Stāvoklis X draudzē ir dziļi nožēlojams. Tas, ko Kungam labpaticis parādīt, bija tāda rakstura, kas man sagādāja sāpes. Lai arī kas nākotnē strādātu šeit vai “—”, tam būs jāveic grūts darbs, nesot smagu nastu, jo daudz kas no darāmā ir palicis nepabeigts. Bet visbēdīgākais ir tas, ka šajā neveiksmē nav vainojams vienīgi cilvēku pasaulīgums un mīlestības trūkums uz Jēzu un patiesību, bet lielā mērā apsūdzami sludinātāji, (255) kas, strādādami viņu vidū, bijuši ārkārtīgi nolaidīgi visos savos pienākumos. Viņiem ir trūcis misijas gars, tie nav izjutuši lielo nepieciešamību pilnīgi sagatavot cilvēkus visām darba nozarēm tajās vietās, kur patiesība jau guvusi kādu atbalsta punktu. Darbs, kas pamatīgi darīts vienas dvēseles labā, ir darīts daudzu labā. Bet sludinātāji to nav sapratuši un nav audzinājuši personas, kas savukārt nelokāmi aizstāvētu patiesību un audzinātu citus. Šis paviršais, nolaidīgais, nepilnīgais darbības veids Dievam nepatīk.
Sludinātājs var aizrauties ar svētrunām, kas faktiski ir darba patīkamā daļa un samērā viegla, tomēr nevienu sludinātāju nevajadzētu vērtēt pēc viņa runātāja spējām. Grūtākais sākas pēc tam, kad viņš ir atstājis katedru un kad iesētā sēkla jāaplaista. Pēc intereses pamodināšanas vajadzētu sekot personīgam darbam — apmeklējumiem, Bībeles lasījumiem, ievadam Rakstu pētīšanā, lūgšanām kopā ar ģimenēm un atsevišķiem interesentiem, tā cenšoties padziļināt sirdī un apziņā atstāto iespaidu.
Ir daudzi, kas nemaz nevēlas iepazīties ar saviem neticīgajiem kaimiņiem un tiem, ar kuriem viņi spiesti sastapties. Tie neizjūt pienākumu pārvarēt šo nepatiku. Viņu mācītajai patiesībai un Jēzus mīlestībai vajadzētu būt kā dzinējspēkam, kas palīdz pārvarēt šīs jūtas. Tiem vajadzētu atcerēties, ka šos pašus vīrus un sievas viņi satiks tiesas dienā. Vai nav palikuši neizteikti kādi vārdi, kurus tomēr vajadzēja pateikt? Vai viņi ir izjutuši pietiekoši lielu interesi par dvēselēm, lai tās brīdinātu, aicinātu, lūgtu par tām un nežēlotu nekādas pūles to mantošanai Kristum? Kāpēc viņi dedzību neapvieno ar dažādiem pieejas veidiem, paklausot apustuļa norādījumam, proti: “Citus, kas šaubās, apžēlojiet, glābiet, no uguns izraudami, citus apžēlojiet ar bailēm, nīzdami pat miesas apgānītās drēbes.”
Visiem, kas sludināšanas darbā vēlas gūt sekmes, veicams nopietns darbs. Tāpēc es jūs lūdzu, mīļie brāļi, Kristus kalpi, nepametiet novārtā jums norādīto pienākumu mācīt cilvēkus gudri strādāt, atbalstot visas (256) dažādās Dieva lietas intereses! Kristus bija audzinātājs, un Viņa kalpiem, kas Viņu pārstāv, arī vajadzētu būt tādiem. Ja tie ir nevērīgi, mācot cilvēkiem viņu pienākumu dot Dievam desmito un dāvanas, tad atstāj novārtā svarīgu darba daļu, ko Meistars tiem licis darīt, un iepretim viņu vārdiem Debesu grāmatās tiks ierakstīts “neuzticīgs kalps”. Tā rezultātā draudze secina: ja jau šie pienākumi būtu svarīgi, tad sludinātājs, kuru Dievs sūtījis viņus iepazīstināt ar patiesību, būtu to tā paskaidrojis, bet tagad, redzot tos izvairāmies no sava pienākuma, šie ļaudis jūtas droši un brīvi savā rīcībā. Tā tie rīkojas pretēji skaidri izteiktajām Dieva prasībām, un galu galā kļūst nedzīvi un neauglīgi. Viņi pasaulē neizplata glābjošu iespaidu, un Kristus tos ataino kā sāli, kas kļuvusi nederīga.
Sabata ievērotāju grupas varētu izveidot daudzās vietās. Bieži vien šīs grupas nebūs lielas, bet tās nedrīkst pamest neievērotas, nedrīkst pieļaut to bojāeju pareiza personiska darba un audzināšanas trūkuma dēļ. Darbu nevajadzētu atstāt priekšlaicīgi. Pirms doties pie citiem pienākumiem, vienmēr vajadzētu pārliecināties, vai visi ir aptvēruši patiesību, vai tie ir nopamatoti ticībā un ieinteresēti katrā darba nozarē. Un arī pēc tam, līdzīgi apustulim Pāvilam, tos bieži apmeklējiet, lai redzētu, kā viņiem veicas. Bet, ak vai! Daudzu nolaidīgais darbs, kuri saka, ka Kungs pilnvarojis viņus sludināt Dieva Vārdu, dod iemeslu eņģeļiem raudāt!
Kunga darbs varētu būt veselīgā stāvoklī ikkatrā laukā, un tāds arī būtu, ja sludinātāji uzticētos Dievam un nepieļautu kaut kam nostāties starp viņiem un darbu. Daudz vairāk ir vajadzīgi strādnieki, nevis tikai sludinātāji. Šos divus amatus nepieciešams apvienot. Misijas laukos ir pierādījies, ka, neskatoties uz kāda darbinieka spējām sludināt, ja viņš atstāj novārtā otru darba daļu, nemācot cilvēkus, kā strādāt, kā vadīt sapulces, kā veikt savu daļu misijas darbā, lai sekmīgi aizsniegtu ļaudis, tad viss viņa darbs ir gandrīz pilnīga neveiksme. Lai cilvēki saprastu savu pienākumu un darītu savu daļu, liels darbs veicams arī Sabatskolā. Dievs aicina draudzes locekļus strādāt Viņa labā, bet sludinātājiem vajadzētu tos vadīt. (257)
Acīm redzama ir bēdīgā patiesība, ka darbs šajos laukos ir atpalicis par vairākiem gadiem. Nolaidība no sludinātāju puses ir atņēmusi drosmi ļaudīm, un intereses un uzupurēšanās trūkums, kā arī darba nevērtēšana no ļaužu puses, savukārt laupījusi drosmi sludinātājiem. Debesu grāmatā ir ieraksts — “atpalikuši par diviem gadiem”. Šie cilvēki dažādās lietās būtu varējuši daudz darīt patiesības virzīšanā uz priekšu un dvēseļu pievēršanā Kristum. Vienlaikus viņiem pašiem būtu iespēja pieaugt žēlastībā un patiesības atzīšanā, ja vien tie būtu izlietojuši savas izdevības vispilnīgākajā veidā, nestaigādami kurnot un sūdzoties, bet gan ticībā. Vienīgi mūžība var atklāt, cik daudz ir zaudēts šajos gados, cik daudzām dvēselēm ļauts aiziet bojā, tikai pateicoties šādam stāvoklim. Zaudējums ir pārāk liels, lai to varētu aprēķināt. Ir apvainots Dievs. Praktizētā rīcība Kunga lietu tā ievainojusi, ka tās dziedināšana prasīs gadus, bet, ja kļūdas neatzīsim un nenožēlosim, tad tās noteikti atkārtosies.
Šo notikumu apzināšanās man ir uzlikusi neizsakāmi smagu nastu, aizdzenot miegu no manām acīm. Reizēm šķita, ka sirds lūzīs, un es spēju vienīgi lūgt un, skaļi raudot, atvieglot savas sāpes. Ak, cik dziļi apbēdināta jutos sava Pestītāja dēļ! Šķiet, it kā dzīvē redzēju Viņu meklējam augļus zaļajos vīģes koka zaros un Viņa vilšanos, atrodot vienīgi lapas. Es jutu, ka nevaru pieļaut tāda stāvokļa turpināšanos. Es nekādā veidā nevarēju samierināties ar sludinātāju un ļaužu nolaidību pagājušajos gados. Es baidījos, ka nokalšanas lāsts, kas piemeklēja vīģes koku, var skart šos bezrūpīgos. Briesmīgā nolaidība Dieva uzticētā darba veikšanā rada zaudējumu, ko neviens no mums nevar atļauties paciest. Tā ir riskēšana, kas pārāk bīstama, lai par to domātu, un pārāk briesmīga, lai šo soli uzdrošinātos spert jebkurā mūsu draudzes vēstures laikā, bet jo sevišķi tagad, kad laika ir tik maz un tik daudz vēl jāveic šajā Dieva sagatavošanās dienā. Visas (258) Debesis ir dedzīgi iesaistījušās cilvēku glābšanas darbā.
Gaisma no Dieva plūst uz Viņa ļaudīm, skaidri parādot viņu pienākumu, tā ka nevienam nevajadzētu nomaldīties no pareizā ceļa. Bet Dievs savu gaismu un patiesību nav sūtījis, lai pret to izturētos vieglprātīgi un pavirši. Ja cilvēki ir nevērīgi, tad viņi ir divtik vainīgi Kunga priekšā.
Dodoties jāšus uz Jeruzālemi, Kristus Eļļas kalna virsotnē saļima nevaldāmās skumjās, un, skatoties uz pilsētu, Viņš aprautos vārdos izsaucās: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm!” Jēzus neraudāja par sevi, bet par tiem, kas nicināja Viņa žēlastību, pacietību un lēnprātību. Bojāejai nolemtās pilsētas cietsirdīgo un grēkus nenožēlojošo iedzīvotāju rīcība ir līdzīga draudzes rīcībai mūsu laikā. Tās locekļi izturas nevērīgi pret Viņa prasībām un nicina Kunga lēnprātību. Ir dievbijības forma, ir ceremoniālas sapulces, ir cildinošas lūgšanas, bet trūkst patiesa spēka. Sirds nav žēlastības mīkstināta, bet gan auksta un neieņemama. Daudzus, līdzīgi jūdiem, neticība padarījusi aklus, un tie nezina savas piemeklēšanas laiku. Attiecībā uz patiesību viņiem ir dotas visas priekšrocības. Jau daudzus gadus Dievs viņus ir aicinājis un skubinājis ar brīdinājumiem, rājieniem, sodiem un pamācībām taisnībā, bet šie īpašie norādījumi, šķiet, nākuši tikai tādēļ, lai tos neievērotu un pielīdzinātu parastām lietām.
