“Tad es dzirdēju, ka Viņš sauca stiprā balsī: ‘Tuvojas soda izpildīšanas diena pilsētai. Ikviens lai ņem savu iznīcināšanas ieroci rokā.’”
Dieva godība “uzsauca tam vīram, kas bija tērpies lina audeklā un kam pie jostas bija rakstāmie rīki, šos vārdus: ‘Ej pa pilsētu, pa Jeruzālemi, šķērso to un apvelc uz pieres zīmi visiem tiem vīriem, kas sūdzas un skumst par visām negantībām, kādas notiek pilsētā.’ Bet citiem Viņš sacīja, man dzirdot: ‘Ejiet viņam pakaļ pa pilsētu un kaujiet nost! Jūsu acis lai nežēlo, un nesaudzējiet neviena. Kaujiet nost sirmgalvjus un jaunekļus, jaunavas, bērnus un sievas, kamēr visi pagalam. Bet neaizskariet neviena, kam ir zīme. Un iesāciet ar Manu svētnīcu!’ Tad tie iesāka ar vecajiem, kas stāvēja Tempļa priekšā.”
Jēzus jau gatavojas atstāt Debesu (208) svētnīcas žēlastības krēslu, uzvilkt atriebēja tērpu un izliet savas dusmas sodībās pār tiem, kas nav atsaukušies uz Dieva doto gaismu. “Tā kā tiesu par ļauniem darbiem nespriež tik drīz, tad cilvēku bērnu sirdis pildās ar drosmi darīt ļaunu.” Tie, kas nebīstas Dievu un nemīl patiesību, redzot Kunga pacietību un lielo lēnprātību, nekļūst jūtīgāki, bet gan nocietina savu sirdi uzsāktajā ļaunajā ceļā. Bet pat Dieva lēnprātībai ir robežas, un daudzi jau tās pārkāpj. Viņi ir pārsnieguši žēlastības robežas, un tāpēc Dievam vajag iejaukties un aizstāvēt savu godu.
Par amoriešiem Kungs sacīja: “Un ceturtā paaudze atgriezīsies šeit, jo amoriešu grēku mērs vēl nav pilns.” Lai gan šī tauta pievērsa sev uzmanību ar elku pielūgšanu un morālu pagrimumu, tomēr tā savas netaisnības kausu vēl nebija piepildījusi, un Dievs nedeva pavēli par tās pilnīgu iznīcināšanu. Ļaudīm vajadzēja redzēt dievišķā spēka spilgtāku atklāšanos, lai nebūtu nekāda iemesla aizbildināties. Līdzjūtīgais Radītājs bija gatavs paciest viņu netaisnību līdz ceturtajai paaudzei. Un tad, kad nebija redzama nekāda pārmaiņa uz labo pusi, pār tiem nāca Viņa sodības.
Ar nemaldīgu noteiktību bezgalīgais Dievs ved pārskatus par visām tautām. Kamēr ar aicinājumiem atgriezties vēl tiek piedāvāta Viņa žēlastība, šie pārskati paliek nenoslēgti; bet, kad skaitļi sasniedz kādu zināmu Dieva noteiktu lielumu, tad darbu sāk Viņa dusmas. Pārskats tiek slēgts. Dievišķā pacietība izbeidzas. Žēlastība vairs nelūdz viņu labā.
Raugoties pāri laikmetiem, pravietim tika parādīts šis laiks. Mūsu laikmeta tautas ir saņēmušas tādas žēlastības dāvanas, kādas nekad iepriekš nav sniegtas. Tām dotas visizmeklētākās Dieva svētības, bet pretī to vārdiem atzīmēts pieaugošs lepnums, mantkārība, elku pielūgšana, Dieva nicināšana un (209) zemiska nepateicība. Tautas strauji noslēdz rēķinus ar Dievu.
Bet tas, kas man lika nodrebēt, ir fakts, ka visur valdošā netaisnība ir aptraipījusi ļaudis, kas saņēmuši vislielāko gaismu un priekšrocības. Apkārtējo netaisno cilvēku ietekmēti, pat daudzi no tiem, kas atklāti atzīst patiesību, ir kļuvuši auksti un ļaujas spēcīgajai, lejup nesošajai ļaunuma straumei. Tos, kas nav cieši savienoti ar Dievu, pret patiesu dievbijību un svētumu vērstā nicināšana ierosina mitēties parādīt cieņu Viņa likumiem. Ja viņi būtu sekojuši gaismai un paklausījuši patiesībai, tad šie svētie baušļi to nicināšanas un atmešanas dēļ liktos viņiem pat vēl dārgāki. Arvien vairāk atklājoties godbijības trūkumam pret Dieva likumiem, jo skaidrāk iezīmējas robežlīnija starp to ievērotājiem un pasauli. Mīlestības pieaugumam pret dievišķajiem priekšrakstiem vienā daļā ļaužu atbilst to noniecināšanas pieaugums pārējos.
Strauji tuvojas krīze. Ātri briestošie notikumi rāda, ka Dieva piemeklējumu laiks gandrīz jau ir klāt. Lai gan Kungs nevēlas sodīt, Viņš tomēr to darīs, pie tam steigšus. Tie, kas staigā gaismā, redzēs tuvo briesmu zīmes. Bet viņi nedrīkst bezrūpīgi un mierīgi gaidīt bojāeju, iepriecinot sevi ar pārliecību, ka piemeklēšanas dienā Dievs savus ļaudis pasargās. Tikai ne to! Ir jāsaprot, ka viņu pienākums ir čakli strādāt citu glābšanā, stiprā ticībā meklējot palīdzību no Dieva. “Taisna cilvēka sirsnīga lūgšana daudz ko spēj.”
Dievbijības raugs vēl nav pilnībā zaudējis savu spēku. Laikā, kad draudzi apņem vislielākās briesmas un nomāktība, mazais pulciņš, kas stāv gaismā, nopūtīsies un vaidēs par visām negantībām, kas notiek šajā pasaulē. Bet it sevišķi viņu lūgšanas pacelsies (210) draudzes dēļ, tāpēc ka tās locekļi atdarina pasaules ieradumus.
Šo nedaudzo uzticīgās lūgšanas nebūs veltīgas. Kad Kungs atgriezīsies uz zemi kā Atriebējs, Viņš nāks arī kā Aizstāvis visiem tiem, kas saglabājuši skaidru ticību un sevi pasargājuši neaptraipītus no pasaules. Tajā laikā Dievs piepildīs apsolījumu atriebt savus izredzētos, kas dienām un naktīm sauc uz Viņu, lai gan Viņš liek tiem gaidīt.
Pavēle skan: “Ej pa pilsētu cauri, pa Jeruzālemi cauri, un apzīmē ar zīmi uz pierēm ļaudis, kas nopūšas un vaid par visām negantībām, kas viņu starpā tiek darītas.” Ļaudis, kas nopūšas un vaid, ir tie, kas stāvējuši par dzīvības vārdiem, kas ir norājuši, pamācījuši un lūguši. Daži, kas bija apkaunojuši Dievu, nožēloja un pazemoja savu sirdi Viņa priekšā; bet Kunga godība Israēlu jau ir atstājusi, lai gan daudzi joprojām turpina ievērot reliģijas formas, kam trūkst Dieva tuvuma un spēka.
Laikā, kad Viņa dusmas izliesies sodībās, šie pazemīgie, uzticīgie Kristus sekotāji no pārējiem pasaulē atšķirsies ar savām dvēseles mokām, kas izpaudīsies vaimanās un asarās, aizrādījumos un brīdinājumos. Kamēr citi centīsies pastāvošo ļaunumu apsegt un attaisnot visur valdošo briesmīgo samaitātību, tie, kas deg par Dieva godu un mīl dvēseles, nepaliks mierā, lai iegūtu kāda cilvēka labvēlību. Šīs taisnās sirdis dienu pēc dienas apbēdina netaisno nesvētie darbi un sarunas. Viņi nespēj apturēt mutuļojošo ļaunuma straumi, un tāpēc viņus pilda sāpes un nemiers. Viņi raud Dieva priekšā, redzot reliģiju nicinātu tieši to cilvēku mājās, kas saņēmuši lielu gaismu. Viņu dvēseles vaid un cieš, tāpēc ka draudzē mājo lepnums, mantrausība, savtība un gandrīz katra veida krāpšana. Dieva (211) Gars, kas pamudina norāt, tiek samīts kājām, kamēr sātana kalpi var gavilēt. Dievs tiek apkaunots, un patiesībai atņemts viss tās spēks.
To ļaužu šķiru, kas neskumst par pašu garīgo pagrimumu un neraud arī par citu grēkiem, atstās bez Dieva zīmoga. Kungs pilnvaro savus vēstnešus, cilvēkus ar kaujamiem ieročiem rokās: “Ejiet pa pilsētām viņam pakaļ un kaujiet, jūsu acs lai nežēlo, un nesaudzējiet! Nokaujiet sirmgalvjus, jaunekļus un jaunavas, bērnus un sievas, kamēr jūs tos izdeldējat. Bet neaizskariet nevienu no tiem, pie kā tā zīme ir un iesāciet no Manas svētās vietas. Un tie iesāk pie vecajiem, kas tā nama priekšā bija.” (Ec. 9:5,6)
Šeit mēs redzam, ka draudzei — Kunga svētajai vietai — pirmai jāizjūt Dieva dusmas. Vecaji, tie, kam Kungs devis lielu gaismu un kas stāvējuši kā cilvēku garīgo interešu sargi, ir kļuvuši par uzticētās lietas nodevējiem. Viņi ir stāstījuši, ka mums nevajag gaidīt brīnumus un spilgtas Dieva spēka atklāsmes kā iepriekšējās dienās. Laiki esot mainījušies. Tas apstiprina viņu neticību. Tie saka, ka “Kungs nedara ne laba, ne ļauna, Viņš ir pārāk žēlsirdīgs, lai savus ļaudis piemeklētu ar sodībām…” Un tā “miers un drošība” ir tas sauciens, kas nāk no šo cilvēku lūpām, kuri nekad savu balsi nepacels līdzīgi bazūnei, rādot Dieva ļaudīm viņu pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus. Šie mēmie suņi, kas negrib riet, ir tie, kam jāizjūt apvainotā Dieva taisnīgā atriebība. Vīri, jaunavas un mazi bērni — visi kopā iet bojā.
Negantības, par kurām vaid un nopūšas uzticīgie, visas ir tādas, ko spēj saskatīt ierobežotās cilvēku acis, bet visļaunākie grēki, kas pamodinājuši skaidrā un svēta Dieva dusmas, paliek neatklāti. Lielais siržu pārmeklētājs zina ikvienu netaisnības darītāja slepenībā izdarītu grēku. Neskatoties uz savu krā-pšanu, šīs personas jūtas drošībā, un Dieva lielās pacietības dēļ saka, ka Kungs (212) neredz, un tad darbojas tā, it kā Viņš būtu zemi atstājis. Bet Dievs atklās šo cilvēku liekulību un atsegs citiem viņu grēkus, kurus tie tik rūpīgi ir slēpuši.
Nekāds sabiedriskā stāvokļa pārākums, nekāda cieņa vai pasaulīga gudrība, nekāds ieņemamais amats svētā darbā nepasargās cilvēkus no pamatlikumu upurēšanas, ja tie tiks atstāti savas viltīgās sirds varā. Tie, kas tika uzskatīti par cienījamiem un taisniem, izrādīsies par atkrišanas vadoņiem un par priekšzīmi vienaldzībā un Dieva žēlastības ļaunprātīgā izlietošanā. Viņš vairs ilgāk necietīs šo cilvēku ļauno rīcību un savās dusmās ar tiem rīkosies bez žēlastības.
Kungs ne labprāt atrauj savu klātbūtni tiem, kas bijuši svētīti ar lielu gaismu un, kalpojot citiem, ir sajutuši Vārda spēku. Tie reiz bija Viņa uzticīgie kalpi, kurus pagodināja Dieva klātbūtne un vadība, bet tie no Viņa atkāpās, ievedot maldos arī citus, tāpēc tagad tiek pakļauti dievišķai nepatikai.
Kunga atmaksas diena ir tieši mūsu priekšā. Dieva zīmogu uz pieres saņems tikai tie, kas nopūšas un vaid par cilvēku darītajām negantībām. Tie, kas simpatizē pasaulei, ēd un dzer kopā ar dzērājiem, noteikti tiks iznīcināti kopā ar netaisnību un tās darītājiem. “Kunga acis vēro taisnos, un Viņa ausis uzklausa viņu palīdzības saucienus. Tā Kunga vaigs ir vērsts dusmās pret visiem, kas dara ļaunu.”
Mūsu pašu rīcība izšķirs, vai saņemsim dzīvā Dieva zīmogu vai aiziesim bojā no iznīcinošajiem ieročiem. Daži Dieva dusmu pilieni jau ir nokrituši un šo zemi, bet, kad Viņa dusmības kauss neatšķaidīts izliesies pēdējās septiņās mocībās, tad uz visiem laikiem būs par vēlu nožēlot grēkus, atgriezties un meklēt patvērumu. Nekādas salīdzinošas asinis tad vairs neattīra grēka traipus.
“Tanī laikā celsies Mihaēls, lielais eņģeļu valdnieks, (213) kas pasargā tavus tautiešus. Tad nāks bēdu laiki, kādi vēl nav bijuši, kamēr vien dzīvo tautas, līdz pat šim laikam; taču tanī laikā tava tauta paglābsies — visi, kas ierakstīti dzīvības grāmatā.” Pienākot šim laikam, katra liktenis jau ir izšķirts, pārbaudes laiks noslēdzies, žēlastība vairs nav pieejama. Dzīvā Dieva zīmogs jau ir uz Viņa ļaudīm. Šis niecīgais atlikums, nespējīgs aizstāvēties nežēlīgajā cīņā ar pasaules varām, ko vada pūķa karapulki, aizsardzību meklē pie Dieva. Augstākie laicīgās varas orgāni, draudot ar vajāšanām un nāves sodiem, izdod likumu, ka tiem jāpielūdz “zvērs un jāpieņem viņa zīme”. Lai Dievs palīdz saviem ļaudīm jau tagad, jo ko viņi tad darīs bez Kunga palīdzības tik briesmīgā cīņā!
