Daudzi savā reliģiskajā dzīvē pieļauj nopietnu kļūdu, pievēršot uzmanību savām jūtām un pēc tām spriežot par savu augšupeju vai pagrimumu. Jūtas nav drošs kritērijs. Mums nevajag sevī meklēt pierādījumu, ka Dievs mūs pieņēmis. Mēs tur neatradīsim neko citu, kā vienīgi to, kas atņem drosmi. Mūsu vienīgā cerība ir skatīties “uz Jēzu, (200) ticības iesācēju un pabeidzēju”. Viņā ir viss, kas iedveš cerību, ticību un drosmi. Viņš ir mūsu taisnība, mierinājums un līksmība.
Visi, kas mierinājumu meklē sevī, pagurs un pievilsies. Mūsu vājuma un necienības izjūtai vajadzētu mums likt sirds pazemībā atsaukties uz Kristus salīdzinošo upuri. Paļaujoties uz Viņa nopelnu, mēs atradīsim atvieglojumu, mieru un prieku. Viņš izglābj pilnīgi visus, kas caur Viņu nāk pie Dieva.
Mums ik dienas, ik stundas jāuzticas Jēzum. Viņš ir apsolījis, ka, kādas būs mūsu dienas, tāds būs mūsu spēks. Viņa žēlastībā mēs spējam nest visas pašreizējās nastas un pildīt mums uzdotos pienākumus. Bet daudzi jūtas nomākti, paredzot grūtības nākotnē. Viņi pastāvīgi cenšas rītdienas nastas ienest šodienā. Tādā veidā liela daļa no visām to bēdām pastāv tikai iedomās. Par tādām Jēzus neko nav teicis. Viņš apsola žēlastību vienīgi attiecīgai dienai. Viņš mums pavēl sevi neapgrūtināt ar rītdienas rūpēm un raizēm, jo “ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu”.
Ieradums domāt par varbūtējām likstām ir negudrs un nekristīgs. Tā rīkojoties, mēs nespējam priecāties par tagadnes svētībām un paliek neizlietotas arī pašreizējās izdevības. Kungs prasa, lai mēs izpildām šodienas pienākumus un izturam tās pārbaudījumus. Mums šodien ir jābūt nomodā, lai nenoziedzamies ne vārdos, ne darbos. Mums šodien vajag slavēt un godāt Dievu. Mums dzīvā ticības spēkā jāuzvar ienaidnieks šodien. Mums šodien jāmeklē Dievs un jāapņemas nepalikt mierā, ja Viņš nav mūsu tuvumā. Mums vajadzētu būt modriem, strādāt un lūgt, it kā tā būtu mūsu pēdējā diena. Cik sasprindzināti nopietna tad būtu mūsu dzīve! Cik uzmanīgi mēs sekotu Jēzum visos savos vārdos un darbos!
Maz ir to, kas pareizi novērtē un izlieto lūgšanas dārgo priekšrocību. Mums vajadzētu iet pie Jēzus un stāstīt Viņam visas savas vajadzības. Mēs Viņa priekšā varam nest mūsu sīkās rūpes un sarežģījumus, (201) kā arī lielās bēdas. Lai arī kas mūs uztrauktu un sāpinātu, visu to vajadzētu lūgšanā izteikt Kungam. Ja sapratīsim, ka ikkatrā solī mums vajadzīga Kristus klātbūtne, tad sātanam būs maz iespēju mums uzmākties ar savām kārdināšanām. Viņš pārdomāti cenšas mūs atraut no vislabākā un vislīdzjūtīgākā Drauga. Bez Jēzus mums nevienam citam nevajadzētu pilnīgi uzticēties. Ar Viņu varam droši runāt par visu, kas mūsu sirdī.
Brāļi un māsas, kad jūs sapulcējaties, lai kopīgi lūgtu, tad ticiet, ka Jēzus ir ar jums; ticiet, ka Viņš grib jūs svētīt. Novērsiet acis no sevis; skatieties uz Jēzu, runājiet par Viņa nesalīdzināmo mīlestību. Uzskatot Viņu, jūs tiksiet pārvērsti Viņa līdzībā. Kad jūs lūdzat, esiet īsi, skarot tieši jautājuma būtību. Nenoturiet Kungam svētrunu ar savām garajām lūgšanām. Lūdziet dzīvības maizi, kā izsalcis bērns lūdz maizi no sava laicīgā tēva. Dievs mums dāvās katru vajadzīgo svētību, ja mēs Viņu lūgsim ticībā un ar skaidru sirdi.
Sludinātāju lūgšanas pirms to uzrunām bieži ir garas un nepiemērotas. Tās sevī ietver veselu rindu tematu, kam nav sakara ar attiecīgā gadījuma vai ļaužu vajadzībām. Šādas lūgšanas ir piemērotas vienatnē, bet ne atklātībā. Klausītāji nogurst un ilgojas, kaut sludinātājs drīzāk beigtu. Brāļi, lūdziet tā, lai ļaudis lūgtu līdz ar jums. Ejiet pie sava Pestītāja ticībā un stāstiet Viņam, kas jums šajā gadījumā vajadzīgs. Lai dvēsele lielās ilgās sauc uz Dievu pēc attiecīgajā brīdī vajadzīgās svētības.
Lūgšana ir vissvētākais dvēseles darbs. Tai vajadzētu būt sirsnīgai, godīgai, pazemīgai un nopietnai — atjaunotas sirds ilgām, kas izteiktas svētā Dieva klātbūtnē. Kad lūdzējs sajutīs, ka viņš atrodas Dievības tuvumā, tad paša “es” tiks aizmirsts. Tas nevēlēsies izrādīt cilvēcīgas spējas; tas necentīsies patikt cilvēka ausij, bet gan iegūt dvēseles kāroto svētību. (202)
Ja mēs tikai lūgtu Kungu piepildīt to, ko Viņš ir sacījis, ak, kādas svētības tad mēs saņemtu! Tad atskanētu vēl dedzīgākas un ietekmīgākas lūgšanas. Kristus grib palīdzēt visiem, kas Viņu meklē ticībā.
