksmi pēc smalka apģērba. Viņi iesaistījušies veiksmīgos tirdznieciskos pasākumos vai pelna labu algu, bet gandrīz katru dolāru ir izdevuši sev vai savām ģimenēm. Vai tas atdarina Kristu? Kādu nastu tie izjūt attiecībā uz uzmanīgu līdzekļu izlietošanu un savu tieksmju aizliegšanu, lai virs zemes vairāk varētu darīt Dieva darba virzīšanai uz priekšu? Ja daļu no šiem līdzekļiem varētu izlietot vecākais sludinātājs Endrjūss, tad tie viņam būtu liela svētība un sniegtu priekšrocības, kas pagarinātu viņa dzīvi. Ja būtu vairāk līdzekļu, ko ieguldīt lielāku plānu īstenošanā, tad misionāru darbu varētu simtkārt paplašināt. Bet līdzekļi, ko Dievs paredzējis tieši šim mērķim, izdoti par lietām, kas likušās nepieciešamas ērtībām un laimei un kuru iegāde nebūtu grēks, ja līdzekļi nebūtu bijuši tik vajadzīgi patiesības izplatīšanai. Cik daudzi no jums, mani brāļi, meklējat paši savu labumu, bet ne to, ko vēlas Jēzus Kristus! (206)
Iedomājieties, ka Kristus mājo katrā sirdī un no draudzes ir izraidīta savtība visās tās formās, kāds tad būtu iznākums? Tikpat patiesi kā draudzē, kuru Kristus sākumā dibināja, tad visur būtu redzama saskaņa, vienība un brāļu mīlestība. Visur valdītu kristīga rosme. Visa draudze tiktu aizdedzināta upura liesmās par godu Dievam. Katrs kristietis altāra ugunī iemestu savas pašaizliedzības augli. Būtu vērojama daudz lielāka rosība jaunu, lietderīgu darba metožu meklēšanā un daudz enerģiskāk pētītu, kā tuvoties nabaga grēciniekiem, lai tos glābtu no mūžīgās bojāejas.
Ja mēs tērptos vienkāršā, pieticīgā apģērbā, necenšoties atbilst modei; ja uz mūsu galdiem būtu vienkārša, veselīga barība un mēs izvairītos no kārumiem un izšķērdības; ja mūsu nami būtu celti ar atbilstošu vienkāršību un iekārtoti ar tāda paša veida mēbelēm, tad tas liecinātu par patiesības svētojošo spēku un atstātu izteiksmīgu iespaidu uz neticīgajiem. Bet, kamēr mēs šajos jautājumos piemērojamies pasaulei, dažos gadījumos, kā šķiet, cenšoties pasaulīgos pārspēt dīvainos izgudrojumos, patiesības sludināšanai būs tikai maza ietekme vai arī tās nebūs vispār. Kas ticēs šim laikam dotajai svinīgajai patiesībai, ja tie, kas savos vārdos apliecina ticību, ar darbiem to aizliedz? Ne Dievs mums ir aizslēdzis Debesu logus, bet gan mūsu pašu pakļaušanās pasaules ieradumiem un praksei.
Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā minētais trešais eņģelis attēlots, ātri lidojot debesu vidū un saucot: “Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību.” Šie vārdi atklāj Dieva ļaužu darba raksturu. Viņiem ir tik ļoti svarīga vēsts, ka, sniedzot to pasaulei, tie attēloti kā lidojoši. Viņi savās rokās tur dzīvības maizi badā mirstošajai pasaulei. Tos spiež Kristus mīlestība. Tā ir (207) pēdējā vēsts. Neviena cita tai nesekos; kad šī vēsts būs padarījusi savu darbu, vairs neatskanēs neviens žēlastības aicinājums. Ak, cik liela atbildība gulstas uz visiem mums, lai cilvēki sadzirdētu šo laipno, žēlastības pilno ielūgumu. “Un Gars un līgava saka: Nāc! Un kas to dzird, lai tas saka: Nāc! Un kam slāpst, tas lai nāk. Un kam gribas, tas lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.”
Ikvienam, kas dzird, jāsaka: Nāc! Ne tikai sludinātājiem, bet arī ļaudīm. Visiem jāsavienojas aicināšanā. Ne tikai ar vārdiem, bet arī ar raksturu un apģērbu — visam jāatstāj mantojošs iespaids. Mēs esam darīti par aizbildņiem pasaulei, par tās Personas gribas izpildītājiem, kas cilvēkiem mantojumā atstājusi svēto patiesību. Kaut visi spētu izjust Dieva dāvātās uzticības augsto vērtību un godību!
