U.C. un N.P. Savienībās ir daudz lietu, ko vajag uzlabot. Radītājs gaida, ka šie brāļi nesīs viņiem dāvātajai gaismai un priekšrocībām atbilstošus augļus, bet tajā ziņā Viņš ir vīlies. Viņš tiem sagādāja visas iespējas, bet tie nepieauga lēnprātībā, dievbijībā un labdarībā. Viņi negāja to dzīves ceļu, neatklāja to raksturu, nedz izplatīja iespaidu, kas liktu iespējami vairāk cilvēkiem godāt savu Radītāju un kas viņus pašus cēlinātu un darītu cilvēkiem par svētību. Viņu sirdī mīt savtība. Tiem patīk iet pašiem savu ceļu un meklēt sev ērtības, godu un bagātību, kā arī aizraujošākas vai izsmalcinātākas formas izpriecas. Ja mēs turpināsim iet pasaules ceļu un sekosim savām tieksmēm, vai tad tas mums nodrošinās labklājību? Vai Dievs, kas cilvēku veidojis, negaida no tā ko labāku?
“Tad nu Dievam dzenieties pakaļ kā mīļi bērni…” Kristiešiem jābūt līdzīgiem Kristum. Viņiem vajadzētu atklāt tādu pašu garu, izplatīt tādu pašu iespaidu un būt ar tādu pašu morālu pārākumu, kāds bija Kristum. Elku pielūdzējiem un sirdī samaitātiem cilvēkiem jānožēlo savi grēki un jāatgriežas pie Dieva. Tiem, kas ir lepni un paštaisni, jāpazemojas, jānožēlo grēki un jākļūst no sirds pazemīgiem un lēnprātīgiem. Pasaulīgi noskaņotajiem savu sirdi jāatrauj no pasaules niekiem, kuriem tie pieķērušies, un jātuvojas Dievam, (250) kļūstot garīgi domājošiem. Negodīgajiem un nepatiesajiem jākļūst taisnīgiem un patiesiem, savukārt godkārīgajiem un alkatīgajiem — jāpaslēpjas Jēzū un jāmeklē nevis savs, bet Viņa gods. Savs paša svētums viņiem jānicina un jākrāj bagātība Debesīs. Tiem, kas nelūdz, jāizjūt, ka ir nepieciešamas lūgšanas kā vienatnē, tā ģimenes lokā, kur ļoti dedzīgi jāizteic savi lūgumi Dievam.
Mums kā patiesā un dzīvā Dieva pielūdzējiem vajadzētu nest augļus, kas atbilst gaismai un priekšrocībām, kādas mēs baudām. Daudzi Debesu un Zemes Kunga vietā pielūdz elkus. Viss, ko cilvēks mīl, atraujot mīlestību Kungam, un kam tas uzticas, neuzticoties pilnīgi Viņam, kļūst par elku, un tas tiek atzīmēts Debesu grāmatās. Pat svētības bieži pārvēršas par lāstu. Cilvēciskās sirds simpātijas, kas piedzīvojumos nostiprinājušās, reizēm ir tā samaitājušās, ka kļuvušas par slazdu. Ja kādu norāj, tad vienmēr ir daži, kas jūt tam līdz. Bet viņi nemaz nejūt un neievēro ļaunumu, ko Dieva lieta cieš no tādu cilvēku nepareiza iespaida, kuru dzīve un raksturs kādā ieradumā neatspoguļo mums doto Paraugu. Dievs sūta savus kalpus ar vēsti ļaudīm, kas saucas Kristus sekotāji, bet daži no viņiem atraida šos brīdinājumus, jo faktiski tie ir Dieva bērni tikai vārda pēc.
Dievs cilvēku ir brīnišķīgi apveltījis ar spējām domāt un spriest. Viņš, kas radīja koku, lai tas nestu skaistus augļus, cilvēku darīja spējīgu nest dārgos Taisnības augļus. Viņš cilvēku iekārtoja savā dārzā un maigi par to rūpējās, tāpēc gaida, lai arī viņš nestu augļus. Līdzībā par vīģes koku Kristus saka: “Redzi, es jau nāku trīs gadus augļus meklēt…” Vairāk nekā divus gadus Īpašnieks ir meklējis augļus, ko Viņam ir tiesības sagaidīt no šīm draudžu savienībām. Bet kā ir atalgota Viņa meklēšana? Cik rūpīgi mēs sargājam kādu iemīļoto koku vai stādu, sagaidot, kad tas mūsu uzmanību un gādību atalgos ar pumpuriem, ziediem un augļiem? Bet cik vīlušies jutāmies, atrodot uz tā vienīgi lapas! Cik daudz lielākas rūpes un maigāku interesi Debesu Tēvs izrāda par to garīgo izaugsmi, kurus Viņš radījis (251) pēc savas līdzības un kuru dēļ bija ar mieru upurēt savu Dēlu, lai tie varētu tikt paaugstināti, darīti cēlāki un pagodināti!
Kungam ir īpaši izredzēti darbarīki, kam jāiet pie tiem, kas maldās un ir atkrituši. Viņa vēstneši ir sūtīti nest skaidru liecību, lai ar to viņus pamodinātu no miegainā stāvokļa un atvērtu tiem saprašanai dārgos dzīvības vārdus — Svētos Rakstus. Šiem cilvēkiem nav jābūt tikai svētrunu teicējiem, bet gan Dieva kalpiem, gaismas nesējiem un uzticīgiem sargiem, kas redz draudošās briesmas un brīdina ļaudis. Viņiem jābūt līdzīgiem Kristum nopietnā dedzībā, uzmanīgā līdzjūtībā un personīgajās pūlēs, īsi sakot, — visā savā kalpošanā. Viņiem jāatrodas dzīvā savienībā ar Dievu un jākļūst tik pazīstamiem ar Vecās un Jaunās Derības pravietojumiem un praktiskām pamācībām, ka tie spētu no Dieva Vārda mantu nama pasniegt jaunas un vecas lietas.
Daži no šiem sludinātājiem pieļauj kļūdu savu uzrunu sagatavošanā. Līdz sīkumiem iepriekš izstrādātie konspekti neļauj Kungam vadīt un ietekmēt viņu prātu. Katrs punkts ir negrozāms, pēc noteikta šablona izstrādāts, un tie vairs nespēj atkāpties no sastādītā plāna. Šāda rīcība, ja to turpinās, ievedīs aizspriedumos un aprobežotos uzskatos, tā ka drīz vien viņi dzīvības un reliģijas ziņā būs tikpat sausi kā Gilboas kalni, kam trūkst rasas un lietus. Viņiem jāatver sava dvēsele un jāļauj Svētajam Garam ietekmēt prātu. Kad viss tiek priekšlaikus izplānots un tie jūt, ka nespēj mainīt šo pārdomāto un sastingušo runu, rezultāts ir tikai nedaudz labāks par to, kādu izraisītu svētrunas nolasīšana.
Dievs vēlas, lai Viņa sūtņi pilnīgi paļautos uz Viņu un tajā pašā laikā būtu sagatavoti katram labam darbam. Ja Dieva Garam ļaus darīt savu darbu, tad nevienu tematu nevarēs iztirzāt visās sanāksmēs vienā un tajā pašā veidā, jo tas ierosinās domas, kas savukārt būs piemērotas tiem, kuriem vajadzīga attiecīga palīdzība. Bet bieži no paaugstinājuma dzirdētajām garlaicīgajām un formālajām uzrunām ir ļoti maz Svētā Gara dzīvinošā spēka. Ieradums teikt tādas runas nopietni iedragās sludinātāja (252) derīgumu un spējas. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc darbinieku pūlēm trūkst panākumu. Dievs pārāk maz ir spējis ietekmēt uz paaugstinājuma stāvošo cilvēku prātu.
Cits neveiksmes iemesls šajās Savienībās ir tas, ka ļaudis, pie kuriem šie Dieva vēstneši ir sūtīti, vēlas veidot viņu domas atbilstoši savējām un likt viņu mutē vārdus, ko tiem vajadzētu runāt. Bet Dieva sargiem nevajag pētīt, kas cilvēkiem patīk, nedz arī uzklausīt viņu vārdus un tos atkārtot, bet gan būt uzmanīgiem un dzirdīgiem pret to, ko saka Kungs, kāda ir Viņa vēsts šiem ļaudīm. Ja tie paļausies uz gadu iepriekš sagatavotām svētrunām, tās neapmierinās attiecīgā gadījuma vajadzības. Viņu sirdij jābūt atvērtai pret Kunga ietekmi, tad tie spēs klausītājiem pasniegt Debesu dzīvības apdvestas, dārgas patiesības. Kungam nepatīk aprobežoti sludinātāji, kas savus Dieva dāvātos spēkus izmanto mazsvarīgiem jautājumiem un paši nepieaug dievišķā atzīšanā līdz pilnīgam vīra briedumam Jēzū Kristū. Kungs vēlas, lai Viņa kalpiem būtu plaši aptverošs prāts un patiesa morāla drosme. Tādi vīri būs sagatavoti pārvarēt pretestību un grūtības un vadīs Dieva ganāmpulku, nevis ļaus vadīt sevi.
Sargu darbā visumā ir pārāk maz Gara un Dieva spēka. Gars, kas raksturoja brīnišķīgo sanāksmi Vasarsvētku dienā, gaida, lai atklātu savu spēku cilvēkos, kas tagad kā Dieva vēstneši stāv starp dzīvajiem un mirušajiem. Spēks, kas tik vareni saviļņoja klausītājus 1844. gada kustībā, atklāsies no jauna. Trešā eņģeļa vēsts tiks pasludināta nevis čukstus, bet gan skaļā balsī.
Daudzi, kas apgalvo, ka viņiem ir liela gaisma, faktiski staigā paši savu, no iekuriem rādīto dzirksteļu gaismā. Bet viņu lūpām nepieciešams altāra dzīvās ogles pieskāriens, lai tie spētu runāt patiesību kā inspirēti cilvēki. Pārāk daudzi kāpj uz paaugstinājuma ar nedzīvām uzrunām, kurās nav gaismas no Debesīm. (253)
Visu konfesiju kalpošanā ir pārāk daudz no sevis un pārāk maz no Jēzus. Kungs savas vēsts pasludināšanai izmanto pazemīgus cilvēkus. Ja Kristus būtu ieradies ķēniņa varenībā ar visu greznību, kāda pavada pasaules diženos vīrus, tad Viņu būtu pieņēmuši daudzi. Bet Jēzus no Nācaretes neapžilbināja apziņu ar ārēju godību un nedarīja to par pamatu cilvēku godbijībai pret Viņu. Kristus ieradās kā pazemīgs cilvēks, lai būtu viņu skolotājs un paraugs, kā arī cilvēces Glābējs. Ja Viņš būtu atbalstījis greznību un būtu nācis pasaules ievērojamāko vīru svītas pavadīts, kā tad Viņš būtu varējis mācīt pazemību? Kā Viņš būtu varējis pasludināt tādas kvēlošas patiesības, kādas ietvertas Kalna svētrunā? Viņa piemērs bija tāds, kādu Kungs vēlējās redzēt atdarinām visos savos sekotājos. Kur smeltos cerību vienkāršie cilvēki, ja viņš būtu nācis ar slavu un godu un būtu dzīvojis virs zemes kā laicīgs ķēniņš? Jēzus pasaules vajadzības pazina labāk nekā paši šīs zemes iedzīvotāji. Viņš nenāca kā eņģelis, tērpies pilnā Debesu apbruņojumā, bet kā cilvēks. Tomēr pazemībā Viņš saglabāja neatņemamu spēku un cēlumu, kas cilvēkos iedvesa godbijību, neskatoties uz to, vai tie Viņu mīlēja vai nē. Būdams tik piemīlīgs, tik vienkāršs savā ārienē, Viņš to vidū staigāja ar Debesīs dzimuša ķēniņa cieņu un varenību. Ļaudis jutās pārsteigti un apmulsuši. Tie gan centās izpētīt šo lietu, tomēr, negribēdami atsacīties no saviem uzskatiem, padevās šaubām, pieķerdamies senajām cerībām, ka Mesija nāks laicīgā varenībā.
Jēzus Kalna svētrunas laikā mācekļi bija sapulcējušies cieši ap Viņu. Arī citi klausītāji lielā pulkā savas ziņkāres dzīti drūzmējās apkārt, cenšoties nokļūt pēc iespējas tuvāk. Tie gaidīja kaut ko vairāk par parasto, ikdienišķo. Dedzīgie skati un saspringtā attieksme liecināja par dziļu ieinteresētību. Visa uzmanība tika pievērsta runātājam. Viņa acis mirdzēja neizteicamā mīlestībā, un Debesu izteiksme Viņa sejā piešķīra sacītajam īpašu nozīmi. Šajā klausītāju pulkā atradās Debesu eņģeļi. Tur netrūka arī lielā dvēseļu ienaidnieka ar saviem kalpiem, kas sagatavojies pēc iespējas vairāk darboties pretī Debesu Skolotāja iespaidam. (254) Sanāksmē izteiktās patiesības ir saglabājušās gadsimtiem ilgi un sniegušas gaismu vispārējā maldu tumsā. Daudzi tur atraduši to, kas dvēselei visvairāk vajadzīgs, proti, drošu pamatu ticībai un dzīvei. Bet šajos vārdos, kurus teicis pasaules vislielākais Skolotājs, kāds jebkad bijis, nav lepošanās ar cilvēcisku daiļrunību. Viņa valoda ir skaidra, un domas un jūtas raksturo vislielākā vienkāršība. To varēja saprast trūcīgais, neizglītotais, pats vienkāršākais cilvēks. Debesu Kungs savā žēlastībā un laipnībā uzrunāja dvēseles, kuras bija ieradies glābt. Viņš savus klausītājus mācīja kā tāds, kam ir vara runāt mūžīgās dzīvības vārdus.
Visiem vajadzētu atdarināt šo Paraugu tik pilnīgi, cik vien iespējams. Lai gan nevienam nevar būt tādas spēka apziņas, kāda bija Jēzum, tomēr var tā savienoties ar spēka Avotu, ka Jēzus paliek viņos un tie Jēzū, lai tādā veidā atklātos Viņa Gars un Viņa spēks.
“Staigājiet gaismā, kā Viņš ir gaismā!” Tas ir pasaulīgums un savtība, kas šķir no Dieva. Vēstīm no Debesīm ir tāds raksturs, kas pamodina pretestību. Uzticīgi liecinieki par Kristu un patiesību norās grēku. Viņu vārdi būs līdzīgi veserim, kas sadauza krama cieto sirdi; līdzīgi ugunij, kas iznīcina sārņus. Pastāvīgi ir vajadzīgas nopietnas un skaidri izteiktas brīdinošas vēstis. Dievs vēlas cilvēkus, kas ir uzticīgi pienākumam. Viņš īstā laikā sūta savus uzticīgos vēstnešus darbā, lai tie veiktu Elijam līdzīgu darbu.
