Daudzi, kuri ir ticīgo skaitā, īstenībā nav ar tiem vienoti ticībā un pamatlikumos. Viņi dara tieši to, par ko Jēzus teica, lai tā nedarītu, proti, attiecībā uz mantas izlietošanu. Viņš sacīja: “Nekrājiet sev mantu virs zemes…, bet krājiet mantu Debesīs… Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds!”
Šeit kristiešiem draud lielas briesmas. Viņi nepaklausa Jēzus skaidrajam padomam. Viņi neparāda (259) reālu ticību un paļaušanos uz Dievu. Lai iegūtu bagātību, tie uzņemas arvien vairāk rūpju un grūtību, līdz tās pilnīgi saista viņu prātu. Tie kāro ienākumus un vienmēr ir norūpējušies, baidoties no zaudējumiem. Jo vairāk naudas virs zemes viņiem pieder, jo alkatīgāk tie vēlas to pavairot. Viņi ir kā piedzēruši, bet ne no vīna, viņi streipuļo, bet ne kā no stipra dzēriena. Tie ir pārēdušies no šīs dzīves rūpēm, kas uz viņiem iedarbojas kā stiprs dzēriens uz dzērāju. Savtīgums viņus tā apstulbojis, ka iznīcīgās mantas labad tie strādā dienām un naktīm, bet mūžīgās intereses atstāj novārtā, jo nav taču laika, ko veltīt šīm lietām. Viņu valoda, plāni un rīcība skaidri rāda, ka prāts nenodarbojas ar lieliem patiesības jautājumiem. Kas par to, ja dvēseles ap viņiem iet bojā savos grēkos! Šī lieta tiem svarīguma ziņā nespēj sacensties ar iekāroto laicīgo mantu. Lai dvēseles, par kurām mira Kristus, grimst pazušanā, viņiem neatliek laika tās glābt!
Laicīgās peļņas iegūšanai spraustie plāni rāda, ka viņi ir izveicīgi un talantīgi. Žēl tikai, ka šīs vērtīgās īpašības netiek veltītas dvēseļu mantošanai Kristum un Viņa valsts uzcelšanai. Vai šādu cilvēku prāts nav samaitāts? Vai viņi nav piedzērušies no pasaulīguma reibinošā biķera? Vai saprāts nav nolikts pie malas un vai par valdošo spēku nav kļuvuši savtīgi nolūki? Sevis sagatavošanas darbs, lai pastāvētu Kunga dienā, un Dieva dāvāto spēju izlietošana, lai palīdzētu citiem sagatavoties šai dienai, šķiet pārāk neinteresanti un neapmierinoši.
Pasaules Pestītājs mums piedāvā visienesīgāko darbu, kurā var iesaistīties kā bagātie, tā trūcīgie, kā izglītotie, tā neizglītotie. Visi droši var sev sakrāt nezūdošu mantu Debesīm. Ar to viņu spēki būtu ieguldīti pareizā virzienā, ar to viņu podi būtu nodoti naudas mijējiem.
Jēzus savu mācību ilustrēja ar kādu turīgu lauksaimnieku, kuram Kungs parādījis lielu labvēlību. Dievs bija svētījis viņa zemi, ka tā deva bagātīgu ražu, tādā veidā piešķirdams tam iespēju būt devīgam pret citiem, kas nebija tik aplaimoti. Bet, pārliecinājies, ka viņa lauki ir (260) tā svētīti, ka tālu pārsniedza viņa cerības, tas nedomāja, kā atvieglot trūcīgo vajadzības, bet plānoja, kā to visu saglabāt. Redzot Debesu dāvanas ieplūstam klētīs, viņa dvēsele nepateicās devīgajam Dāvinātājam. Viņš arī neņēma vērā, ka šī lielā svētība tam ir uzlikusi papildu atbildību. Sava rakstura spilgti izteiktajā savtībā viņš jautāja: “Ko lai es daru? Man nav kur savus augļus likt!” Un tad, apspriedies ar savu alkatīgo sirdi, nolēma: “To es darīšu — es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus, un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies!”
Līdzekļi patiesa prieka un dvēseles cēluma iegūšanai ir čakls darbs, pašsavaldība un svēti nolūki. Bet viss, ko šis minētais vīrs domāja darīt ar saņemtajām balvām, varēja tikai vēl vairāk pazemot viņa dvēseli. Un kāds bija iznākums? Dievs viņam sacīja: “Tu bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.”
Šim nabaga turīgajam vīram piederēja liela laicīgā manta, bet patiesās bagātības viņam nebija. Ak, cik daudzi šodien tiek pakļauti nopēlumam līdzīga iemesla dēļ! No Dieva troņa pār mums ir izlietas žēlastības straumes, tiek dotas laicīgas svētības, bet tas viss netiek izlietots, lai apgaismotu cilvēci vai pagodinātu Dievu. Kungs ir mūsu laipnais labdaris. Sūtot Kristu, Viņš ir licis atmirdzēt gaismai un nemirstībai. Tiešām, ar Jēzu mums nāk visas svētības. Ak, kaut katra mēle izteiktu atzinību lielajam Devējam! Lai katra balss skaidri un līksmi sludina priecīgās ziņas, ka Jēzū mums ir atvērta nākotnes nemirstīgā dzīve un visi cilvēki ir aicināti pieņemt šo lielo žēlastību. Visas Debesu bagātības tagad atrodas mūsu sniedzamības robežās un tikai gaida uz pieprasījumu. Vai lai mēs jūtamies pārsteigti, ka šis minētais vīrs tika nosaukts par bezprāti, un tikai tāpēc, ka novērsās no mūžīgām bagātībām, no nenovērtējamās mūžīgās dzīvības dāvanas, no mūžīgi (261) paliekošās godības, apmierinoties ar iznīcīgu laicīgu ieguvumu.
Dievs pārbauda cilvēkus, dažus vienā, citus citā veidā. Dažus Viņš pārbauda, dāvājot bagātīgu ražu, citus — ar savas labvēlības atturēšanu. Viņš pārbauda bagātos, lai redzētu, vai tie mīl Dievu, visa Devēju, un savu tuvāko kā sevi pašu. Dievam patīk, ka cilvēks šīs balvas izlieto pareizi, jo tad viņam var uzticēt vēl lielākas atbildības. Kungs atklāj, kā cilvēks vērtē laiku un mūžību, Zemi un Debesis. Viņš mūs ir brīdinājis: “Kad bagātība vairojas, tad nenododieties tai ar savu sirdi!” Bagātībai ir vērtība tikai tad, ja to izlieto par labu citiem un par godu Dievam. Nekādai laicīgai mantai nevajadzētu būt jūsu pūram, jūsu dievam vai jūsu pestītājam.
Mani brāļi, pasaule nekad neticēs, ka jūsu ticība ir nopietna, kamēr jūs nesāksiet mazāk runāt par laicīgām lietām un vairāk par mūžīgās pasaules realitātēm. Kungs nāk, bet daudzi, kas ar vārdiem apliecina ticību, nesaprot, ka šis notikums ir tuvu. Viņi savu ticību nespēj saistīt ar Dieva atklāto gribu. Dažiem nauda ir kļuvusi par visu saistošo un pārvaldošo kaislību. Mūžīgās lietas no prāta ir izzudušas kā mazvērtīgas, kamēr pasaulīgums tos ir apņēmis līdzīgi plūdiem. Dominē viens jautājums: “Kā iegūt naudu!” Cilvēki labprāt satver katru cerību uz ienākumiem, izmēģina tūkstošiem plānu un viltību, to vidū dažādus izgudrojumus un patenttiesības. Daži rokas zemes dzīlēs pēc dārgmetāliem, citi tirgojas ar akcijām, citi apstrādā zemi, bet visiem acu priekšā ir viens mērķis — iegūt naudu. Dzenoties pēc pārticības, tie apmulst un kļūst pat psihiski slimi, tomēr atsakās atzīt priekšrocības, kas saistās ar mūžīgā mantojuma nodrošināšanu.
Kristum, dzīvojot virs zemes, nācās satikties ar dažiem cilvēkiem, kuru iztēli bija izkropļojusi cerība iegūt pasaulīgus ienākumus. Viņi nekad netika pie atpūtas, pastāvīgi izmēģinādami kaut ko jaunu, bet vienīgi tāpēc, lai atkārtoti viltos. Jēzus zināja, kas vajadzīgs cilvēka sirdij, jo tā ir tāda pati visos laikmetos; tādēļ Viņš (262) ļaužu uzmanību pievērsa vienīgajai un pastāvīgajai bagātībai. “Debesu valstība,” Viņš sacīja, “līdzinās tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrada un paslēpa, un, priecādamies par to, noiet un pārdod visu, kas tam ir, un pērk šo tīrumu.” Ar šo līdzību Viņš cilvēkiem norāda uz nenovērtējamo bagātību, kuru visiem iespējams sasniegt. Viņš nāca uz mūsu Zemi, lai cilvēku prātus ierosinātu meklēt šo mantu. Ceļš ir iezīmēts, tā ka visnabadzīgākais, kas tikai sekos Viņam, tiks darīts bagātāks par vispārtikušāko vīru virs Zemes, kas nepazīst Jēzu; un, daloties savā laimē ar citiem, viņa bagātība vairosies.
“Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas Debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un zagļi nerok un nezog.” Tie, kas tā rīkosies, nepiedzīvos zaudējumus. Debesīs krātā manta ir droša, tā tur ir noguldīta uz mūsu rēķina, jo Jēzus sacīja: “Krājiet sev mantu Debesīs…!” Cilvēki var šeit iesēt, bet pļaut mūžībā.
Tā ir mūžīgā bagātība, ar ko Kristus kalpiem jāiepazīstina visi cilvēki. Viņiem tos jāskubina kļūt tik saprātīgiem, lai izglābtos. Viņi nedrīkst pieļaut, ka pasauli mīlošie un tai izdabājošie ticīgie, kas sevi par tādiem sauc, ietekmētu viņu rīcību un vājinātu ticību. Viņu uzdevums nav palīdzēt atsevišķiem cilvēkiem vai draudzēm izdomāt, kā tie varētu ietaupīt naudu, sašaurinot plānus un ierobežojot pūles Dieva lietā. Tā vietā viņiem jāmāca cilvēki, kā strādāt nesavtīgi un kā kļūt bagātiem Dievā. Viņiem vajadzētu mācīt, kā pareizi novērtēt mūžīgās lietas un savos centienos pirmo vietu piešķirt Debesu Valstij.
Mūsu dienās trūkst Kālebu. Šajās Savienībās vajadzīgi nevis bērni, bet vīri, kas rīkojas saprātīgi un nes nastas, ļaudami savai balsij skanēt pāri neuzticīgo balsīm, kas liek priekšā iebildumus, šaubas un kritiku. Lielas lietas nevar vadīt bērni. Neattīstīts kristietis, kas izkropļots garīgās izaugsmes ziņā, kam trūkst gudrības no augšienes, nav sagatavots (263) nežēlīgajām cīņām, kas bieži jāiztur draudzei. “Jeruzāleme, Es iecelšu sargus uz taviem mūriem, kas nekad, ne dienu, ne nakti necietīs klusu…!” Ja sludinātājs bezbailīgi nepaziņos visu patiesību, ja viņa acu priekšā nebūs viens vienīgs mērķis, proti, pagodināt Dievu, ja viņš nestrādās savas pestīšanas lielā Vadoņa vadībā un neizies uz priekšu, neņemot vērā nosodošās piezīmes un neļaujot samaitāties no cilvēku atzinības, tad viņš tiks uzskatīts par neuzticīgu kalpu.
Draudzē X ir daži, kuriem vairs nevajadzētu būt zēniem, bet vīriem, nevis laicīgi un jutekliski noskaņotiem, bet gan ar Debesīm pievērstu prātu. Taču viņu garīgais skats ir kļuvis tumšs; Pestītāja lielā mīlestība nav sajūsminājusi viņu dvēseles. Kungam ir daudz ko jums sacīt, bet jūs to tagad nevarat panest. Jūs savā nostājā vēl esat bērni un nespējat saprast Dieva noslēpumus. Kad Dievs modina cilvēkus darīt Viņa darbu, bet tie savas liecības piemēro, lai izpatiktu samaitātam prātam, — tas neliecina par uzticību. Kungs pats sagatavos cilvēkus dotajam laikam. Tie būs pazemīgi, dievbijīgi vīri, nevis konservatīvi vai ierobežoti, bet vīri, kas ir morāli pastāvīgi un kas virzīsies uz priekšu Kunga bijībā. Viņi būs laipni, pieklājīgi, tomēr neļaus sevi novērst no pareizā ceļa, sludinot patiesību taisnīgumā, vienalga, vai viņus uzklausa vai nē.
